Krēslo. Pa ceļam iegādājies vakariņu un brokastu tiesu, pilsētnieks lēnām čāpo uz māju pusi.
Krēslo. Pa ceļam iegādājies vakariņu un brokastu tiesu, pilsētnieks lēnām čāpo uz māju pusi. Tuvojoties nama durvīm, viņš klusībā kaut ko purpina par gājēju celiņiem, kas domāti kāju laušanai, lietus peļķēm, kurās mūžīgi var iebrist, jo apgaismes stabā atkal nedeg gaisma. Par to, kas viņu sagaida, ieejot trepju telpā vai lifta kabīnē, pat negribas priekšlaicīgi domāt. Tikai pēc tam, kad ticis sava mājokļa četrās sienās, pilsētnieks sāk justies pēc cilvēka. Kāda gan viņam tagad daļa, kas notiek aiz durvīm. Pašlaik, ieslēdzoties savā īpašumā, viņam līdz rītdienai vairs par ārpusē notiekošo nav nekādas daļas. Rīt aplis sāksies no jauna.
Daudziem šāda situācija liksies līdz mielēm pazīstama. Tā ir ikdiena lielā daļā daudzdzīvokļu namu Latvijā, un Jelgava nav izņēmums. Kādas mājas stāvēja gadiem kopš uzbūvēšanas, tādas joprojām stāv. Starpība tāda, ka skats no ārpuses un koplietošanas telpās no dienas dienā kļūst arvien nepievilcīgāks. Lielākā daļa no mums tagad ir īpašnieki. Varētu par to tikai priecāties, ja vien ik uz soļa nepierādītos, ka paši joprojām ar savu īpašumu īsti nezinām, ko darīt. Protams, par personisko īpašumu – dzīvokli – vairums rūpējamies, cik nu to ļauj rocība vai gaumes izjūta. Kas notiek aiz šā īpašuma durvīm vietā, ko sauc par koplietošanas telpām, īpašniekam pārsvarā ir vienalga. Protams, nepatīkami, tomēr ne mana cūka, ne mana druva.
Pirms kāda laika “Ziņas” rakstīja, ka Saeimā izskatīšanai un pieņemšanai varbūt pat šoruden nodots jauns dzīvokļu īpašumu likumprojekts. Ja izdotos to pieņemt, vismaz tiktu dota iespēja glābt vēl glābjamo, lai sāktu sakārtot ne tikai dzīvokļus. Šonedēļ Saeimas Juridiskā komisija lēma citādi. Likumprojekts esot pretrunā ar Civillikuma normām. Var piekrist komisijas priekšsēdētājam Marekam Segliņam, ka paredzētā iespēja dzīvokļu īpašnieku kolektīvam rīkoties ar cita īpašumu varētu būt nepieņemama un pārkāpj privātīpašuma neaizskaramības principu. Likumprojekts noteica, ka ar divu trešdaļu mājas iedzīvotāju lēmumu ēku iespējams ieķīlāt un ņemt bankā kredītu. Tas varētu radīt situāciju, ka gadījumā, ja kāds no īpašniekiem nespētu norēķināties par kopīgi ņemto kredītu, piemēram, mājas renovācijai, ar viņa īpašumu rīkotos citas personas.
Ja lūkojamies no Civillikuma viedokļa, īpašums ir svēts. Ja lūkojamies no elementārās loģikas viedokļa, likumdevējs un izpildvara jau gadiem nezina, kā tikt laukā no daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanas riņķadanča, ko radīja senais lēmums sākt masveida dzīvokļu privatizāciju. Mēģinājumi ieviest kopsapulču lēmumus par namu apsaimniekošanu un to stāvokļa uzlabošanu vairumā gadījumu cietuši neveiksmes. Gan tāpēc, ka mūsu īpašuma apsaimniekotāji dažbrīd izrādījušies ne tie labākie, gan tāpēc, ka mūsos joprojām pārsvarā sēž īpašnieks, ne saimnieks. Kāpēc man, dzīvokļa īpašniekam, rūpēties par to, kas nav mans? Kāpēc man jāmaksā par to, ko izmanto visi?
Nu mēģinājums iziet no absurdās situācijas cietis fiasko. Skanēs galīgi nepopulāri un varbūt ķecerīgi, bet kādreizējais lēmums (un arī tā izpildījums) ar sertifikātu palīdzību padarīt dzīvokļu īrniekus par īpašniekiem bija idiotisks. Tāpēc ka vienlaicīgi netika piedāvāts mehānisms, kā šo īpašumu apsaimniekot. Neaizstāvot namu apsaimniekotājus ne Jelgavā, ne citur Latvijā, jāatzīst, ka viņi darbojas tajos rāmjos, ko noteikuši likumu pieņēmēji. Deputātu kungi un dāmas, vai gaidīsim, kad, desmitiem gadu neremontēts, sabruks pirmais nams? Un kā jūs domājat realizēt ēku energosertifikācijas likumu, kam būtu jāstājas spēkā no nākamā gada?
