Katru gadu, beidzoties apkures sezonai, tiek konstatēts, ka daļa iedzīvotāju ir palikuši parādā siltumapgādes uzņēmumiem par saņemto siltumenerģiju. Turklāt saistībā ar piedzīvoto ekonomisko krīzi iepriekšējos gados parādu apmērs arvien vairāk auga. Šobrīd, kad faktiski ir beigusies 2013. – 2014. gada apkures sezona, situācija ir mainījusies. Proti, nenomaksāto rēķinu apmērs kļuvis mazāks.
Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Aino Salmiņš norāda, ka šādai situācijai ir divi galvenie iemesli, bet neviens gan nav saistīts, piemēram, ar ekonomikas izaugsmi vai iedzīvotāju labklājības līmeņa palielināšanos.
Ļauj ieekonomēt
Pirmais nomaksāto rēķinu samazināšanās iemesls – par siltumu bija jāmaksā mazāk. Aizvadītā ziema bija ļoti silta, kurināmie resursi tika patērēti salīdzinoši maz, un tas iedzīvotājiem arī ļāvis ieekonomēt zināmus līdzekļus. Otrkārt, sarukušas arī energoresursu cenas, kas ļāva daudzviet Latvijā pazemināt arī siltumenerģijas tarifus patērētājiem. A.Salmiņš atgādina, ka tieši kurināmā cenas veido 75 – 80 procentus no siltumenerģijas tarifiem. «Galvenokārt jau visu izsaka tieši kurināmā cenas tirgū, un tādējādi man līdz galam nav skaidrs, ko konkrēti regulē Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija,» sacīja A.Salmiņš.
Nupat piedzīvotajā apkures sezonā novērota vēl kāda tendence. Siltumenerģijas tarifi nedaudz auguši pašvaldībās, kurās tie bijuši tradicionāli zemākie, bet sarukuši tur, kur tie līdz šim bijuši augstākie. Piemēram, tarifi samazinājušies Liepājā un Cēsīs, kur tie tradicionāli bijuši augstākie Latvijā. Ir pašvaldības, kurās rasta iespēja samazināt tarifus, mainot kurināmā veidu no dārgāka uz lētāku. Tarifi samazinājušies salīdzinoši lielajās pašvaldības. Rīgā šis samazinājums ir bijis 9,8 procenti, Daugavpilī – 6,7, Liepājā – 16, bet Jūrmalā – 13. Tātad kopumā Latvijā apkures tarifi šajā sezonā bijuši vidēji 7 – 15 procentus zemāki nekā gadu iepriekš.
Interesants ir fakts, ka starp tām pašvaldībām, kurās siltumenerģijas tarifi ir augstākie, nebūt nav Rīga. «Latvijā ir mīts, ka lielākās cenas visam ir Rīgā, bet siltumenerģijas jomā tā nebūt nav dārgākā pašvaldība. Tāpēc šī cenu izlīdzināšanās pašvaldību starpā ir pozitīvs notikums. Tāpat jāatzīst, ka Latvija siltumenerģijas tarifu ziņā nav dārgākā Baltijas valsts. Pie mums siltums ir lētākais Baltijā,» teica A.Salmiņš.
Siltināšanas faktors
Latvijas Pašvaldību savienības eksperts norādīja, ka liela loma šajā jomā ir dzīvojamo ēku siltināšanai, par ko pēdējo gadu laikā ir runāts daudz, bet izdarīts diemžēl maz. Iedzīvotāju, kuri spējuši savā starpā vienoties par ēkas energoefektivitātes palielināšanu un tādējādi arī mazāku rēķinu maksāšanu, Latvijā joprojām ir maz. Priekšzīmīgākās pašvaldības bijušas Liepāja un Kuldīga. Turklāt nereti jautājums ir par to, cik kvalitatīvi energoefektivitātes pasākumi katrā konkrētajā namā ir veikti.
A.Salmiņš vērš uzmanību vēl uz kādu interesantu aspektu, ar ko nāksies rēķināties nākotnē. Tas, ka ir silta ziema un mazs kurināmā patēriņš saistībā ar ēku siltināšanas pasākumiem, ir laba ziņa patērētājiem, bet ne siltumapgādes uzņēmumiem. Jo mazāks ir siltumenerģijas patēriņš, jo mazāk naudas iespējams iekasēt no patērētājiem. Tas nozīmē, ka perspektīvā var nākties rēķināties ar tarifu pieaugumu tieši patēriņa pazemināšanās dēļ. Jau tagad tiek pieļauts, ka saistībā ar zemo siltumenerģijas patēriņu nupat aizvadītajā apkures sezonā nākamajā tarifi Latvijā kopumā var augt. Pagaidām vēl ir grūti prognozēt, cik liels varētu būt kāpums, jo tas nav atkarīgs tikai no siltumapgādes uzņēmumu vēlmēm un vajadzībām. Jāņem vērā, ka ļoti būtisks jautājums ir par to, cik lielas gāzes cenas tiks noteiktas nākamajai apkures sezonai, kas ir galvenais mūsu kurināmā resurss. A.Salmiņš atzīst: kaut ko prognozēt šajā jomā būs iespējams tikai vasaras vidū.
Tāpat tarifi nākotnē var augt, ja iedzīvotāji tomēr saņemsies un sāks pievērst lielāku uzmanību ēku energoefektivitātes pasākumiem. Tieši ceļot cenas, siltumapgādes uzņēmumi var mēģināt kompensēt zaudējumus, kas tiem radīsies siltumenerģijas patēriņa samazināšanās dēļ. «Varam rēķināties, ka brīdī, kad siltināšanas darbi būs veikti, teiksim, 30 procentos no visām daudzdzīvokļu mājām, siltumapgādes uzņēmumi vēlēsies celt tarifus, lai tādējādi kompensētu sev radušos zaudējumus,» tā A.Salmiņš.
Jāpiebilst, ka jau iepriekšējos gados dažādi eksperti ir pauduši savu neapmierinātību par to, kā Latvijā tiek risināts daudzdzīvokļu namu siltināšanas jeb energoefektivitātes palielināšanas jautājums. Tiek norādīts, ka šis process norisinās pārāk gausi, ka prasības Eiropas struktūrfondu finansējuma saņemšanai attiecīgajam mērķim ir pārāk smagnējas un brīžiem arī neizprotamas, ka būvnieki nereti darbus veic nekvalitatīvi.
Zema maksātspēja
Saistībā ar parādiem par apkuri A.Salmiņš teic, ka nemaksāšanai ir tikai viens iemesls – iedzīvotāju zemā maksātspēja. «Es nevaru piekrist daudzu politiķu apgalvojumiem, ka iedzīvotāji negribētu norēķināties par saņemto siltumenerģiju. Problēma ir apstāklī, ka daudzi to vienkārši nevar izdarīt, it īpaši ziemas sezonās,» sacīja A.Salmiņš. Viņš norādīja, ka vissliktākā situācija tradicionāli ir Latvijas austrumu pašvaldībās. Protams, cilvēki ziemas mēnešos nesamaksā visu summu par siltumu, parādus mēģinot kārtot vasarā, kad rēķini par apkuri nav tik lieli.
Par to, ka galvenā problēma meklējama iedzīvotāju zemajā maksātspējā, liecinot kaut vai fakts, ka šajā apkures sezonā, salīdzinot ar iepriekšējām, cilvēki samērā labi maksājuši kārtējos rēķinus. Taču iepriekšējos gados uzkrātais apjoms palicis faktiski nemainīgs. Tātad vēlme samaksāt parādus ir, bet iespēju – nav!
Atbilstoši Latvijas Pašvaldību savienības datiem šā gada 1. janvārī parādi par apkuri Latvijā kopumā veidojuši 42 miljonus eiro, bet tieši gadu iepriekš tie bijuši 56,45 miljonus eiro lieli. Raugoties vēl senākā pagātnē, redzams, ka 2012. gada 1. janvārī parāds par apkuri bijis 45,18 miljoni eiro, bet 2011. gada 1. janvārī – 54 miljoni eiro. Tiek prognozēts, ka, veicot aprēķinus par šā gada pirmajiem četriem mēnešiem, atklāsies, ka kopējās reālās patērētāju saistības pret siltumapgādes uzņēmumiem ir lielākas, taču tiek arī prognozēts, ka situācijai jebkurā gadījumā jābūt labākai nekā gadu iepriekš.
Banku lobijs
A.Salmiņš uzsvēra, ka parādu piedziņas problēmas joprojām saistāmas ar hipotekāro kredītu politiku. Respektīvi, likumdošanā ir paredzēts, ka, veicot parādu piedziņas pasākumus un iegūstot zināmu naudas summu no parādnieka, pirmās tiesības atgūt savu naudu joprojām ir hipotekārā kredīta izsniedzējam, tātad – bankai. Tiesa gan, savulaik bija mēģinājums Saeimas līmenī panākt situācijas maiņu, taču tas neizdevās. «Banku lobijs vienmēr ir bijis spēcīgs, un tāds tas ir arī šobrīd,» piebilda A.Salmiņš. Vienkārši sakot, finanšu sektors nevēlas pieļaut, ka gadījumos, kad izsolēs nonāk mājokļi, no iegūtās summas vispirms tiktu segti nenomaksātie parādi par siltumu un tikai pēc tam notiktu norēķināšanās ar bankām par ņemtajiem, taču neatmaksātajiem hipotekārajiem kredītiem. Līdzšinējā realitāte ir tāda, ka pēc naudas novirzīšanas bankām citiem kreditoriem nereti vairs nekas nepaliek pāri.» ◆
