Vilnis nedomāja par tūkstošiem priekšgājēju, kas nespēja sagraut klinti, un sabruka šļakatās. Tāpēc viņš uzvarēja.
Vilnis nedomāja par tūkstošiem priekšgājēju,
kas nespēja sagraut klinti, un sabruka šļakatās. Tāpēc viņš uzvarēja.
A. Plaudis
Artis Ozols Jelgavā (un ne tikai) pazīstams kā viens no labākajiem BMX riteņbraucējiem, ir labs basketbolists un peldētājs, bet daudzām meitenēm – ļoti simpātisks puisis. Arī būdams 20 gadu vecs, Artis nedomā likt novārtā savu sportisko dzīvesveidu. Roku rokā ar to viņš ieies jaunajā tūkstošgadē. Ne visiem pietiek drosmes mūsdienās tik aizrautīgi nodoties kādai nodarbei, kas negarantē materiālos ienākumus, bet viņam pietiek.
Kā aizsākās tavas BMX sportista gaitas?
– Esmu iesaistīts šajā sporta veidā jau no pašiem tā pirmsākumiem Latvijā – 11 gadu. Sava brālēna tēta Stepona Jonkusa ietekmē nolēmu piedalīties un jau pirmajās sacensībās izcīnīju ceturto vietu. Tika nodibināts klubs «Mītavas kumeļi», kurā iesaistījos un darbojos vēl joprojām.
Cik daudz no tevis prasa šī aizraušanās un ko tu iegūsti?
– Lielāko laika posmu noteikti pavadu trenējoties.Tā kā mani īpaši nekas cits nesaista, man pret to nav iebildumu. Vismaz ir ko darīt.
Esmu ieguvis labu fizisko sagatavotību un psiholoģisko izturību. Esmu iemācījies neveiksmes uztvert ar vēsu prātu. Psiholoģiskā noturība dažreiz ir bijusi arī manu veiksmju pamatā, jo trasē, kura ir 300 līdz 400 metru gara, izšķirošais ir starts. Nervozējot un saspringstot ir lielāka iespēja neuzsākt to labi. Tomēr neskaitāmie braucieni uz dažādām Eiropas vietām ir ieaudzinājuši manī zināmu nepatiku pret ceļojumiem. Sezonas beigās man noteikti tas viss ir apnicis.
Vai līdz šim esi bijis veiksmīgs sportists?
– Sākumā man tas nebija svarīgi un par to nedomāju. Vienkārši patika BMX riteņbraukšana, un viss. Katrs gads ir citāds. Pagājušais bija veiksmīgs: izcīnīju 2. vietu Eiropas čempionātā Vācijā. Ar šo sezonu vairs neesmu tik apmierināts.
Veiksmi nodrošina viens mans paradums. Lai vairotu iespēju uzvarēt, katru reizi, velkot cimdus, pirmo maucu labajā rokā. Ja dažreiz sajūk, sāku visu no sākuma. Vēl man palīdz karstums. Kaut gan esmu dzimis ziemā, vislabāk jūtos vasarā. Karstums, kas vairumam tikai traucē, man dod papildu enerģiju.
Cik ilgi tu domā nodarboties ar BMX riteņbraukšanu?
– Pašlaik sports ir mana prioritāte. Kamēr vēl mācos, noteikti ar to nodarbošos. Arī mani vecāki to atbalsta. Sasniedzot 18 gadu vecumu, iekļuvu elites grupā, kurā visi ir profesionāļi. Esmu vēl jauns, un priekš «profesionāļiem» man viss vēl priekšā. Darīšu, ko spēšu, ja neveiksies, zināšu, ka jāaiziet.
Kā ar konkurentiem Latvijā un Eiropā?
– Eiropas BMX lielvalstis ir Francija un Anglija. Angļu nav īpaši daudz, bet viņi ir ļoti spēcīgi. Francija iegūst ar to, ka tajā ir ļoti daudz braucēju.
Valmieras, Cēsu un Jelgavas klubi ir Latvijā spēcīgākie. Valstī 12 esam apmēram vienādi stipri. Ivo Lapčuks no Valmieras, aizpagājušā gada pasaules junioru sacensību čempions, ir visnopietnākais konkurents. Tepat Jelgavā – Ģirts Jonkuss, Edgars Birovs un Viktors Veide. Visi kopā uzauguši, esam draugi, bet trasē par to jāaizmirst.
Kā varētu raksturot BMX jauno paaudzi?
– Viens no viņu mīnusiem ir tas, ka viņi vēlas, lai viss tiktu pateikts priekšā. Puiši nepievērš uzmanību daudzām tehniskām lietām. Kad mēs augām, nebija neviena, kam prasīt. Pašiem bija jāskatās, kā to dara ārzemēs, un jāmācās.
Tomēr viņi ir ļoti spēcīgi un konkurētspējīgi. Es pat teiktu – labāki nekā ārzemnieki. Taču augot ārzemnieki pārspēj mūsu puikas. Tikai apmēram manā vecumā atkal atgriežas spēcīga konkurētspēja.
Kādas ir BMX sporta jaunās iezīmes, vai tas kļūst citāds?
– Būtiski nekas nemainās. Tomēr BMX paliek ātrāks, trases sarežģītākas, skatītājiem – interesantāk.
Latvijā diemžēl tas īpaši neattīstās. Ir zudis masveidīgums, kas bija šā sporta aizsākumos. Arī skatītāju pulks bieži aprobežojas tikai ar radu un draugu pulku. Turpretim ārzemēs tribīnes ir pilnas.
Latvijā šis sporta veids no sportista prasa tikai ieguldījumus, ārzemēs profesionāļu grupas braucēji var pilnībā iztikt tikai no tā, ko nopelna.
Lielā mērā tā tomēr ir BMX federācijas vaina, ka pie mums šī nodarbe nekļūst populārāka. Tā netiek reklamēta un popularizēta, netiek meklēti sponsori. Pašiem sportistiem jādomā pilnīgi par visu. Arī it kā katra sportista lepnums –iekļūšana Latvijas izlasē – ir tikai formāla lieta.
Tavi vienaudži ir tie, kas veidos un vadīs mūsu sabiedrību turpmākajos gadu desmitos. Kāda pasaule varētu veidoties?
– Tie ir cilvēki, kuri zina, ko grib no sevis, no citiem, no dzīves. Vēl jauni viņi intensīvi gatavojas savam dzīves mērķim. Tas liecina, ka sabiedrība nebūs pasīva. Izdzīvos tie, kas darbosies. Televizora skatītāji tādi arī paliks.
Kādas asociācijas tev izraisa 2000. gads?
– Tas man saistās ar datoru problēmām. Ja nopietni – dzīve turpināsies tāpat. Liekas, ka man ir paveicies piedzimt šajā laikā. Kaut vai salīdzinājumā ar mūsu gadsimta sākumu dzīve šodien ir interesantāka un piedāvā daudz vairāk iespēju. Galvenais – katrs var nodarboties ar to, ko viņš vēlas, arī es.
