Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību un pētījumu saimniecībai «Vecauce» gandrīz gadu ir jauns direktors – pērn jūlijā par «Vecauces» vadītāju iecelts gados jaunais LLU Ekonomikas fakultātes absolvents Aivis Aizsilnieks.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) mācību un pētījumu saimniecībai “Vecauce” gandrīz gadu ir jauns direktors – pērn jūlijā par “Vecauces” vadītāju iecelts gados jaunais LLU Ekonomikas fakultātes absolvents Aivis Aizsilnieks. Viņam netīk lielīties, tādēļ pats teic, ka “tas nav nekas īpašs”, taču pēdējā gada laikā saimniecībā vērojamas pozitīvas tendences. Skaitļi rāda, ka pērn izdevies ne vien atbrīvoties no vairāk nekā 30 tūkstošu lielās parādu nastas, bet arī ražošanas ciklu pabeigt ar peļņu.
Lai uzzinātu, kā sokas jaunajam “Vecauces” vadītājam un kas plānots tuvākajam laikam, “Ziņas” devās uz Vecauci.
Starp vairākiem plānotajiem darbiem Aivis izbrīvē laiku mūsu sarunai. “Nu ko, apbrauksim saimniecību!” viņš piedāvā. Sēžamies mašīnā un dodamies ceļā.
Pērn pavasarī “Vecauces” direktora amatam tika ieteiktas vairākas kandidatūras, taču LLU vadība, ņemot vērā gan teorētisko sagatavotību, gan praktiskā darba pieredzi, izšķīrās par labu Aivim. Viņš bija tikko absolvējis Ekonomikas fakultātes uzņēmējdarbības un vadības studijas, pēdējā kursā ievēlēts par LLU Studentu pašpārvaldes vadītāju.
Aivis absolvējis Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, izgājis autoatslēdznieka, augkopības un citas prakses. Kopš 1990. gada paralēli mācībām puisis strādājis savu vecāku zemnieku saimniecībā “Graudiņi”. Jaunais “Vecauces” direktors stāsta, ka tieši tur iegūta nenovērtējama prakse un pieredze. “Bez tās es nekad šeit nebūtu un šo darbu nedarītu. Beidzot tikai vienu augstskolu, te nevar strādāt! Nepieciešama liela prakse…”
Visas nozares saimniecībā ir vienādas
Liels nopelns saimniecības attīstībā ir visam “Vecauces” kolektīvam. “Mums ir labas darba attiecības,” teic vadītājs. Aivis ir gados jauns, tādēļ jautāju, vai nav bijušas situācijas, kad viņu “neņem pa pilnu”. “Tā nav bijis. Esmu vadītājs, un viņi ir mani padotie un kolēģi. Šīm robežām pāri nekāpjam. Pie tā cenšos norobežoties un šīs lietas kopā nejaukt.
Pats ļoti nopietni esmu iekšā visos procesos – “Vecauce” ir daudznozaru saimniecība. Visas nozares ir vienādi svarīgas. Varbūt mazāk “ielienu” augļudārzā, taču arī par to esmu informēts.
Sestdienas un svētdienas ir brīvākas, taču ko darīt atrodas. Aizbraucu uz vecāku saimniecību, paskatos, kā tur iet. “Graudiņos” man atpūtu sagādā pastrādāt ar traktoru.”
Saimniecībā strādājošajiem vidējā alga ir aptuveni 150 latu. “”Vecauces” strādnieku algas, manuprāt, ir labas. Taču vienmēr liksies, ka darba devējs grib maksāt mazāk un darba ņēmējs saņemt vairāk. Diez vai var atrast tādu cilvēku, kas teiks, ka viņa alga ir pietiekama. Sasniedzot augstākus ražošanas rādītājus, algu līmenis neizbēgami palielināsies un mūsu labklājība arī.”
Studentiem – unikāla iespēja
Ik gadu uz mācību un pētījumu saimniecību obligātā praksē – nedēļu ilgā apmācības programmā “Praktiskā lauku saimniecība” – no visām LLU fakultātēm brauc vairāk nekā astoņi simti pirmā kursa studentu. “Ļoti daudz jauniešu kaut ko tamlīdzīgu redz pirmo reizi. Visu nedēļu ar atbraukušajiem tiekas un par procesiem stāsta speciālisti, kas piedalās praktiskajā ražošanā. Tie ir teorētiķi ar lielu darba pieredzi – cilvēki, kas ražošanā strādā no dienas dienā. Līdz prakses beigām studentiem tiek dota unikāla iespēja iepazīties ar daudznozaru saimniecības ražošanas veidiem.
Manā skatījumā, šī prakse ir ļoti vērtīga. Pirmkārt, nedēļa saliedē visu nesen iepazinušos grupu. Otrkārt, te var redzēt, kā visi procesi notiek praktiski, turklāt nevis kādā mazā saimniecībā, bet gan lauksaimniecības uzņēmumā ar normāliem apjomiem. Te ir saimniecība, kur notiek ražošana, nevis speciāli studentiem tiek turēta viena govs. Mums ir 1800 hektāru zemes un nepilns tūkstotis liellopu.
Ik nedēļu studentu prakses laikā man ir nodarbība ar atbraucējiem. Pastāstu par saimniecību, tās vadību utt. Man radusies izjūta, ka daļa studentu nedomā savu nākotni saistīt ar laukiem, viņi grib strādāt vai nu ministrijā, vai arī kādā citā darbavietā Rīgā. Jocīgi, jo patlaban mūsu valstī labi lauksaimniecības speciālisti ir ļoti liels deficīts. Jau tagad šie cilvēki saņem labu algu, un, domāju, ka tuvākajā laikā viņi būs vieni no vislabāk atalgotajiem speciālistiem. Protams, viņi nekad nevarēs konkurēt ar vadošajiem bankas darbiniekiem vai ministriem, taču uzskatu, ka šiem cilvēkiem maksās ļoti labi,” pārliecināti klāsta “Vecauces” vadītājs.
Aivis stāsta, ka arī viņam bijuši darba piedāvājumi ar ļoti labu samaksu, taču “es gribu palikt šeit. Varbūt mazliet esmu azartā iegājis, varbūt tas ir jaunības ideālisms, bet gribas te izdarīt ko redzamu.” Ieminos, ka pirmie rezultāti jau ir, tomēr jaunais vadītājs atteic, ka “pirmie rezultāti būs redzami pēc pāris gadiem. Vajadzīgs liels darbs.”
Pie fermas zied puķu dobe
Apbraukājam saimniecības teritoriju. Aivis rāda, kur kas ir sakopts un izdarīts. “Šopavasar arī apkārtnes sakopšanā esam daudz izdarījuši. Nesaprotu tos cilvēkus, kas piegružo, jo apkārtni sakārtot ir ļoti grūti.” Piebraucam pie fermas. “Pie mums taču ir smuki, vai ne? Pie fermas izveidota puķu dobe, viss ir sakārtots, zālīte nopļauta, malka sazāģēta,” lepni rāda Aivis. Patiešām apkārtne ir sakopta – ir kur pamielot acis. “Vēl daudz kas jāsakārto, paies gadi, kamēr visu iespēsim. Pamazām, pamazām, nekas nav neiespējams,” pa punktiem sauc Aivis.
Kluss sapnis esot restaurēt siltumnīcas. Pēc pozitīvākajām prognozēm, tas varētu notikt jau nākamgad. Patlaban veco siltumnīcu vietā palikuši tikai pussabrukuši balsti. “Tā būs vēl viena nozare, ko iekļaut studentu mācību procesā.”
Turpinot ceļu, Aivis klāsta tuvākos plānus: “Te tiks salabots žogs, te novāksim visus žagarus – tie gan nav mūsējie, taču būs jāpalūdz, lai savāc, ja paši vietējie to nevīžo izdarīt. Līdz jūlijam pāri upītei būs jauns tiltiņš, iebraucot saimniecībā sagaidīs jauns uzraksts un arī nosaukumu “Vecauce” plānots restaurēt.
Spēsim konkurēt ar citiem uzņēmumiem
“No šā gada “Vecauce” ir iestājusies piena kooperatīvā “Piena ceļš” un gaļas kooperatīvā “Laidars G”. Visu “Vecaucē” saražoto piena un gaļas produkciju realizējam caur šiem kooperatīviem. Tās ir zemnieku veidotas organizācijas. Gan gaļas, gan piena kooperatīvs ieguldījis ļoti daudz pūliņu, lai mainītu situāciju tirgū. Patlaban produkcijas iepirkuma cenas ir lielākas, pateicoties galvenokārt šiem kooperatīviem. Tās nav sabiedriskas organizācijas, taču tām ir liels ieguldījums sabiedrības labā.”
Nākotnē Aivis Aizsilnieks saimniecību redz konkurētspējīgu ar pārējām, tā pati var sev nopelnīt gan izdzīvošanai, gan attīstībai. “Manuprāt, “Vecaucē” to var izdarīt,” spriež A.Aizsilnieks.
Nekas nav neizdarāms
Augsto Eiropas standartu sasniegšana arī šeit neiešot secen. Saimniecībā jārekonstruē ražošanas telpas, tam nepieciešamas lielas investīcijas, taču nekas nav neizdarāms. Visa pamatā ir darbs. Šogad plānots rekonstruēt vienu no četrām slaukšanas iekārtām.
Saimniecībā visas nozares ir vienlīdz svarīgas. Tā nav, ka kādai netiek dota nauda, jo, redz, cita ir svarīgāka.
Vai uz “Vecauci” nāk strādāt arī jaunie? “Runājot par jaunajiem speciālistiem, atceros, kā mēs kooperatīvam meklējām izpilddirektoru un citus jaunos darbiniekus. Ja viņi savā CV ieraksta, ka piecus gadus Somijā lasītas zemenes, es to neuzskatu par vērtīgu pieredzi. Tā ir vienveidīga prakse. Tad vienu gadu var aizbraukt un palasīt zemenes, otru pastrādāt pie lopiem vai uz lauka. Piekrītu, ka tur vairāk maksā. Taču nenovērtējams ir tas, ko topošais speciālists iegūst tepat – Latvijā. Domāju, ka arī te var atrast pietiekami labi atalgotu darbu.
Patlaban Latvijā ir valsts atbalstītas prakses saimniecības, kur iespējams apgūt praksi. Arī “Vecauce” ir viena no tām, kur topošie lauksaimniecības speciālisti var praktizēties vēlamajā specialitātē.
Mūsu valstī nav bezdarba. Ir slinkums, neizdarība un alkoholisms, nevis bezdarbs. Man nācās atlaist daudzus traktoristus dzeršanas dēļ. Daļa no tiem, kas atnāca vietā, ilgāk par mēnesi – līdz pirmajai algai – neizturēja. Vēl tagad pāris traktoristu vakances ir brīvas – trūkst labu strādnieku! Tādēļ nevajag teikt, ka nevar atrast darbu. Protams, jārēķinās, ka sākumā alga nebūs liela – nekad sākums nav viegls. Lai tiktu pie lielākas naudas, jāsāk no nulles, teic Aivis Aizsilnieks.
Dienas beigās apbraukāju laukus
“Man patīk tas, ko daru. Esmu apmierināts. Savus pienākumus pildu ar prieku. Vienīgais ir grūti, ka ļoti maz paliek brīvā laika izklaidei un citiem pasākumiem.
Darba dienas beigās man patīk ar mašīnu apbraukāt laukus un paskatīties, kā viss izmainījies dienas garumā.
***
Fakti
1922. gada februārī Zemkopības ministrija, pamatojoties uz Centrālās zemes ierīcības komisijas 1921. gada 25. oktobra lēmumu, nodeva Vecauces muižas centru ar pie tā piederošo zemi, ūdeņiem un ēkām Latvijas Augstskolas neaprobežotā lietošanā bez kādas atlīdzības, kamēr augstskolā pastāv Lauksaimniecības fakultāte.
Patlaban LLU MPS “Vecauce” ir unikāls mācību un pētījumu centrs ar lielu reljefa un augšņu daudzveidību, tā ir daudznozaru saimniecība, kurā augkopība ieņem savu stabilu vietu ar specializāciju šķirnes sēklaudzēšanā, ieskaitot uzturošo selekciju, un lopkopībai ir nozīmīga vieta mācību procesā un kā pētniecības bāzei. “Vecauce” ir vienīgā valsts saimniecība pētījumiem un izmēģinājumiem lopkopības un veterinārmedicīnas zinātnē un praksē, kur izmēģinājumiem var nodrošināt vajadzīgo dzīvnieku skaitu, tai skaitā jaunu dzīvnieku slimību diagnosticēšanas eksperimentiem.
Ar 1998.gada 1. septembri “Vecaucē” atvērts LLU studiju centrs, kur visu LLU fakultāšu pirmā kursa studenti apgūst mācību plānos iekļauto studiju priekšmetu “Praktiskā lauku saimniecība”.
