Vecmāmuļa, ar kuru autobusu pieturā runājās mazā meitene, noteikti bija gatava apliecināt ikvienam, ka pasaules gals tuvojas. Lai neteiktu, ka tas jau ir gluži klāt. Kā nu ne – meitēns sprigani stāstīja, ka viņas bildes ar ģimenes suņuku (kas tikko tika rādītas tantei) jau «nolaikojuši» 30 cilvēku. Lieki piebilst, ka tantuks nesaprata nedz, ko nozīmē «nolaikot», nedz, kā bildes, kas neticami plakanajā telefona aparātā nupat atrādītas, varēja kļūt redzamas visiem iespējamajiem draugiem un paziņām.
Meitenei gan viss šķita skaidrāks par skaidru: «Nu, kā – es «nošēroju», un viņi «ielaikoja»!» Ko gan tur nesaprast, vai ne? Tiesa, tantei noteikti tā nelikās. Ja padomā, pirms gadiem divdesmit mums visiem teikums – es «ielaikoju» tavu «nošēroto» saiti – šķistu visai neprātīgs. Tā runājot, varētu vien saņemt ieteikumu doties ar ceturto autobusu līdz galam (vismaz Jelgavā).
Jauni laiki, citas problēmas. Lūk, arī cilvēku tipi tiek iedalīti sociālo portālu draugu veidos – apnicīgajos sporta aktivitāšu mīļotājos, nebeidzamajos savas ģimenes un bērnu slavinātājos, pārgudrajos filozofos un tajos, kas visiem draugiem un paziņām pavēsta katru vietu, kur ik mīļu brīdi atrodas. Galu galā mūsu dzīve pakārtota visdažādākajām programmām, kas ļauj bez mitas «nošērot» bildes un interneta mājas lapu saites, «iečekoties» benzīntankos, lidostās un kafejnīcās (labi, ka tur netiek precīzi norādīts, ka tajā mirklī ziņotājs atrodas nevis pie kafejnīcas galdiņa, bet, piemēram, uz poda – tas jau būtu par traku).
Un, skat, uz ceļiem tiek izmēģinātas autonomās automašīnas, kas pārvietojas bez cilvēka (šofera) līdzdalības. Vienīgi tām esot visai grūti pieņemt šoferu neprātu un neloģisko, satiksmes noteikumiem bieži neatbilstošo rīcību, bet gan jau arī tas ar laiku tiks atrisināts. Kas zina, kad mēs kārtējo reizi kaut ko «nošērosim» un «iečekosim», mums varbūt pat nevajadzēs ceturto autobusu. Turp mūs nogādās autonomā automašīna bez šofera. ◆
