Viņa dzied, spēlē ģitāru, zīmē, uzvarēja studentu folkfestivālā, atklāja savu miniatūru izstādi, šogad beigs studijas LLU un būs apguvusi mājturības skolotājas profesiju.
Viņa dzied, spēlē ģitāru, zīmē, uzvarēja studentu folkfestivālā, atklāja savu miniatūru izstādi, šogad beigs studijas LLU un būs apguvusi mājturības skolotājas profesiju. Marutai Pelnai ir divdesmit divi gadi un, kā viņa atzīst, lietderīgi aizpildīts laiks.
Par ko gribēji kļūt bērnībā?
– Bērnudārzā vēlējos būt šuvēja, vēlāk visu laiku tiranizēju māsu: viņa bija mana skolniece, jo biju nolēmusi būt par skolotāju. Nopietni tam gatavojos, piemēram, rakstīju konspektus.
Vai vēl joprojām pieļauj iespēju, ka būsi skolotāja?
– Nezinu. Strādāju praksi skolā, ir interesanti, bet finansiāli šis darbs ir pārāk neizdevīgs.
Šogad tu beigsi studijas LLU, vai atgriezīsies dzimtajā Liepājā?
– Varbūt došos uz Rīgu turpināt mācības, visticamāk, mākslas jomā.
Kāda tev šķiet Jelgava?
– Salīdzinot ar Liepāju, Jelgavā ir ļoti platas ielas, plašumi. Liepāja ir daudz kontrastaināka. Pirmoreiz, kad atbraucu uz Jelgavu, bija pavasaris, saulaina diena, Liepājā viss vēl bija pelēks, bet šeit jau pirmais zaļums, tāpēc iespaids palika ļoti pozitīvs.
Tu dziedi, spēlē ģitāru, komponē dziesmas, zīmē, vai piekrīti uzskatam: ja cilvēkam ir talanti, tad daudzi, ja nav, tad nav vispār?
– Nē, domāju, ka tā nav. Ir cilvēki, kas saka, ka man dziedāšana ir talants un zīmēšana hobijs, citi saka, ka talanti ir abi divi. Var jau būt, ka ir tādi, kam padodas viss, ko viņi uzsāk. Taču, manuprāt, katram ir iespējas atklāt kaut ko, kas viņam padodas.
Vai pati visu dzīvē iegūsti ar lielu piepūli vai viegli?
– Dzīvē ir kā dzīvē. Ja šķiet, ka viss nostabilizējies, pēkšņi kaut kas mainās, un tu redzi, kā viss plūst un pārveidojas bez tavas līdzdalības, un nokārtojas.
Tad jau tu uzskati, kas viss, kas notiek, ir uz labu!
– Jā. Arī tad, ja notiek kaut kas slikts un ir ļoti jāpārdzīvo, es sevi mierinu, ka tas tikai palīdzēs man norūdīties pret grūtībām.
Vai mēdz sev definēt lietu vērtību, nozīmi?
– Tā laikam ir mana lielākā nelaime – es daudz domāju par to, kas notiek apkārt, secinu. Pēc tam savas atziņas mēģinu formulēt un attēlot zīmējumos. Dažkārt jāsecina, ka iepriekš saprasto vēlāk neņemu vērā un kļūdos atkal.
Kas tev šķiet svarīgākais?
– Galvenais ir dzīvot, jo viss pats no sevis virzās uz priekšu.
Vai tev ir daudz draugu?
– šķiet, jā. Man ir draugi, pie kuriem var aiziet un izrunāties. Protams, draugu skaitam nav nozīmes. Labāk, lai viņu ir mazāk, bet īsti.
Vai svarīga ir draugu uzticēšanās tev?
– Jā. Draugus tāpēc arī sauc par draugiem, ka viņi dalās pārdomās viens ar otru, palīdz risināt problēmas. Arī drauga pārdomas var izraisīt savējās, un tā iegūst abi.
Draugi tev pārsvarā ir iegūti skolas laikā vai vēlāk?
– Studiju gados. Tie, ar kuriem mācījos skolā, palikuši Liepājā.
Kas jāizdara, lai cilvēks vairs nebūtu tavs draugs?
– Mani jānodod.
Ko dari, ja kāds tev nodara pāri?
– Izsvītroju viņu no savas dzīves.
Tu runā kā no filmas «Nikita»– ja izdara kaut ko nepareizi – «izsvītro»?
– Jā, bet tā taču ir. Es vēl joprojām cilvēkam pieklājīgi atbildu, bet cenšos vairs neielaisties tuvākās sarunās.
Vai sevi uzskati par sabiedrisku cilvēku?
– Kā kuru brīdi. Citreiz varu sēdēt tukšā istabā, neklausīties mūziku, neko nedarīt, citreiz man ļoti vajag sabiedrību – parunāties ar vienu, otru.
Vai tev patīk harmoniska, sakārtota dzīve, vai – kā ir, tā ir?
– Sakārtotība ātri var kļūt garlaicīga. Ja nu tā tomēr notiktu, būtu ļoti garlaicīgi – ne par ko nedomāt, neuztraukties. Nebūtu nekādas radošās ievirzes, nerastos dziesmas un zīmējumi.
Ko tur dari, ja ir garlaicīgi?
– Nu… kaut ko izdomāju. Man šķiet, es māku dzīvot tā, lai nav garlaicīgi – aizpildīt savu laiku, manuprāt, lietderīgi.
Par mājturības skolotājām mēdz būt uzskats, ka viņas tikai sēž mājās, ada un batiko…
– Tā nemaz nav. Mājturības skolotājai pirmām kārtām ir jābūt ļoti radošai, lai kaut ko varētu iemācīt bērniem. Arī pati pašlaik strādāju praksē skolā un esmu pamanījusi, ka bērni vai nu nokopē kaut ko tieši no žurnāla, vai arī domā, ka visu varēs nopirkt veikalā, kāpēc tas jāmācās. Tieši tādēļ uzdevumiem jābūt ļoti radošiem, lai spētu saistīt skolēnu uzmanību. Ja bērniem ļauj pierast pie domas, ka mūsdienās visu var nopirkt, viņi zaudē radošo dzirksti, bet radoši cilvēki vienmēr labāk spēj kontaktēties, izteikt savas domas.
Vai tu pati cilvēkos, piemēram, iepazīstoties, ievēro, cik viņi ir radoši?
– Jā, un man tuvāki ir radošie. Viņi savā ziņā vienmēr ir īpatnējāki, atšķirīgi. Mani vienmēr cilvēki ir saistījuši ar sev raksturīgām īpatnībām.
Ko pirmo ievēro iepazīstoties?
– Acu skatienu.
Kā tev liekas, ko cilvēki tevī redz pirmo?
– Nezinu, bieži vien teic, ka smaidu.
Vai tavs pirmais iespaids par kādu bieži ir mānīgs?
– Nē. Gadās, protams, arī tā. Pārsvarā tomēr pirmais iespaids ir patiess.
