Ļoti patīkami, ka mans raksts «Vai mēs tiešām veidojam ainavu?» laikraksta 10. marta numurā veicinājis viedokļu apmaiņu ar SIA «Zaļā rota» vadītāju Gunu Parfemoviču.
Ļoti patīkami, ka mans raksts «Vai mēs tiešām veidojam ainavu?» laikraksta 10. marta numurā veicinājis viedokļu apmaiņu ar SIA «Zaļā rota» vadītāju Gunu Parfemoviču. Tiesa, padomju laikā koki bija neaizskarami un tādēļ pārauga. Toties nevar piekrist Gunas Parfemovičas konstatējumam, ka pēc deviņdesmitajiem gadiem viss gāja labi, apstādījumus labi aprūpēja, tādēļ tie auga un zaļoja. Diemžēl iestājās otrs ne mazāk kaitīgs laika posms Jelgavas pilsētas zaļumsaimniecībā – visatļautība un iedzīvošanās uz nesakārtotības un naudas trūkuma rēķina.
Vispirms par nesakārtotību. Kā man zināms, Jelgavas Dome, taupīdama līdzekļus, vēl līdz šim brīdim nav izstrādājusi pilsētas zaļumsaimniecības darbības un attīstības plānu, nemaz nerunājot par konkrētu ielu un parku apstādījumu arhitektonisko un koku sugu sastāva koncepciju. Bez šiem dokumentiem iestājās anarhija jeb visatļautība un piepildījās sakāmvārds: «Gribējām, kā labāk, sanāca, kā vienmēr…» Vieglu roku tika izzāģēti skaistie, veselīgie Pensilvānijas oši Svētes ielā. To vietā, turklāt ne labākajā laikā iestādīja slimas no Kaļiņingradas apgabala atvestas liepiņas. Tās vēl joprojām nav īsti ieaugušas, tādēļ Svētes ielas posms ar slimību nomocītajiem augumā un formā atšķirīgajiem kociņiem nav vispievilcīgākais. Tagad pa šo ielu vējš dzenā putekļu vērpetes.
Kā otru labu apstādījumu kopšanas risinājumu Guna Parfemoviča min Katoļu ielas liepiņu «apstabošanas» pasākumu. Tā efektivitāti raksturo diagrammā redzamā atmirušo koku skaita dinamika procentos uzskaites gados. Turklāt Katoļu ielā apzāģētie koki vairāk inficējas ar dažādām sēnīšu slimībām. Par to liecina piepes uz dažādām liepu stumbra daļām un zariem. Pēc 1999. gada uzskaites datiem, slimību neskarts ir vairs tikai 18,91 procents Katoļu ielā augošo liepu. Tuvākajos gados sagaidāma inficēto koku atmiršanas intensitātes palielināšanās. Apskatot «kopto» liepu stādījumus Lielajā un citās ielās, perspektīva šķiet visai bēdīga.
Par labiem kopšanas («apstabošanas») rezultātiem neliecina arī ošlapu kļavu pašreizējais stāvoklis Raiņa ielas posmā no Katoļu ielas līdz Pasta ielai. Jāatzīst, ka negatīvā iepriekšējo gadu pieredze netiek ņemta vērā un brašie «kopšanas» darbi Uzvaras ielā pie 3. pamatskolas un atpūtas kompleksa «Tonuss» turpinās arī šogad.
Lai koku apgriešana dotu pozitīvus rezultātus, vispirms jāzina pasākuma mērķis. Ja no ziedošiem dekoratīvajiem krūmiem (filadelfiem, spirejām u.c.) grib saglabāt tikai zaļo lapojumu (Raiņa parkā), šos krūmus varētu apgriezt jau ap Ziemassvētkiem. Taču, ja vēlamies, lai tie ziedētu, šis darbs jāveic atbilstoši konkrētās sugas bioloģiskajām īpatnībām.
Lai gan daudzi autori (A.Zvirgzds, A.Mauriņš, V.Lange u.c.) vairākās grāmatās un A.Liepiņa pat šā gada 16. marta «Tirgus Dienā» ir uzsvēruši ozolu, ošu, zirgkastaņu, kļavu, parastās un citu liepu lielo estētisko, bioloģisko un ekoloģisko vērtību, tomēr G.Parfemoviča apgalvo pretējo. «Cilvēkiem veidojies maldīgs priekšstats: vairāk koku – vairāk skābekļa elpošanai. Pilsētā veselīgs gaiss pieplūst no apkārtējiem mežiem un laukiem, lielākiem parkiem. Līdzīgi telpās pievadām gaisu, atverot logu» – uzskata G.Parfemoviča.
Pēc šāda konstatējuma gribas jautāt: vai mēs Jelgavā esam pret bioloģisko resursu saglabāšanu un atbilstošu palielināšanu; pret bioloģisko ekosistēmu veselības, dzīvotspējas un daudzveidības saglabāšanu un attiecību palielināšanu?
