Žurnālistes Ilzes Naglas mājās veiktā kratīšana un Neo aizturēšana mediju vidē sacēlusi pamatīgu ažiotāžu. Kratīšana žurnālistes mājās patiesi ir rupjš preses brīvības pārkāpums, ko iekšlietu ministrei vēl ilgi varētu nākties nožēlot. Tas ir vēl viens apliecinājums Latvijā izplatītajai praksei žurnālistu darbu ietekmēt nedemokrātiskām metodēm. Ilzes Jaunalksnes sarunu noklausīšanās un Valsts kancelejas direktores Guntas Veismanes ideja uzsūtīt aģentūras LETA žurnālistei Drošības policiju ir tikai skaļākie piemēri. Taču vispārējā kliegšanā pazūd cits aspekts – viena lieta ir žurnālista tiesības neatklāt, kas sniedzis varai netīkamās ziņas, pavisam kas cits – tikt pie tādām ar neētiskām vai pat nelikumīgām metodēm. Neo, kurš nu gozējas robinhudiskas slavas saulītē, rīkojās pēc visai apšaubāmajiem principiem «viss, kas nav piesiets, ir ņemams» un «atļauts ir viss, kas nav aizliegts». Kolektīvā sajūsma par viņa slepeno sūtījumu publiskošanu, no vienas puses, ir labi saprotama – ierēdņus Latvijā ir populāri uzskatīt par amorfu liekēžu baru, un labdara atklātās astronomiskās algas dažās iestādēs un uzņēmumos šim viedoklim labi piespēlē.Tomēr pārsteidz, ka šā «tautas varoņa» pusē nostājas arī sabiedrībā visnotaļ cienījami cilvēki, kuri jau rīko protesta akcijas un draud sūdzēties visās iespējamajās instancēs par to, ka policija viņu uzdrošinājusies aizturēt. Arī žurnālisti, lai gan viņu lauciņā metams krietns akmens – lielākā daļa datu, ja ne visi Neo publiskotie, taču bija iegūstami arī pilnīgi legāliem līdzekļiem. Protams, tas prasītu vairāk laika un piepūles, jo lielākiem un mazākiem amatvīriem informācijas slēpšana no žurnālistiem diemžēl arvien ir kā Pavlova reflekss.
