To, ko grūti paveikt vienam, vieglāk izdarīt kopā. Tā ir apvienošanās objektīvā nepieciešamība. Kā to izdevies īstenot?
To, ko grūti paveikt vienam, vieglāk izdarīt kopā. Tā ir apvienošanās objektīvā nepieciešamība. Kā to izdevies īstenot?
Imants Kanaška: – Kad vecā sistēma bruka un jaunā sāka veidoties, vakardienas inženieri, celtnieki un citu profesiju pārstāvji negaidīti kļuva vai nu par tirgotājiem, vai citu pakalpojumu sniedzējiem. Pats biju meliorators, kam ar tirdzniecību bija tik vien sakara kā puķu pārdošana. Toreiz piedalījos Sarmas ielas veikala nomas tiesību izsolē. Iegāju tukšās telpās un nezināju, ko īsti iesākt.
Tā tirgotāju pasaulē parādījās pavisam jauni cilvēki, kas viens otru nepazina.
Organizatoriska palīdzība nāca no Domes, un pirmā tikšanās bija pašvaldībā. Toreiz arī nolēmām dibināt Tirgotāju biedrību. Tās kodols bija Tamāra Viduce no SIA «Laimdota», Dzintra Šablinska no SIA «Rosme», Dailis Bebris no Tirdzniecības pārvaldes, Jānis Nāruns no agroķīmiskās apvienības «Menax», Dainis Liepiņš no Preses apvienības Jelgavas nodaļas, Indulis Stulpiņš no individuālā uzņēmuma «Līdums», Arvīds Krastiņš no pašvaldības uzņēmuma «Jelgavas tirgus».
Pēteris Pošeika: – Kā jebkurā procesā, arī mums bija sagatavošanās periods, meklējām domubiedrus. Biedri, tāpat kā slimnieki pie daktera, nāca tad, kad kaut kas sāpēja. Ražotāji paralēli apvienojās Uzņēmēju biedrībā.
I.K.: – Tobrīd nebija aktīvas aģitācijas un biedrība vairāk līdzinājās klubam, kur satikties un pārrunāt problēmas. Tik dziļi, ka arī likumdošanas jomā būtu jādomā par saviem priekšlikumiem, vēl negājām. Jutām vajadzību tikties un izrunāties. Bet dzīve nāca ar savām korekcijām un pamazām sapratām, ka jāiet dziļumā.
Lai problēmas būtu vieglāk risināt, Tirgotāju un Uzņēmēju biedrības apvienojās Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācijā. Tās pamatā bija tas pats – problēmu risināšana. Augot uzņēmēju skaitam, auga arī iespējas. Ražotājus mūsu rindās pārstāv pārstrādātāji – Jelgavas Cukurfabrika ar ģenerāldirektoru Hariju Veģeri, Gaļas kombināts ar direktoru Antonu Kolneju, «Zemgales piens» ar valdes priekšsēdētāju Raimondu Golgānu, «Jelgavas dzirnavas» ar valdes priekšsēdētāju Robertu Vilcānu, paju sabiedrība firma «Valgunde» ar Vilni Barovski, arī Arnis Maldups no SIA «Resurss», Jānis Auziņš no «Zemgaļiem», Viktors Vainutis no SIA «Gamma» un citi.
Kā notika sadarbība? Tirgotāji būtībā taču ir arī konkurenti! Vai tas netraucēja?
P.P.:– Sākumā konkurence tieši veicināja sadarbību. Kā uzņēmējam visvairāk trūkst? Naudas! Tajos laikos, kad uzskaite un pārējais nebija tik strikti noteikts, bija iespēja izpalīdzēt arī tādā veidā.
I.K.: – Jau minēju, ka viena no problēmām bija drošība. Tas ļoti konsolidēja. Otra – inspicējošās valsts institūcijas. Tās darbojās ar domu, ka katrs uzņēmējs ir blēdis un viņu par katru cenu vajag sodīt. Šīs struktūras stāvēja ierakumu vienā pusē, mēs – otrā, nesaprotot, ka visi tomēr atrodamies vienā laivā.
Meklējām sadarbības iespējas. Organizējām tikšanās, kur kontrolējošo iestāžu pārstāvji iepazīstināja ar jaunākajām prasībām, kas jāievēro. Bijām vieni no pirmajiem valstī, kam informācijas jomā izveidojās sadarbība ar Valsts ieņēmumu dienesta vietējo nodaļu. Jā, tagad tiek godināti lielākie nodokļu maksātāji. Toreiz nekā tamlīdzīga nebija un «pavasaris» mūsu attiecībās nebija iestājies.
Bieži vien uzņēmēji par izmaiņām uzzināja krietni vēlāk. Taču tiklīdz tās bija pieņemtas, pārbaudītāji bija klāt. Reizēm kontrolētāju skaits sasniedza desmit, un katrs uzlika savu sodu. Piedevām soda apmērs neatbilda nodarījuma pakāpei. Diemžēl arī pašreiz soda nauda pat par nebūtiskiem pārkāpumiem var sasniegt 1000 latu. Nelielam uzņēmumam tas nozīmē bankrotu.
Sadarbībā ar pašvaldību daudz ir izdarīts tirdzniecības sakārtošanā. Kartona kastu un kiosku «epopeja» pagājusi uz neatgriešanos. Toties pagaidām konkurences apstākļos nav panākts, ka visos tirdzniecības objektos, arī tirgū, noteikumi un prasības visiem būtu vienādas.
Daudz priekšlikumu iesniegts pilsētas Domei. Ar pašvaldību strādājam konstruktīvi, tiekam uzklausīti, bet gribētos, lai mūsu priekšlikumi un idejas vairāk tiktu atbalstītas. Reizēm viss beidzas ar uzklausīšanu un «pieņemšanu zināšanai», pretimnākšana ir visai nosacīta. Es neesmu aicinājis uzņēmējus būt ar pašvaldību nesamierināmās pozīcijās, kas noticis dažās citās pilsētās. Kaut kas panākts tomēr nozīmē daudz vairāk nekā nepārtraukta konfliktēšana. Tādā situācijā pozitīvs rezultāts vispār nav iespējams.
Veidojot kādu organizāciju, nereti dzird sakām – tā noteikti kādam ir vajadzīga personīgi. Un cilvēks ar aizdomām tajā iegulda naudu. Kā ir ar jūsējo?
I.K.: – Domas ir dažādas, un katram, iestājoties asociācijā, acīmredzot bija un ir savs «funktieris», savs mērķis. Daudzi, it sevišķi sākumā, nāca ar jautājumu – ko asociācija man dos, kāds man būs labums? Mēs vienmēr uzdevām pretjautājumu – kāds būs tavs devums asociācijai? Mūsu organizācija ir sabiedriska, algota ir vienīgi lietvede. Tātad asociācija nekad nerisinās uzņēmēja problēmas, direktora vietā nesāks vadīt uzņēmumu. Tā palielina attīstības iespējas, bet arī pašam ir jāparāda sava iniciatīva, un turpmākais lielā mērā atkarīgs no paša uzņēmēja aktivitātes.
Tā kā darbojamies sabiedriskā kārtā, asociācijai ļoti vajadzīgi enerģiski, idejām bagāti cilvēki. Vēl vairāk – ideja ir ne tikai jāatklāj, bet arī jādomā, kā to realizēt. No aktīvākajiem gribu minēt tipogrāfijas direktoru Rodiju Trankali, kas ir jaunu domu «ģenerators»; tāpat individuālā uzņēmuma «Freko I.M.» vadītāju Ilvu Miezi, kura ļoti nopietni nodarbojās ar elektronisko kases aparātu problēmām.
Savulaik nopietni risinājām neapdzīvojamo telpu privatizācijas jautājumu. Šobrīd daudzu uzņēmumu attīstību traucē pirms to privatizācijas sakrātie nodokļu parādi un to kapitalizācija. Uzskaiti varētu turpināt. Ja katrs biedrs sagatavotu vienu jautājumu un mēģinātu to «bīdīt» uz priekšu, cik daudz mēs padarītu!
P.P.: – Asociācijas biedriem izteiktu domstarpību nav bijis. Ir diskutēts par problēmu risinājuma variantiem. Bet konflikti par tēmu «kurš tuvāk pie siles, tas vairāk dabū» pie mums nav iespējami, jo asociācijai nav ko dalīt.
I.K.: – Ikvienam, kas atnāk risināt kādu jautājumu, izklāstām pašu uzkrāto pieredzi. Mēs, kas pirms gadiem septiņiem sākām, ne vienu vien «punu» esam dabūjuši. Tāpēc ir pamats teikt – nedari tā vai nelien tur, jo es tur jau dabūju mācību. Ar ikvienu kolēģi dalāmies informācijā, savā pieredzē. Protams, ne komercnoslēpumā.
Ja kāds ar kaut ko ir neapmierināts, arī tad ir jānāk uz asociāciju izrunāties, jo nav jēgas «vārīties savā sulā».
Asociācija «pārtiek» no biedru naudām. Un tās nav lielas – atkarībā no strādājošo skaita – trīs līdz 25 lati mēnesī.
Vai tas, ka tirgus sadale nav pabeigta, traucē asociācijai, vai arī izdodas panākt savstarpēju vienošanos?
I.K.: – Pastāstīšu uzskatāmu piemēru. Asociācijas biedram firmai «Remma» ir pārtikas veikals Filozofu un Tērvetes ielas stūrī. 50 metru tālāk, Sarmas ielā, ir SIA «Alis» veikals. Bet «kāvušies» līdz šim neesam un laikam to arī nedarīsim. Mums katram ir savi pircēji, un mēs veselīgi konkurējam.
Jelgavas uzņēmēju iespējas ir vienādas. Ja atnāktu kāds Rīgas koncerns, loģiski, mēs šajā cīņā laikam būtu zaudētāji. Bet Jelgavas tirgotāju cenas un uzcenojums ir puslīdz vienāds. Mēs klientus varam pievilināt ne tik daudz ar cenām, cik ar servisu.
Arī asociācijas biedru veikali pilsētā ir izvietoti samērīgi. Un, lai cik bēdīgi tas arī nebūtu, konkurence mums ir liela. Tirgus ar tirgotājiem ir pārsātināts, un pieprasījums nav tāds kā piedāvājums.
Pieprasījuma un piedāvājuma ziņā Latvijā realizējas Latīņamerikas variants, kur pieci procenti iedzīvotāju ir ļoti bagāti, bet pārējie – algoti vergi.
I.K.: – Jā! Ja skatāmies pēc apgrozījuma, redzam, ka iedzīvotāji normāli iepērkas Ziemassvētkos. Ne jau nu ļoti daudz, bet vairāk iztērē gan.
Kad cilvēks atļaujas iztērēt nevis 20 – 30 santīmu vienīgi pienam un maizei, bet iepērkas par pieciem latiem, nopelnījis ir gan tirgus pārdevējs, gan mazā un lielākā veikala tirgotājs. Bet ikdienā dominē nabadzība. Rīgas firmas nesaprot, ka šeit sviesta kārtiņa ir ļoti plāna. Ar visām varenajām atlaidēm izrādās, ka cena ir augstāka nekā pilsētas veikalos bez tā saucamajām atlaidēm.
Lielākā daļa Jelgavas tirgotāju, ražotāju un pakalpojumu sniedzēju asociācijā nav iestājušies. Vai tā ir nevēlēšanās, vai neizpratne?
I.K.: – Nekad nevienu neesam īpaši aicinājuši. Acīmredzot viņiem nav nepieciešamības stāties organizācijā. Otrkārt, šodien cilvēki nekur nemetas pa kaklu pa galvu, pret partijām un citām organizācijām izturas piesardzīgi.
P.P.: – Katrs, kas izteicis vēlēšanos iestāties asociācijā, ir iepazīstinājis ar sevi, savu firmu, nozari, ko tā pārstāv, un turpmākajiem mērķiem. Asociācija savukārt iepazīstina ar biedru iespējām. Izvēlamies legālas firmas, kas pārstāv legālo biznesu, un iesniegumus tomēr izvērtējam.
I.K.: – Otrkārt, katrs, kas stājas asociācijā, redz, ka pavērsies lielāka vai mazāka iespēja attīstīt savu biznesu, saņemt bezmaksas juridisko konsultāciju, operatīvo informāciju u.tml. Pakalpojumu sfēras firmas rēķinās, ka, iestājoties asociācijā, varēs pievilināt jaunus klientus. Zīmīgi, ka asociācijā ir gan medicīnas, gan izglītības iestādes.
Ideālākais variants, kas mums vēl neizdodas, ir Izraēlas ebreju variants. Proti, Izraēlā naudas aprites ātrums ir liels, vienam otru atbalstošs. Arī mums naudas apritei vajadzētu notikt starp asociācijas biedriem. Tādējādi mēs naudu atdotu nevis citiem, bet tā apgrozītos asociācijas ietvaros un uzņēmēji to ieguldītu savā attīstībā.
P.P.: – Kā spogulis šiem vārdiem varētu būt tas, ka asociācijā ir iestājusies nopietna apdrošināšanas kompānija «Latgarants», un vēlēšanos kļūt par mūsu biedru izteikusi viena banka, kas pati par sevi ir stipra.
I.K.: – Katram ir savs mērķis. Viens cer piesaistīt klientus, cits – augstākā vai zemākā līmenī atrisināt kādu jautājumu. Domāju, ka stāties asociācijā biežāk mudina ekonomiskas intereses, nevis draugu meklēšana.
Lai nāktu uz asociāciju, jābūt attiecīgam līmenim, zināšanām, jo bez tā nav ko domāt par likumu ietekmēšanu.
I.K.: – Asociācijas potenciāls ir tik liels, cik katra biedra iekšējo potenciālu saliekot kopā. Ne velti rosinām meklēt enerģiskākus biedrus, lai radītu vērtīgāku galaproduktu.
