Māris Zabarovskis Zaļenieku kultūras dzīvē centīsies iesaistīt vairāk jauniešu.
Kopš 21. janvāra Zaļenieku Kultūras namu vada Māris Zabarovskis, kurš nāk no Jūrmalas, bet jau pusgadu ir līvbērznieks. Māris kopā ar 13 citiem pretendentiem kandidēja uz Glūdas Kultūras nama vadītāja amatu, taču tajā tika apstiprināta Sabīne Soida. Kad arī Zaļenieku Kultūras namam bija jāmeklē jauns vadītājs, Jelgavas novada Kultūras pārvaldē nolemts konkursu nerīkot un šo vietu piedāvāt Mārim, kurš Glūdas konkursā tika atzīts par otro piemērotāko kandidātu.
Māra Zabarovska aizraušanās ir teātris – viņš darbojas Jūrmalas teātrī, ir Babītes novada amatierteātra “Kalambūrs” režisors –, un to ir apņēmies apvienot ar jaunajiem pienākumiem Zaļeniekos.
– Jūsu iepriekšējā darbavieta bija saistīta ar tūrisma jomu. Kā nolēmāt pieteikties kultūras nama vadītāja amatam?
Visu mūžu mana dzīve ir kultūras caurausta. Jau kopš skolas laikiem man ir paticis dziedāt, piedalīties dramatiskajos pulciņos. 14–15 gadu vecumā sāku aizrauties ar daiļlasīšanu, teātri. Nacionālajā teātrī izturēju milzīgu konkursu uz Džima Houkinsa lomu “Bagātību salā”, bet biju apmānījis režisoru un pateicis, ka man ir 13 gadu, kaut bija 15. Līdz pirmizrādei netiku – piedzīvoju balss lūzumu un neko nevarēju nodziedāt. Pēc tam manā dzīvē ienāca Jūrmalas teātris, kurā esmu kopš 15 gadu vecuma – nu jau vairāk nekā 25 gadus.
Nācās sākt pelnīt naudiņu, izmēģināju dažādas profesijas. Kādu laiku strādāju arī par konditoru, bet tas nebija man piemēroti. Tad iesaistījos tūrismā, kas ir daudzmaz pietuvināts kultūrai. Sāku birojā, pēc tam aizgāju par gidu. Strādāju Ēģiptē, Turcijā, Kiprā – dažādi cilvēki, ekskursiju vadīšana, problēmu risināšana.
Nu jau būs pusotrs gads, kā es Spuņciemā vadu amatierteātri “Kalambūrs”. Tā man ir pirmā režisora pieredze. Esmu izmācījies Kultūras skolā (tagadējā Kultūras koledža – red.) par kultūras menedžeri ar specializāciju amatierteātra režijā. Domāju – izglītība ir, vajadzētu sākt šajā jomā arī strādāt. Pagaidām esmu iestudējis vienu izrādi – Robēra Tomā “Astoņas mīlošās”. Šobrīd sagatavošanā ir paša dramatizēts iestudējums pēc Karela Čapeka “Kā rodas izrāde”. Tas ir komisks darbs par teātra aizkulisēm.
Šo darbu meklēju mērķtiecīgi, jo pagājušā gada augustā pilnībā izmainīju savu dzīvi. Piepildīju mammas sapni – viņa visu mūžu ir gribējusi māju ar dārzu. Pārdevām katrs savu dzīvokli un nopirkām lauku īpašumu Līvbērzes pagastā pašā Lielupes krastā. No jūrmalnieka tagad esmu kļuvis par pilnīgu laucinieku. Ap māju ir tikai divi kaimiņi, tālāk ir tīrumi, meži un upe. Pie tā bija jāpierod. Tad es domāju – ja jau esmu šādi sācis, jāmaina arī darbs. Kopš šī gada esmu pilnībā kultūras darbinieks.
Kultūras nama vadītāja darbā man kā mākslas cilvēkam sarežģītākās šķiet lietvedība, atskaites, tabulas – tas, ko ne sevišķi gribas, bet ar to var tikt galā. Iepriekš neesmu daudz saskāries ar deju kolektīviem, bet Zaļeniekos to ir divi – senioru un vidējās paaudzes. Esam iepazinušies, jūtu pozitīvu attieksmi. Tikai man jāsaprot, kur viņi ir jāvirza. Tur man noteikti palīdzēs kolektīvu vadītāja Guna Stankēviča.
– Kāds ir pirmais iespaids par Zaļeniekiem?
Kad pirmo reizi braucu cauri Zaļeniekiem, bija decembra vakars, pilnīga tumsa. Braucu uz deju kolektīvu piecu gadu jubileju. Pirmais, ko piefiksēju, bija reljefs – kalniņi, lejas. Man bija patīkama nojauta, ka šeit ir skaisti. Nākamajā reizē šurp braucu jau janvārī. Mani tiešām pārsteidza šejienes skaistums. Redzu, ka Zaļeniekos ir potenciāls gan kultūrai, gan tūrismam. Kultūras nams ir fantastisks – tas atrodas senā ēkā, kam tuvā nākotnē paredzēts remonts.
Zaļeniekos mani sākumā vēroja piesardzīgi – kas nu tas par puišeli te ieradies strādāt. (Smejas.) Paldies mammas gēniem – nekad nevar pateikt, cik man gadu. Tas, ka pāri 40, daudzus nedaudz izbrīna. Nu jau jūtu pozitīvu attieksmi. Arī iepriekšējā vadītāja bija ļoti atsaucīga un palīdzēja spert pirmos soļus. Zaļenieki man patīk un, es domāju, iepatiksies vēl vairāk.
Ir arī kāds īpatnējs fakts par mani un Aspaziju. Visu mūžu esmu bijis jūrmalnieks, un viņa ar Raini dzīvoja Jūrmalā. Aspazija nāk no Zaļeniekiem, es atnācu uz Zaļeniekiem. Gan Aspazijai, gan man dzimšanas diena ir 16. martā. Ļoti ceru uz viņas labvēlību – man jau šķiet, ka viņa uz mani skatās labvēlīgi (kultūras nama vadītājs vērš uzmanību uz Aspazijas portretu, kas kabinetā atradās vēl pirms viņa ierašanās – red.).
Ticu šādām nedaudz mistiskām lietām. Rainis un Aspazija abi ir mistiski. Jūrmalas teātrī mums bija gadījums, ka Aspazijas luga “negāja”, līdz režisors aizbrauca uz kapiem, nolika viņai ziedus un palūdza atļauju strādāt. Savukārt, kad iestudējām Raiņa “Mušu ķēniņu”, pāris nedēļu pirms pirmizrādes – tās bija decembra beigas vai janvāra sākums – teātrī ieraudzījām lielu mušu. Jau tas – muša decembrī – šķita ļoti īpatnēji, bet pēc nedēļas, nesagaidījis pirmizrādi, aizgāja mūsu režisors. Izrāde Jūrmalas teātrī joprojām tiek spēlēta. Es cienu Raini un Aspaziju un cenšos ar viņiem sadzīvot.
Mana vecvecmamma līdzinās Aspazijai. Viņa arī bildēs vienmēr ir skaisti saģērbta dāma, frizūrā.
– Vai tas, ka pats esat saistīts ar teātri, varētu palīdzēt to attīstīt arī Zaļeniekos un varbūt pat visā Jelgavas novadā?
Tas, ka esmu teātrī, man ļoti palīdz darbā, jo pārzinu aizkulises. Redzu gan organizatorisko pusi, gan to, kā uz skatuves būt ir aktieriem, kuri teātrim atdod savu brīvo laiku. Nav noslēpums, ka amatierteātru aktieri nesaņem atalgojumu. Viņi to dara sava prieka pēc.
Zaļeniekos, protams, es nevaru pretendēt uz teātri – mums ir laimējies, ka šeit strādā Lūcija Ņefedova, kas ir Latvijas teātra leģenda, viena no labākajām amatierteātru režisorēm Latvijā. Arī mani režisori ir pie viņas mācījušies. Prieks, ka esam iepazinušies. No Lūcijas var daudz smelties.
– Jūsu saistība gan ar Jūrmalas, gan Babītes novada teātri lieti noder – abus esat uzaicinājis viesizrādēs uz Zaļeniekiem.
Cenšos izmantot tos sakarus, kas man ir. Sāku ar vieglāko – sadarboties ar pazīstamiem cilvēkiem. Jūrmalas teātrī esmu aktieris, Spuņciemā – režisors.
– Noprotu, ka, stājoties jaunajā amatā, saikni ar Jūrmalas teātri un “Kalambūru” neesat sarāvis.
Jūrmalas teātris ir gājis cauri visai manai dzīvei. Mani darba devēji vienmēr ir bijuši brīdināti, ka man ir teātris – tas ir pat ne hobijs, tas ir dzīvesveids. Es drīzāk aiziešu no kādas darbavietas, ar kuru nespēju savienot teātri, nekā no teātra. Jā, pāris gadu, kamēr strādāju par gidu, nācās būt prom no teātra, bet es ilgojos pēc tā, pēc mājām. Taču vienmēr man ir bijuši ļoti atsaucīgi darba devēji, visi ir cienījuši šo manu izvēli un vienmēr, ja nepieciešama kāda brīvdiena teātra dēļ, ir nākuši pretī. Darbs kultūrā jau nav normēts – tās nav parastās biroja stundas no deviņiem līdz sešiem. Vienmēr varu pielāgoties. Jā, protams, šobrīd brīvdienu man nav. Pēdējā brīvdiena bija 20. janvārī. Ir darbs Zaļeniekos, ir jāstrādā ar “Kalambūru”, ir mēģinājumi Jūrmalas teātrī, vadu arī pasākumus. Pagaidām enerģijas visam pietiek.
– Kas jūs saista teātrī? Varbūt sava loma ir gēniem – vecāki, vecvecāki to spēlējuši?
Nevarētu teikt, ka manā ģimenē kāds būtu ļoti saistīts ar teātri. Mammai vienmēr paticis dziedāt (pats šobrīd mācos vokālu pie Jura Vizbuļa), viņa spēlē klavieres. Mammai arī skatuve patīk, bet viņa nekad nav piedalījusies nevienā izrādē. Mans vecaistēvs bija skroderis, viņam bija ļoti labas kundes. Atceros, padomju laikā, kad pie viņa nāca dāmas, viņš tās uzrunāja par kundzēm. Tad jau visi bija biedri un pilsoņi, bet vectēva klientes bija kundzes. Jaunības dienās viņš nodarbojās ar akrobātiku. Vecāmāte bija mākslas meistare – apbraukāja visu Padomju Savienību ar saviem rokdarbiem: adījumiem, tamborējumiem.
Teātrī, iespējams, normālu cilvēku nemaz nav. Te visi mēģina uz skatuves izdzīvot savu iekšējo sāpi vai ko citu. Varbūt pat teātris ir sapņotājiem – ja paša dzīvē kaut kas neizdodas, tad to var īstenot uz skatuves. Man ļoti patīk būt uz skatuves. Režisori manī saskata raksturlomu tēlotāju, bet pašam ļoti patīk arī dramatiskās lomas. Man bija divas tādas izrādes. “Taurenīt… taurenīt”, kurā es spēlēju Elio, ir diezgan traģisks stāsts par dēlu, kurš atgriežas pie mātes, bet mātei viņš lāgā nav vajadzīgs. Otra bija absurda luga melnā komēdija “Ak, papu, papu…”. Šī izrāde iestudēta pirms 22 gadiem. Tas ir viens no maniem lielākajiem pārdzīvojumiem uz skatuves.
Tādas izrādes man patīk, bet ļoti daudz esmu spēlējis arī bērnu ludziņās. Jūrmalas teātrī 80 procenti ir bērnu izrādes – nav noslēpums, ka uz bērnu pasākumiem nāk vairāk apmeklētāju. Man pret tām nav nekādu pretenziju, bet savai sirdij aktieris jau vienmēr grib spēlēt pieaugušo izrādēs.
– Atgriežoties pie Zaļeniekiem – kāds ir jūsu redzējums par kultūras dzīvi pagastā?
Šeit ir ļoti aktīvi seniori, pateicoties senioru biedrības dalībniecei Helēnai Saukānei. Viņa man palīdz, daudz ko iesaka, par ko esmu ļoti pateicīgs. Bet ļoti vēlos kultūrā iesaistīt jauniešus.
Pagaidām ir bijis maz laika saprast, kāda ir katra mērķauditorija. Redzu, ka uz bērnu filmiņu “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi” bija vairāk apmeklētāju nekā uz pieaugušo filmu. Izstāžu atklāšanas arī apmeklē vecākā paaudze un aicinātie viesi. Uz manu izrādi bija daudz cilvēku sanākuši, bet atkal tā bija pārsvarā vecākā un vidējā paaudze, jauniešu diezgan maz. Šobrīd ļoti domāju par viņu piesaisti. Aprīļa sākumā Zaļeniekos uzstāsies “stand up” komiķis Maksims Trivaškevičs, ceru ar šo pasākumu viņus ieinteresēt. Man ir dažādas idejas par interaktīvām spēlēm. Zaļeniekos notiek zoles turnīri, ko organizē skolas sporta skolotājs, un tādā pašā veidā vēlos jauniešus iesaistīt arī kultūrā. Arī amatierteātrī tomēr vairāk darbojas vecākā paaudze, jaunieši nez kāpēc ne. Bērnus ir viegli visur iesaistīt – kur liek, tur viņi iet. Šī ir tā bērnu paaudze, ko varētu izaudzināt, ka arī jaunieša vecumā viņi turpinās nākt uz pasākumiem.
Centīšos atrast, ar ko varētu piesaistīt jauniešus. Diemžēl nevaru uzaicināt “Bermudu divstūri”, jo viņi maksā ļoti lielu naudu. Budžets varbūt ne vienmēr ir tāds, kā gribētos, bet tas attīsta radošumu. Ja vajag, visu jau var izdarīt arī ar ļoti maziem līdzekļiem. Protams, ja tie ir, ir vēl labāk. Ja nav, tad arī no pāris dēļiem uz skatuves var ļoti daudz ko izveidot.
