Lai arī 87 gadus vecs, Zaļenieku pagasta Svilpju saimnieks Gunārs Makševics vēl aizvien ir liels grāmatu, laikrakstu un žurnālu lasītājs. Par dzīvi viņš nesūdzas, kaut veselība, ilgus gadus strādājot ar traktoru, ir cietusi un dienas gaitās jāņem talkā “trešā kāja” – spieķis. Gunāra Makševica meita skolotāja Sarmīte Poga stāsta, ka tēvs agrāk savos darba kolektīvos vienmēr bijis arī sabiedriski aktīvs. Tomēr Gunāra Makševica sabiedriskais rosīgums nav bijis vērsts uz sevis godināšanu. Tikai tuvākajiem cilvēkiem līdz šim palika zināms fakts, ka 1991. gada janvāra barikādēs viņš bijis no pirmās līdz pēdējai dienai. Par Gunāra Makševica piedalīšanos barikādēs redakcijai pastāstīja Ūziņu ciema bibliotekāre Gunita Kulmane, ar kuru vienmēr laipnais Gunāronkulis aprunājas ne tikai par Skaidrītes Gailītes romāniem vien.
No vēstures zināms, ka barikāžu dienas Rīgā un tās apkārtnē sākās 1991. gada naktī no 13. uz 14. janvāri. Lielā mērā tās beidzās 21. janvārī, kad Maskavā, Kremlī, PSRS prezidents Mihails Gorbačovs Čehijas prezidentam Vaclavam Havelam, kā arī citām autoritātēm nosolījās, ka darīs visu, kas viņa spēkos, lai pret tautas vēlēto varu Baltijas padomju republikās (tolaik tās vēl nebija Baltijas valstis) netiktu lietots militārs spēks.
Barikādes atceras daudzus SCO vīrus
“Es īsti nezinu, kā tur bija ar to pieteikšanos… Neienāca prātā. Biju barikādēs, un viss kārtībā,” saka Gunārs Makševics, atbildot uz jautājumu, kā tas iznāk, ka viņš palicis bez 1991. gada barikāžu piemiņas zīmes, ko valsts piešķīra līdz 2008. gadam, vai bez pateicības raksta, kura piešķiršana turpinās arī mūsdienās. Sirmais kungs teic, ka, viņaprāt, par piedalīšanos barikādēs nav apbalvoti arī citi vīri no Jelgavas Starpkolhozu celtniecības organizācijas (SCO) – Pēteris Lipšāns, Jānis Grizāns, Māris Naumanis un Jānis Būmanis, ar kuriem viņš bija kopā vai sazinājās postenī pie Ulbrokas radiotorņa. Šis objekts bija stratēģiski ļoti nozīmīgs, apsargājams, lai Latvija netiktu izolēta no pārējās pasaules. Barikāžu laikā jau bija paklīdušas runas, ka ir gaidāms padomju impērijai uzticīgo miliču vai karavīru uzbrukums Ulbrokas radiotornim. Stratēģiski svarīgajā vietā dežurēja šoferi un traktoristi no dažādiem Latvijas novadiem. No Jelgavas tur bija nozīmēts viens autovedējs, uz kura platformas bija novietots Gunāra Makševica buldozers.
Tēva paraugam sekoja draugs
“Kurinājām ugunskurus un dzīvojām, ik pēc 24 stundām mainījāmies,” par barikāžu laika iespaidiem saka Gunārs Makševics. Ēdamā pieticis. Pirmajā dienā Ulbrokas posteņa dalībnieki sasēdināti autobusā un vesti uz kādu Rīgas ēdnīcu. Pārējās dienas ēdiens ņemts līdzi no mājām. Arī apkārtnes ļaudis gādājuši barikāžu dalībniekiem pārtiku, tā pat palika pāri. Braucot mājās no barikāžu maiņas, nācies līdzi ņemt desas.
Gunārs Makševics atceras, ka barikāžu postenī trauksme Ulbrokā bija izziņota vienu reizi. “Kaut kas naktī pateica, ka Ulbrokai tuvojas militārā transporta kolona. Ieslēdzām mašīnām un traktoriem ugunis, ar ko izgaismojām mežmalu. Ej nu skaties, kādi brīnumi tur nāks ārā! Mēs ar šoferi jau runājām – uz kuru pusi muksim!? Taču, kas tur īsti galu galā bija, nezinu,” stāsta Gunārs Makševics.
Barikāžu dalībnieka meita atceras, ka ģimenei satraucošākais brīdis bijis 13. janvāra vakarā. Latvijas Televīzija ziņoja par asiņainajiem 13. janvāra nakts notikumiem barikādēs pie televīzijas centra Viļņā, kad piepeši atskanējis zvans pie durvīm. Tur stāvēja SCO darbu vadītājs Egils Beiris. “Jautājuma, braukt vai nebraukt uz barikādēm, man nebija. Ja jādod traktors, tad braukšu arī pats,” saka Gunārs. Savukārt meita Sarmīte piebilst, ka tēva paraugam sekojis viņas draugs, tagad vīrs Jānis Poga, kas tolaik strādāja SCO par šoferi. Viņš uz barikādēm devās nākamajās dienās.
Uzticīgs savam Zaļenieku pagastam
Gunārs Makševics piedzima 1932. gadā Zaļeniekos. Auga laukstrādnieku ģimenē. “1940. gadā, kad krievs ienāca, tēvam iedeva zemi Jēkabnieku pagastā. Vācieši zemi atņēma un pēc tam tēvu Žani Albertu Makševicu aizveda,“ īsiem vārdiem Gunārs atklāj traģisko bērnības pārdzīvojumu, kad četru bērnu ģimene zaudēja tēvu. Smagi viņš pārdzīvoja arī kolhozu dibināšanas laiku, kad tantes ģimene, kurā puika auga, tika pataisīti par kulakiem. Ciema padomes priekšsēdētāja brīdināta, radu ģimene, bēgot no represijām, vienā dienā pameta savu labi iekopto saimniecību, tostarp mājdzīvniekus – zirgus un govis – un devās prom. Toreiz Gunārs bija spiests pamest savu skolu.
Pirmā Gunāra Makševica darbavieta ir Ausmas ciema mašīnu un traktoru stacijā, kur viņš sāka strādāt 1950. gadā. Dažus mēnešus kā piekabinātājs stūrēja arklu, taču drīz pašmācības ceļā kļuva par traktoristu. Pēc obligātā karadienesta Gunārs apprecējās ar Valentīnu, meiteni turpat no agrākā Jēkabnieku pagasta. Izveidojās cienījama ģimene, kurā izauga divi bērni. Gunārs pats kā čakls un strādīgs padomju laikos tika cildināts, liekot viņa foto uz goda dēļa.
70. gadu sākumā ģimene pārcēlās uz Jelgavu, kur Gunārs Makševics sāka strādāt SCO. Tuvojoties pensijas gadiem, viņš atgriezās dzimtajā Zaļenieku pagastā, kur iegādājās Svilpju mājas, kas atrodas netālu no Ūziņiem. Tur viņš dzīvo kopā ar mazdēlu Mārtiņu Pogu, kas ir agronoms un zina, kā likt lietā gan lauksaimniecības zemi, gan tehniku.
No SCO laikiem Gunāru Makševicu atceras 1991. gada janvāra barikāžu dalībnieks Jānis Ozoliņš, kas šajā uzņēmumā strādāja par metinātāju. Viņa meistardarbu sarakstā ir astoņi ūdenstorņi Garozā, Emburgā, Nākotnē un citviet, kas stāv vēl šobaltdien. Jānis Ozoliņš bija starp tiem, kura piedalīšanās Latvijas Televīzijas centra aizsardzībā Zaķusalā nebija reģistrēta, taču šovasar tika iesniegti dokumenti Barikāžu fonda pateicības rakstam un līdz ar to barikāžu dalībnieka statusa iegūšanai. Nesen Jānis Ozoliņš gan apliecību, gan pateicības rakstu saņēma un par to jūtas gandarīts. Tiesa, ne Jelgavas, ne Jelgavas novada, ne arī Ozolnieku novada pašvaldība atšķirībā no vairākām citām pašvaldībām pagaidām barikāžu dalībniekiem, tostarp tiem, kas gados vecāki, nav noteikusi nekādas priekšrocības.
“Spīdolieši” piemin 1991. gada janvāra notikumus
Tradicionāli 1991. gada janvāra barikāžu aizstāvju atceres dienā pie skolas ēkas sakurta ugunskura pulcējās Spīdolas Valsts ģimnāzijas skolēni un skolotāji. Tika dziedātas patriotiskas dziesmas un dzerta tēja. Kā ierasts, pasākumā runāja “spīdoliešu” pirmais direktors un barikāžu dalībnieks Andris Tomašūns. 1991. gadā viņš bija pārmaiņu laika parlamenta Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, kas balsoja par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Pasākuma dalībniekiem A.Tomašūns teica: “1991. gada janvāra barikāžu rezultātā iegūtajai brīvībai un savai valstij nav vērtības, ja tajā nav brīvu cilvēku, kas saprot, kā vajag dzīvot un strādāt, lai vairotu tās skaistumu, un kas pieņem dzīves piedāvātās iespējas. Lūkojoties ugunskurā, es aicinu jūs apdomāt, kāds esmu savā domāšanā, un vai pieņemu to, ka kaut ko pasaulē varu izmainīt. Ja jūs to pieņemat, jūs esat radoša personība, kas ir spējīga dzīvē iet uz priekšu un nebaidīties no grūtībām.”
Par ugunskuru, tēju, kā arī pasākuma dalībniekiem izdalītajām dziesmu lapiņām rūpējās Birutas Ķempeles audzināmās 12.v klases ģimnāzisti. 1991. gada barikāžu atceres sarīkojumi notika arī citās skolās.
