Rīt pulksten 17 atklās kādreizējās jelgavnieces Sandras Strēles jubilejas personālizstādi «Vidū».
Sandra Strēle, kā to oficiāli apliecina arī viņas Igaunijas Mākslas institūtā Tallinā savulaik izsniegtais diploms, ir ādas apstrādes māksliniece. Āda ir galvenais materiāls arī Jelgavas izstādē, kas Ģederta Eliasa muzejā būs skatāma līdz 4. septembrim. Praktisku ādas nieciņu vietā, kā varētu domāt kāds mākslinieces daiļrades ne pārāk labs pārzinātājs, izstādē gan dominē gleznojumi vai pat skulpturāli veidojumi, kur āda ir materiāls, kā audekls gleznotājam. Āda ir centrā, pašā vidū – varbūt arī tā var tulkot rītdien atklājamās S.Strēles personālizstādes nosaukumu.– Kāpēc tieši «Vidū»?Taisot personālizstādi, par nosaukumu nedomāju. Tad kādudien sēdējām ar dēlu un prātojām, ka pēc tādiem iepriekšējo izstāžu nosaukumiem kā «Rezonanse», «Laiks», «Ceļš» ir pavisam grūti izdomāt vēl ko jēdzieniski ietilpīgu un tikpat skanīgu. Ar vīru bija arī kopēja izstāde «Starpnieks», un man šķiet, ka labāku nosaukumu par to jau nu nepavisam nav iespējams izdomāt. Tāpēc, ka tajā pateikts būtiskais, jo mākslas darbs ir starpnieks starp cilvēku un garīgo pasauli.Tomēr, ja cilvēki nāks uz muzeju, vienkārši «S.Strēles personālizstāde», bez kāda nosaukuma, arī īpaši labi neskanēs. Un tad dēls teica – «Vidū». Un es atteicu – der, ņemam. Dēls Rūdolfs Strēlis ir arī izstādes plakāta autors, un uzskatu, ka viņš to uztaisījis tieši tādu, kā vajadzīgs.Māksliniekiem dota tā lielā iespēja caur saviem darbiem sarunāties ar cilvēkiem, pastāstot par pasauli daudz ko tādu, ko savā ikdienas dzīvē katrs nemaz neievēro. Ceru, ka arī šī izstāde dos kādam skatītājam iedvesmu, jo visi mani darbi runā par garīgās pasaules esamību.– Jūs sarunā bieži lietojat vārdus «stāsts», «pastāstīt», varbūt tā izpaužas jūsu radniecības saišu ietekme? (Māksliniece Sandra Strēle, tāpat kā režisore un scenāriste Dace Micāne-Zālīte, ir dzejnieces, rakstnieces un pedagoģes Guntas Micānes meita – red.)Esmu bezgala pateicīga par to, ka tad, kad ar māsu bijām mazas meitenes, mamma mūs staipīja uz Rīgu, uz izstādēm un dažādiem rakstnieku tikšanās vakariem. Tas palīdzēja radīt to sajūtu, ka mākslas pasaule ir kaut kas liels un brīnišķīgs.Dzīvē esmu sapratusi, ka katrā jau ir iekšā radošā dzirksts, bet tieši ģimene ir vieta, kur to uzturēt un saudzēt.Ir apbrīnojami, cik mazi bērni visi ir talantīgi. Diemžēl apkārtējā sabiedrība, sākot jau ar bērnudārzu un skolu, bieži vien cilvēku «aizver ciet». Tāpēc uzskatīju par savu sūtību mazā bērnā nostiprināt radošo kodolu, viņa pašapziņu, iemācīt viņam mīlēt pasauli, vienlaikus nepazaudējot sevi tajā.– Tāpēc radās mākslas skola Jaunpiebalgā? Un kāpēc ne dzimtajā Jelgavā?Pēc Tallinas Mākslas institūta beigšanas mūs ar vīru, metālmākslinieku Gintu Strēli, aicināja uz Jaunpiebalgu strādāt par māksliniekiem. Uz to pašu kolhozu, kur «Četri meklēja miljonu». Tajā viens no filmas varoņiem bija mans tēva brālis Pēteris Micāns. (Atpalikušajā kolhozā «Piebalga» režisora Anša Epnera savam laikam gana drosmīgajā dokumentālajā filmā miljonu meklēja arī Jānis Dūklavs, Ivars Vilks un Roberts Dilba – red.).Par māksliniekiem kolhozā gan nekļuvām, bet sadarbība veidojās, līdz vietējās vidusskolas direktore mūs uzaicināja dibināt Jaunpiebalgā Mākslas skolu. Ar noteikumu, ka brauksim tur ik pārnedēļu, teicām «jā». Nu jau tādā veidā aizritējis 18 gadu. Esmu kļuvusi arī par vietējās pašvaldības deputāti un Kultūras komitejas vadītāju. Prieks, ka kaut vienā vietiņā Latvijā varu ko reālu darīt savas zemes labā.– Ja atgriežamies vēl tālākā pagātnē, tad kāpēc studējāt Tallinā? Pie mums nemācīja «ādu»?Latvijā nemācīja metālmākslu, ko gribēja apgūt mans vīrs. Pievēršanās ādai sanāca nejauši. Pirms tam Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā biju beigusi keramiķus. Mūsu iestāšanās gadā Tallinā varēju izvēlēties tikai starp modi, dizainu un ādu, keramiķus nemaz neuzņēma. Drīz sapratu, ka tā āda man tīri labi patīk. Tāpat kā gleznošana. Tā sāku gleznot uz ādas, bet keramikas zināšanas noder, veidojot faktūru.– Vai strādāt ar ādu nav nedaudz nu tā…Jūs gribat teikt – briesmīgi, jo tajā ir nāves klātesamība? Papīrs savukārt ir koka nāve. Un nāve taču īstenībā nav nekas slikts. Pirmsākumos cilvēks taču zīmēja uz ādas, papīrs vēl nemaz nebija izgudrots.Bet balts papīrs man vienmēr nepieciešams pierakstīšanai. Kaut vai pavisam nesen dzirdētā tēze – tev jābūt karstai vai aukstai, citādi Dievs tevi izspļaus no savas mutes. – Līdztekus izstādēs redzamajam un bērnu mācīšanai jums bijušas arī cita veida radošās izpausmes.Pateicoties savai māsai Dacei, esmu tikusi iesaistīta vairākos izrāžu un koncertu projektos. Kā scenogrāfe un kā tērpu māksliniece. Tā atkal ir pavisam cita, ļoti interesanta pasaule. Jaunākais darbs bija brīnumpasaka «Reiz bija…» muzikālajā teātrī «RīBēJaMuTe» ar Ilgas Reiznieces un Gata Gaujenieka mūziku. Šķiet, ka izrāde patika ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Arī Ģirta Jakovļeva atveidotais Dieviņš. Mēs šodien pat jēdzienu «Dievs» ne vienmēr uztveram tikai ar tām labākajām asociācijām.– Pārāk liels un pārāk bargs?Vai nu liels un bargs, vai pārāk neaizsniedzams, vai tikai saistībā ar baznīcu. Galu galā visa dzīve ir Dieva meklējums. Man ir ļoti laimējies, jo šķiet, ka es pati to sev jau esmu atradusi.
