Līgo vakarā kaimiņmājā bija paredzētas kāzas. Manu mammu uzaicināja iet palīgā mielastu gatavot, bet es tāpat devos viņai līdzi.
Līgo vakarā kaimiņmājā bija paredzētas kāzas. Manu mammu uzaicināja iet palīgā mielastu gatavot, bet es tāpat devos viņai līdzi. Saimnieces darbojās pa virtuvi, cepa un šmorēja, bet mēs, bērni, dauzījāmies: skrējām iekšā un ārā, līdz beidzot iedomājāmies spēlēt paslēpes.
Kad pienāca mana kārta slēpties, ieskrēju patumšā istabā, kuru saimnieces izmantoja par pieliekamo kambari. Noslēpos starp limonādes spaiņiem un galerta bļodām. Tupēju un priecājos, ka neviens nevar mani atrast. Tad dzirdēju, ka kāds grabinās ap durvju kliņķi. Ienāca prātā doma, ka varbūt labāk ir noslēpties dārzā starp kuplajām jorģīnēm un kāršu rozēm, jo logs taču ir vaļā! Ātri pieskrēju pie loga, uzlēcu uz palodzes un, turēdamās pie loga apmales, lēcu lejā. Bet, ak vai, kas tad tas!? Taisni ar abām kājām ķīseļgrāpī iekšā. Par laimi, tas jau bija krietni vien padzisis, bet tomēr brēcu pilnā rīklē.
Istabā ieskrēja mamma. Ātri aptvērusi situāciju, caur logu saķēra mani aiz apkakles un iesvieda puķēs. Nepaguvu vēl īsti atgūties, kad no kājām man tika norautas baltās, pušķainās zeķes. Saņēmu pļauku pa pakaļu, un mamma bargi noteica: «Muti ciet, un žigli uz mājām, lai es te tevi šovakar vairs neredzētu!»
Tā arī kāzas neredzēju. Bet kā jūs domājat, kas notika ar ķīseli? Nekas nenotika. Skaisti izgreznotu ar putukrējumu, to cēla galdā, un kāzinieki apēda, paldies sacīdami.
Ķīseļgrāpī ielēca un kāzas neredzēja mazā Dzidriņa
