Saule, kas tajā rītā dāsni lēja gaismu pār Dieva svētīto Latvijas zemi, Ārlietu ministrijā neiespīdēja.
Saule, kas tajā rītā dāsni lēja gaismu pār Dieva svētīto Latvijas zemi, Ārlietu ministrijā neiespīdēja. Tur nedzirdēja putnu dziesmas, ziedi vāzēs novīta un gaisā vējoja kaut kas drūms un liktenīgs. Ārlietu ministrijas censoņu korpusā bija sēru diena. Vestibilā pretī ieejai bija novietots nelaimīgais Eiropas birokrātu ziņojums, no trim pusēm pārsiets ar melnu lenti. Ministrijas ierēdņi, sākot ar pašu zemāko, viens pēc otra klusēdami plūda iekšā pa ministrijas ēkas durvīm, uz brīdi sastinga ziņojuma priekšā, nolieca galvas, lai pēc tam ar apņēmības pilnu skatu dotos uz sēžu zāli. Nāca departamentu direktori, viņu vēstnieces un sekretāres, ārkārtējie pilnvarotie un arīdzan ārkārtējie nepilnvarotie vēstnieki ar savām kundzēm, palīdzēm un mācekļiem, nodaļu priekšnieki, protokolu eksperti, pa vienam loceklim no katras parlamentārās izmeklēšanas komisijas… Nāca visi kā viens.
Kā viens no beidzamajiem sēru namā, divu mācekļu balstīts, tika ievests bijušais ārlietu ministrs, kas vairāk kā jebkurš cits rūpējies par valsts izaugsmi un tās pilsoņu labklājību. Kā pēdējo ministrijas ēkā seši korporeļi uz purpura nestuvēm ienesa tagadējo ārlietu ministru, kurš pēc trīs dienas galvas reiboņiem un vispārēja slābanuma bija tiktāl atguvies, ka spēja atkal drošu roku vadīt ārlietu procesus. No Briseles ataicinātie ārsti homeopāti, kas ministram bija nolaiduši pāris litru asiņu, jau tuvākajās dienās solīja pilnīgu atlabšanu.
Kad visi sanāca sēžu zālē, parlamentārais sekretārs deva vārdu Satversmes Aizsardzības biroja direktoram, kurš pēc pēdējā Eiropas ziņojuma par Latviju bija sācis sirmot un nu jau sirmoja trešo dienu.
– Kungi, – viņš teica, – kārtējā diversija pret mūsu valsti daudzus pārsteigusi nesagatavotus. Diemžēl, man jāsaka, – arī mūs. Tomēr… diversijas akts jau top izvērsts mūsu dokumentos. Akta veicēji un balstītāji ir izgaismoti, un katra viņu kustība – protokolēta. Sadarbībā ar Ārlietu ministrijas arhīva pārzini Puškaiti mums ir izdevies restaurēt notikumu gaitu.
Te no sēžu zāles tumšākā kakta arvien garāks un garāks slējās Puškaiša stāvs, līdz visi klātesošie pievērsa acis mazāk zināmajam ministrijas ierēdnim. Kautrīgi briļļu stiklus tīrīdams, viņš devās uz tribīni. Puškaiša referātu, kurš ilga trīs stundas un četrdesmit septiņas minūtes, atstāstīsim saīsināti, pasvītrojot pašus būtiskākos momentus diversijas aktā, izceļot galvenos diversantus un atzīmējot svarīgākos gadskaitļus.
Diversijas sākums datējams ar 1582. gadu, kad Pārdaugavas hercogistē pēc Polijas karaļa Stefana Batorija rīkojuma tika uzsākta muižu redukcija. Tā turpinājās līdz pat 1599. gadam. Otrs, kurš piedalījās šajā tumšajā lietā, ir Polijas karalis Sigismunds III Vāsa. Neapšaubāmi viņi ir šīs melīgās akcijas galvenie iedvesmotāji. Kā zināms, muižu redukcija tika veikta šļahtiču, tas ir, nākamo Eiropas birokrātu interesēs. Diversijas turpinātājs bija Zviedrijas karalis Kārlis XI, kas 1680. gadā muižu redukciju īstenoja arī Vidzemē. 1710. gadā šajā diversijas aktā iesaistījās Krievijas cars Pēteris I, kurš restituēja muižas to agrākajiem īpašniekiem. (Šajā vietā nebūtu lieki piebilst, ka muižu redukcija ir valsts muižu zemju atsavināšana un pārdalīšana.)
Lasītājiem nepaliks apslēpts apstāklis, ka tieši Pētera I laikā tika likti pamati represīvajam orgānam, bez kura nav iedomājama Krievija vēlākajos gadsimtos un kas mūsdienās popularitāti guva ar VDK nosaukumu. Tieši no Pētera I slepenpolicistiem čekisti mantoja ziņas par Latvijas muižām, un tālāk krievu spiegi tās nodeva Eiropas birokrātiem, lai aizšķērsotu Latvijas neatgriezenisko ceļu uz «kopējām mājām». Zināms ķēdes posms šajā diversijā ir arī Daugavpils spiega lieta. Šis «špions» tika notverts brīdī, kad ārvalstu izlūkdienestiem centās pārdot kartes, kas izgatavotas 1599. gadā Latgalē arklu revīzijas laikā. Šādas zemes īpašuma pārbaudes muižās un zemnieku saimniecībās periodiski tika veiktas, lai pastāvošā vara iegūtu informāciju par «status quo»: zemnieku saimniecību skaitu un lielumu, cilvēku, mājlopu un darbarīku skaitu. Cīnoties pret lielākiem «nodokļiem», latviešu zemnieks un viņa kaklakungs bija ieinteresēti visādi «samazināt» datus. Tā radušās būtiskas atšķirības starp faktisko stāvokli un arklu revīzijas aktos uzrādīto.
Ziņu neatbilstība pašreizējam stāvoklim Latgalē meklējama arī tajā apstāklī, ka arkls vienmēr bijusi nosacīta nodokļa vienība un zemes platības mērs. Pirmās brīvvalsts laikā XIII gadsimtā Latvijā viens arkls bija viens darba zirgs. Krievijā savukārt viens arkls bija divi līdz trīs zemnieki. Zviedru valdīšanas laikos Vidzemē viens arkls tika pielīdzināts zemnieka saimniecībai, kas pildīja klaušas 60 dālderu apmērā. Vēlāk arkls kļuva vēl nosacītāks. Rezultātā laikā, kad Krievijas drošības orgāni veidoja atskaites «ģensekam» par Latvijas saimniecisko stāvokli, aprēķinos valdīja pilnīgs sajukums. Katrs godīgs čekists turējās pie sava arkla un atpakaļ neskatījās. Šis pats sajukums turpinās un pat tiek kultivēts eirobirokrātijas gaiteņos.
Pēc Puškaiša referāta noklausīšanās ārlietu darboņu korpuss apstiprināja un nosūtīja trīs notas: Polijai, Zviedrijai un Krievijai, pieprasot nekavējoties saukt pie atbildības diversijas iniciatorus – Stefanu Batoriju, Sigismundu III Vāsu, Kārli XI un Pēteri I.
Bet Latvijas tauta atviegloti uzelpoja, jo tapa zināms, ka Eiropas ziņojums par nožēlojamo sociāli ekonomisko stāvokli mūsu valstī ir tikai vēstures fikcija.
