Nu mums ir Ministru prezidents, lai gan pagaidām nav paša Ministru kabineta. Šī valstī ir tāda dīvaina situācija.
Nu mums ir Ministru prezidents, lai gan pagaidām nav paša Ministru kabineta. Šī valstī ir tāda dīvaina situācija. Garām trakais Saeimas vēlēšanu laiks, pārdzīvota arī ķīvēšanās un rīvēšanās pavadītā laulību ceremonija, kas ciešām «vienotu mērķu» saiknēm saistījusi četrus atšķirīgus politiskos spēkus. Garām arī 8. Saeimas pirmā sēde, kad līdz tam sakāpinātā intriga tika atrisināta, Latvijas Republikas prezidentei par nākamās valdības vadītāju nominējot partijas «Jaunais laiks» līderi Eināru Repši.
Lielais vairums politiķu tieši Repšes kandidatūru šim amatam uzskatījuši par pašu loģiskāko. Jo nav īpaši gudri rādīt dūres kabatā pēc tam, kad veiktas visas formalitātes un panāktas neskaitāmas un obligātas vienošanās. Lai kādas emocijas pašreiz iezīmētais Ministru kabinets arī radītu, tās būtu liekamas malā un jāsāk lietišķi strādāt, lai spētu pildīt neskaitāmos vēlētājiem dotos solījumus.
Tomēr ne visi izvilkuši rokas no kabatām, lai tās pastieptu savstarpējam atbalstam. «PCTVL» priekšsēdētājs Jānis Jurkāns Repšes nominēšanu sauc par lielu kļūdu, jo jau valdības veidošanas procesā Repše esot pierādījis, ka nav spējīgs vadīt valsti un viņa līdzšinējā darbība ir bijis farss. Jurkāns uzsver, ka ar taisnām frāzēm nevar vadīt valsti, pēc viņa vārdiem, Repše sevi jau esot diskreditējis. Gluži cilvēcīgi Jurkāna aizvainojums varētu būt saprotams: viņa ganītajām «bitītēm» ne valdībā, ne jaunajā Saeimā nav atvēlēti praktiski nekādi «medus lauki», vien jāsamierinās ar Saeimas sekretāra biedra vietas atvēli šīs politiskās apvienības loceklim Aleksandram Bartaševicam, neņemot vērā lieliskos panākumus vēlēšanās, kurās iegūti 25 Saeimas deputāta mandāti. Cilvēcīgi šāda pāridarījuma sajūta ir loģiska, taču, spītīgi pieturēdamies pie aizvainojošiem epitetiem Repšes kunga virzienā, pats Jurkāns sevi diskreditē kā politiķi ar lielu diplomātisko pieredzi.
Ļoti neapmierināts, sašutis un saniknots par Repšes nominēšanu valdības vadītāja amatā ir arī kāds cits politiķis, kura saulainais vaigs staro no portreta bijušo Ministru kabineta vadītāju fotogalerijā: kāreizējais «Latvijas ceļa» gājējs ekspremjers Vilis Krištopans, uzkāpis uz «zaļās takas», turpina vicināt ambīciju cirvi. «Zaļie un zemnieki ir visapdalītākie,» sauc Krištopans, norādīdams uz «netaisnīgu» amatu sadali starp partijām. Viņš nespēj samierināties ar to, ka Zaļo un zemnieku savienībai piedāvāts vadīt trīs «visnepopulārākās» ministrijas (Zemkopības, Vides un Labklājības), kamēr Pirmajai partijai, kas Saeimā skaitliski mazāk pārstāvēta, uztic Ekonomikas ministriju, divus īpašu uzdevumu ministru portfeļus un vēl Ministru prezidenta biedra amatu. Bet, Krištopana kungs, lūdzu: padariet peltās ministrijas populāras!
Tostarp, kamēr «apdalītie» šķībi raugās uz apveltītajiem, pārējā sabiedrībā tiek mēļots par daudziem jaunieviesumiem gan Saeimas darbībā (deputātu zvēresta došanu), gan jaunā valdības vadītāja «netradicionālo» stilu. Ticiet, par Repšes stilu un paņēmieniem kārtot attiecības un darījumus mēs vēl dzirdēsim ne vienu vien reizi, taču par tādu jauninājumu kā deputātu zvērests varēsim pārspriest tikai divos gadījumos: ja jau vienā no pirmajām 8. Saeimas sēdēm tā došana tomēr tiks atzīta par ārišķīgu un nelietderīgu vai arī – tikai pēc četriem gadiem, kad to dos 9. Saeimas deputāti. Šajā sakarā varētu spriedelēt gari un plaši, taču laikam jau nav vērts, jo LR Saeimas deputāta zvēresta teksts ļoti atgādina tikpat svinīgu solījumu, ko dažs labs no tagadējo deputātu vecākās paaudzes bērnībā jau bija devis svinīgās līnijas priekšā un kas, laika vētīts, tomēr tā arī palicis nesaistošs («Es, jaunais ļeņinietis, savu biedru priekšā svinīgi solu: kvēli mīlēt padomju dzimteni…»). Starpība tāda, ka toreiz zvēresta devējam apsēja pionieru kaklautu, bet tagad deputātiem pasniedz ādas portfeli. Citādi teksts šķiet kā mākslīgi pipari, ar ko cenšas uzlabot pliekanas zupas garšu: tikai ar lingvistiskiem paņēmieniem piešķirt svaru deputātu darbībai diezin vai ir jēga. Kaut gan… ja reiz arī «PCTVL» deputāti zvērēja «stiprināt .. latviešu valodu kā vienīgo valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti», tad jau varbūt beidzot vairs nebūs aktuāls jautājums par divvalodības ieviešanu?
Jebkurā gadījumā nu jau vairs nevajadzētu nodarboties ar matu skaldīšana par to, kas varētu būt, ja būtu, bet tomēr nav. Vienmēr priecīgāk ir domāt par izredzēm kaut ko apēst nekā skumt par jau apēsto. Tādēļ arī beidzot jāļauj norimt kaislībām, kas virmojušas tik ilgi un jāļauj jaunajiem spēkiem sevi apliecināt. Zīlēt, cik ilgi tas Repšes izveidotajai valdībai izdosies, ir veltīgs laika tēriņš, jo būs tā, kā būs. Ja viņa un viņa domubiedru darbi būs pretrunā ar solījumiem, viņu vietā stāsies citi – tie politiskie spēki, kas atrodas cieši aiz muguras un min uz papēžiem. Sportā tas ļoti palīdz. Cerēsim, ka šī apziņa un atbildība sabiedrības priekšā spēcinās pagaidām it kā trauslo un nesaskanīgo «komandu» – Latvijas jauno valdību. Liksimies kādu laiciņu mierā ar kritizēšanu un ļausim «Jaunajam laikam» to godu – kalpot Latvijai.
