Ministru kabineta ēka, zālē novietots televizors. Nenovilkuši virsdrēbes, ik brīdi gatavi celties, nīkst bārdām noauguši vīri, kas sabraukuši no malu malām. Te piepeši zāli pāršalc: «Runā mācītājs!» Daudzi pievēršas televizoram, kur satrauktos ļaudis uzrunā Juris Rubenis… Tāda epizode man ir atmiņā no 1991. gada barikādēm, kad Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) bija viens no svarīgākajiem garīgajiem atmodas balstiem. Pa divdesmit gadiem daudz ūdeņu aiztecējis. Domugraudiem, ko pauž Juris Rubenis, kas vēl joprojām ir liela garīga autoritāte, mūsdienīgi cilvēki seko tviterī. Taču LELB virsvaldes tēlu sabiedrībā ir aptumšojuši skandāli nekustamā īpašuma darījumos. 2007. gadā, opozīciju klusinot, tika uzspiests virsvaldes viedoklis, ka, gudri rīkojoties, ar nekustamajiem īpašumiem būtu iespējams nopelnīt naudu, ko varētu samaksāt trūcīgajiem lauku mācītājiem, kā arī virsvaldei. Taču tajā pašā 2007. gadā strauji mazinājās aktivitāte nekustamo īpašumu tirgū. Sekoja krahs, par krīzes cenu pirmajam pircējam tika pārdots LELB vērtīgākais īpašums – māja Vecrīgā, Doma laukumā 1. Droši vien matemātiski var aprēķināt, cik ilgi tādā vīzē varētu turpināties LELB nekustamā īpašuma izpārdošana un naudas «apēšana» algās, kredīta dzēšanā. Mācītajiem gan tagad algas daļēji maksā pašas draudzes, ne vairs kopējā kase. Cik zināms, tās ir samērīgas ar valstī vidējām. Taču par virsvaldes locekļu algām preses sekretārs Ivars Kupcis «kautrējas» runāt. Aprēķini varētu nojukt. Nojukt tie varētu arī tādēļ, ka nekustamie īpašumi LELB vēl nāk klāt, tiesas ceļā pārņemot tos, kas savulaik piederēja vācu draudzēm. Liekas gan, ka LELB virsvaldes apetīte nav samērīga ar kapacitāti to sekmīgā un godīgā pārvaldīšanā.
