Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas kurss uz ES bija principiāls pavērsiens valsts attīstībā. Tas iezīmēja stabilitāti, ilgtermiņa drošību ne tikai pašreizējai, bet arī vairākām nākamajām paaudzēm.
Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas kurss uz ES bija principiāls pavērsiens valsts attīstībā. Tas iezīmēja stabilitāti, ilgtermiņa drošību ne tikai pašreizējai, bet arī vairākām nākamajām paaudzēm. Par to pat vairs nav ko lauzīt galvu, vienkārši jāiet uz priekšu pretī nākamajiem izaicinājumiem. Daudzām Latvijas politiskajām partijām šāds izaicinājums ir Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas.
EP realizē trīs varas – likumdošanas, budžeta un uzraudzības. Tās ir pastāvīgā attīstībā, kļūst arvien plašākas, jo jautājumu loks, ko izlemj nacionālās valdības, sanākdamas kopā, pakāpeniski sašaurinās. Arvien vairāk tiesību pāriet EP, līdz ar to darbs Eiroparlamentā varētu kļūt visai interesants. Potenciālajiem ES parlamentāriešiem vajadzētu nopietni apsvērt, kā vislabāk aizstāvēt Latvijas intereses. To varētu darīt divējādi. No vienas puses, jādomā, kā veidot tādu Eiropas nākotni, kādā mēs gribētu dzīvot. No otras puses, mums jābūt modriem un gandrīz vai ar sargsuņu vērību jāuzrauga, lai ES pildītu visas saistības, ko tā uzņēmusies līgumā par Latvijas iestāšanos aliansē. Zināmā mērā to varētu salīdzināt ar vairāk nekā 3000 lappušu biezu laulību līgumu. Tad nu ES parlamentāriešiem punktu pēc punkta, lappusi pa lappusei jāseko visam, kas šai līgumā ierakstīts, jo iestāšanās ES nav bijis mūsu mērķis, bet gan instruments tādu mērķu sasniegšanai kā stabilitāte un drošība.
Latvijas saplūšanai ar ES pamatā ir vēss aprēķins. Turklāt tieši tāds rūpīgs aprēķins, kam ir arī jāpiepildās. Analīzi un rēķināšanas darbu veikušas vecās politiskās partijas. Piemēram, “Latvijas ceļš” apgalvo: pēc desmit gadiem pensijas pie mums vidēji būs 500 eiro, bet vidējā darba alga – 2000 eiro. Tas ir sasniedzams ar nosacījumu, ka no ES saņemsim visu, kas mums solīts, savukārt mūsu valdība strādās, lai ekonomika attīstītos. Tad minētie skaitļi kļūs reāli, un uz tiem ir jāorientējas. Jo īpaši tāpēc, ka jau tā mūsu tautai daudz darīts pāri: politiķi konstruējuši, lauzuši, reformējuši dažādas jomas un nozares, lai beidzot iegūtu loloto ilgtermiņa stabilitāti un drošību.
Tuvojoties EP vēlēšanām, politiķi atkal neskopojas ar fantastiskiem solījumiem, izmantojot priekšstatu trūkumu sabiedrībā par to, kas tad ir EP un ar ko īsti tas nodarbojas. Deputātu kandidāti, kas sola, ka Latvijā notiks brīnumi, ja vien tieši viņus ievēlēs Eiroparlamentā, vienkārši melo, jo neviens EP deputāts neaizvietos ne nacionālo valdību, ne pašvaldības. Visiem būs jādara savs darbs – jārealizē likumdošanas vara, piedaloties normatīvo aktu izstrādē un nepieļaujot ieviest absurdas normas, saprātīgi jāietekmē likumu pieņemšanas process. Otrkārt, katru gadu deputātiem jābalso par budžetu, tā struktūru. Un tad, ja, piemēram, mūsu deputāti manīs, ka Latvijas intereses netiek ievērotas, viņi var iejaukties un šo procesu ietekmēt. Treškārt, viņiem jāveic uzraudzības funkcijas. Tās būtībā arī ir visas EP deputātu funkcijas. Ar pārējiem jautājumiem Latvijā joprojām nodarbosies pašvaldības, nacionālā valdība, parlaments. Tāpēc, ja kāds sola Dieva brīnumus pēc tam, kad viņš tiks ievēlēti EP, viņš vienkārši melo.
No otras puses, protams, EP deputāti, aktīvi strādādami, var ietekmēt procesus globālā, makroekonomikas un ES vides izpratnē. Piemēram, nosakot, vai tie ir ekonomiku veicinoši vai bremzējoši. Pirmajā gadījumā augs algas, palielināsies valstu budžets, pensijas, pabalsti, radīsies iespējas būvēt ceļus un tiltus utt.
Starp citu, EP deputātam divas trešdaļas laika jāpavada Strasbūrā un Briselē, bet atlikusī trešdaļa laika jāveltī savai valstij, jātiekas ar vēlētājiem, jāuzklausa viņu domas, jāapkopo tās, lai pēc tam liktu priekšā EP. Tas nozīmē, ka EP deputātiem būs jāraugās acīs vēlētājiem, jāatskaitās par paveikto, jāstāsta par darāmo – jādara tas, kas pagaidām nav likumos atrunāts attiecībā uz mūsu nacionālo parlamentu, jo pie mums Saeimā deputātus ievēl no viena vai cita reģiona, bet viņiem nav tiešas sasaistes ar konkrētiem cilvēkiem, kas par viņiem balsojuši. Tādēļ jo īpaši svarīgi, lai tie deviņi cilvēki, kas tiks ievēlēti no Latvijas, būtu īstie.
Faktiski EP deputāts varētu būt jebkurš, taču ne jau pēc principa – kurš skaļāk taurē, tam lielāka teikšana. Esam ieinteresēti, lai EP no Latvijas ievēlētie būtu kā viena dūre un lobētu mums vajadzīgo. EP deputātiem ir privilēģija publiski uzstāties plašsaziņas līdzekļos, plenārsēdēs ierosināt iniciatīvas, taču tikai tādas, kas spētu aizraut pārējos 727 deputātus, jo būs vajadzīgs lielākā kopuma atbalsts. Tāpēc ir ļoti svarīgi personīgie kontakti. Liela nozīme tam, cik ātri un vai vispār cilvēks spēj atrast kopēju valodu, vai nepaies daži gadi, iekams viņš sapratīs, ar ko īsti jānodarbojas EP. Galu galā, pirms balsot par kādu EP deputāta kandidātu, vēlētājiem jāuzdod sev jautājums, vai šis cilvēks spēs ielēkt laivā un uzreiz sākt airēt. Daži, protams, ir gatavi lēkt vienalga kur, taču tā vietā, lai sinhroni airētu, spēj vien drudžaini raustīties paši un raustīt valsti.
Pārdomāsim to atlikušajās četrās dienās līdz EP vēlēšanām, pirms izdarīt izvēli vai arī pirms atmest ar roku: sak, ko nu es iešu tērēt laiku un balsot… Kaut ko spējam ietekmēt mēs katrs.
