2002. gada 2. janvāris Latvijas tiesu sistēmas praksē ir kļuvis ievērojams ar pirmo precedentu, kad Satversmes tiesa atzīst par pamatotu privātpersonu sūdzību par aizliegumu saņemt pienesumus pirmstiesas apcietinājumā esošām personām.
2002. gada 2. janvāris Latvijas tiesu sistēmas praksē ir kļuvis ievērojams ar pirmo precedentu, kad Satversmes tiesa atzīst par pamatotu privātpersonu sūdzību par aizliegumu saņemt pienesumus pirmstiesas apcietinājumā esošām personām. Satversmes tiesa ieslodzīto Aivara Andersona un Kaspara Zandberga sūdzības izskatīja pērnā gada decembra vidū, taču spriedums tika publiskots tikai šā gada 2. janvarī. Prasības pamatā bija ieslodzīto lūgums izvērtēt ar Tieslietu ministrijas rīkojumu apstiprinātos pagaidu noteikumus par aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo un notiesāto personu turēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos atbilstību Satversmei.
Satversmes tiesa šo ieslodzīto prasību izskatījusi rakstveida procesā. Tā atzina, ka ne pagaidu noteikumi, ne tos konkretizējošie iekšējās kārtības noteikumi nav izsludināti vispārējai zināšanai, līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka tie ir iekšējas lietošanas normatīvie akti.
Taču likums paredz, ka iekšējs normatīvs akts ir saistošs tikai tam publisko tiesību subjektam, kas to ir izdevis, attiecīgi arī tā institūcijām, struktūrvienībām un darbiniekiem. No šā tiesa secināja, ka pagaidu noteikumu adresāts var būt vienīgi Tieslietu ministrijas pārraudzībā esošās ieslodzījuma vietu pārvaldes un to pakļautībā esošo iestāžu personāls. Bet šajā gadījumā ar Tieslietu ministrijas pagaidu noteikumiem netieši tiek regulētas arī attiecības starp valsti un apcietinātajiem, kas ir pretrunā likumiem un līdz ar to arī Satversmei. Precīzāk, šie noteikumi ir pretrunā Satversmes 95. un 111. pantam, kuros ir atrunāts tas, ka ir aizliegts pakļaut cilvēku nežēlīgam un cieņu aizskarošam soda veidam, kā arī tas, ka valsts aizsargā cilvēka veselību un garantē ikviena medicīniskās palīdzības minimumu.
Jau pagājušā gada maijā, kad tika pieņemti Tieslietu ministrijas pagaidu noteikumi, radās šaubas par to, cik pamatots ir šāds lēmums. Turklāt pēc tā sekoja virkne ieslodzīto protestu un tika pieteikti pat organizēti badastreiki, tomēr saceltā ažiotāža nedeva nekādu rezultātu. Tieslietu ministrija šo lēmumu pamatoja ar to, ka pārtikas pienesumi ir galvenais narkotisko un psihotropo vielu izplatības avots cietumos, piebilstot, ka pasaules attīstīto valstu ieslodzījuma vietu praksē nekas tamlīdzīgs nenotiekot.
Šādas atrunas liek domāt, ka ieslodzījumu vietu pārvalde ar V.Zahara kungu priekšgalā ir izvēlējušies vieglāko ceļu, proti, aizlieguma politiku, tādējādi cenšoties sev atvieglot darbu. Tā vietā, lai meklētu alternatīvus risinājumus vai piedāvātu projektus, kā uzlabot apstākļus ieslodzījuma vietās, Tieslietu ministrijas aparāts izvēlas aklo aizlieguma politiku. Taču vēsturiski šāda politika vienmēr bijusi visneefektīvākais līdzeklis, īpaši cīņā ar dažādām negācijām. Tā varētu veicināt tikai cietumu personāla negodprātību, jo, kā zināms, arī laikā, kad pārtikas pienesumi ieslodzījuma vietās ir aizliegti, narkotikas, tāpat kā alkohols, cietumos nebūt nav nepieejama prece. Arī arguments par attīstīto valstu pieredzi neiztur kritiku, jo vairākas ārvalstu cilvēktiesību organizācijas ne vienreiz vien atzinušas, ka apstākļi Latvijas ieslodzījuma vietās neatbilst starptautiskajām normām. Līdz ar to atļaušos secināt, ka Latvijas pirmstiesas izmeklēšanas izolatoros un ieslodzījuma vietās netiek nodrošināti tādi apstākļi, kuros papildus pārtika nebūtu nepieciešama. Tas norāda tikai uz to, ka Latvijā cilvēktiesības kā universāla vērtība netiek atzītas. Bieži vien tās tiek atzītas vai neatzītas atkarībā no kādas personas statusa sabiedrībā. Piemēram, bijušo ieslodzīto integrācija sabiedrībā pēc soda izciešanas Latvijā vēl joprojām atstāta novārtā. Vājas aktivitātes šajā jomā izrāda tikai nevalstiskais sektors.
Arī Saeimas deputāts, bijušais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs norādījis, ka ir jāmeklē citi risinājumi, kā cīnīties pret narkotiku izplatību cietumos, kā piemēru minot stingrākas pārtikas pienesumu kontroles. Arī eksministrs Jānis Ādamsons atzinis, ka Satversmes tiesas spriedums ir loģisks un pamatots, jo šādi noteikumi, viņaprāt, ir pretrunā ar likumdošanu un elementāru loģiku.
Formāli šim precedentam Latvijas tiesu sistēmas praksē ir būtiska loma, taču faktiski šo problēmu Satversmes tiesas lēmums (stājas spēkā ar pasludināšanas brīdi un nav pārsūdzams) neatrisina. Proti, Ieslodzījuma vietu pārvalde šādam Satversmes tiesas lēmumam bijusi gatava, jo šīs iestādes ģenerālinspektors nācis klajā ar paziņojumu, ka pienesumu kārtība izmeklēšanas cietumos tiks regulēta ar Ministru kabineta noteikumiem. Līdz ar to tiks novērsti galvenie iebildumi, uz kuriem norādīja Satversmes tiesa, tas ir, pienesumu kārtību reglamentēs likums.
Ar šo žestu Ieslodzījumu vietu pārvalde atklāti norāda, ka citādi nespēj cīnīties ar narkotiku pieplūdumu ieslodzījuma vietās. Interesanti, vai šīs nelikumības Tieslietu ministrijas pagaidu noteikumos Ieslodzījuma vietu pārvaldes administratīvais aparāts pamanīja tikai pēc Satversmes tiesas lēmuma vai apzināti akceptēja šo nelikumīgo lēmumu. Tas nu gan lai paliek uz viņu sirdsapziņas.
Diemžēl arī šoreiz privātpersonu vēlme iestāties pret valstī notiekošo patvaļu tiks sekmīgi nobremzēta. Lai vai kā, taču pozitīvais precedents ļauj cerīgāk skatīties uz vienu Latvijas «konstitucionālās apsardzības» institūciju – Satversmes tiesu.
