Apmācībā galvenais ir doto komandu nemainība.
Apmācībā galvenais ir doto komandu nemainība
Pirms sākt suņa apmācību, jādara viss iespējamais, lai kucēns izaugtu vesels un stiprs. To nosaka ne vien pilnvērtīga barība, bet arī regulāra iepazīstināšana ar apkārtējo pasauli – pastaigas mītnes tuvumā, vēlāk – mežā.
Tieši pastaigu laikā kucēns ielāgo savu vārdu, iepazīst mājdzīvniekus. Šādi jāpanāk, lai sešu līdz astoņu mēnešu vecumā kucēns atsaucas, zina savu vietu mājā, klausa saimnieka uzsaucienam, saprot un pilda komandas “nedrīkst”, “šurp”, “gulēt”, “stāvēt”, “vietā”. Šajā vecumā viņam jāapgūst visas gan sadzīvē, gan medībās nepieciešamās iemaņas.
Mācībās jāveido nosacījuma refleksi, tāpēc komandām jābūt nemainīgām. Nepareiza ir šo iemaņu mācīšana, ja kucēnam tiek dotas dažādas komandas, kuras nozīmē vienu un to pašu, piemēram, “gulēt” un “gulties”.
Pret suni nevajag izturēties rupji – tā var ieaudzināt tikai neuzticību un bailes no saimnieka. Taču arī pārmērīga apčubināšana nav vēlama – suns ielāgo neklausīt kā mājās, tā medībās. Lai kucēns izaugtu par īstu medību suni, viņš jau no mazotnes jāņem līdzi pastaigās mežā, ļaujot patstāvīgi iepazīt dabu. Nekādā gadījumā nevajadzētu censties viņu turēt pastāvīgā tuvumā piesaucot. Ja kucēns uz laiciņu pazūd, viņš nav jāsauc vai īpaši jāmeklē. Vienkārši jāgaida vietā, kur dzīvnieks pazuda. Nepaies ilgs laiks, kad suns pats atradīs saimnieku. Tieši tā nostiprinās instinkts atgriezties vietā, kur viņš izlaists no automašīnas vai izgājis no mājas. Savukārt saukšana nākotnē var ietekmēt suņa meklēšanas diapazonu – šādi dzīvnieks kļūst piesardzīgs, regulāri atgriežas pārbaudīt saimnieka klātbūtni.
Kucēns laikus jāpieradina pie kaklasiksnas un pavadas. Svarīga arī suņa attieksme pret šāvienu. Tomēr, radinot pie tā, nedrīkst šaut viņam ļoti tuvu, nekādā gadījumā pāri dzīvniekam. Pieradināšana pie šāviena ietilpst medību suņa dresēšanas kompleksā, kura laikā tas pierod iet līdzi saimniekam, pēc komandas gulēt, sēdēt, atbilstoši pamatuzdevumam meklēt medījumu, rādīt to ar stāju, izcelt, atrast un pienest kā no sauszemes, tā arī ūdens.
Dresūras pamatmetodes ir uzslavas, piespiešana un aizliegums. Suni uzslavē, ja viņš izpildījis komandu vai paklausījis signālam. Piemēram, saimnieks devis komandu “šurp”, un suns pienāk un apsēžas. Šādā brīdī dzīvnieks jāatalgo ar gaļas gabaliņu vai citu kārumu, jāpaglauda un mutiski jāuzslavē.
Piespiešanu izmanto vien tad, ja suns saprot komandu vai signālu, taču atsakās to izpildīt. Piespiešana pieļaujama, ja suns nav klausījis atkārtoti jau draudīgā balsī izteiktai komandai. Piespiešanas metodes – rāviens aiz pavadas, sitiens ar pletni, žagaru. To nedrīkst pārspīlēt vai bieži izmantot.
Aizliegums ir iedarbība uz suni, lai izbeigtu saimniekam nevēlamas darbības, piemēram, mājdzīvnieku trenkāšanu, lieku riešanu, barības ņemšanu bez atļaujas, nokārtošanos nevēlamā vietā. Šim nolūkam der komanda “nedrīkst”. Ja suns tai neklausa, pieļaujams to apvienot ar sāpju radīšanu dzīvniekam. Bezierunu paklausīšana komandai “nedrīkst” ir viena no svarīgākajām iemaņām, kas jāapgūst medību sunim.
Bieži vien medībās ar dzinējiem azartiski suņi aizraujas, vajājot medījumu, un uz laiku zaudē kontaktu ar mednieku. Gandrīz vienmēr suns atgriežas vietā, no kuras palaists. Ja mednieks spiests to pamest, ieteicams tur, kur suns izkāpis no transportlīdzekļa, atstāt kaut ko no sava apģērba un kādu gardumu. Apģērbs suni piesaistīs un neļaus aizklīst tālu prom.
Medībās nedrīkst ļaut sunim plucināt medījumu, tā apstrādes laikā nav ieteicams barot viņu ar jēlu gaļu, jo tā dzīvnieks var invadēties ar trihinellām vai lenteni.
