Burtniekus jaukāk ir apmeklēt vasarā, bet savs valdzinājums ir arī ziemā. Mums gan nesanāca noķert ziemas sauli un spīguļojošu sniegu, bet pirmo atkusni pēc sala.
Droši vien retais nav dzirdējis par Burtniekiem. Ja ne par pašreizējo apdzīvoto vietu, tad par nogrimušo Burtnieka pili gan – šis stāsts glabājas jau teikās. Burtnieku vārds minēts arī Andreja Pumpura “Lāčplēsī” un Raiņa “Ugunī un naktī”.
Nostāsti vēstī, ka vēl tagad skaidrā laikā Burtnieka ezera dzīlēs varot redzēt nogrimušo pili. “Vecos laikos pa gaisu laidies Burtnieku ezers, meklējis vietu, kur nolaisties. Tam pa priekšu laidies putns un saucis: “Bēgat, ļaudis, Burtnieks nāk!” Visi aizbēguši, tik kādā pilī ar zelta torņiem palikuse viena jaunava. Tur arī ezers nolaidies, nogremdēdams pili un jaunavu. Vēl tagad saulainā dienā Burtnieku ezerā varot redzēt nogrimušās pils zelta torņus.” Tā stāsta viena no daudzajām teikām par Burtnieku.
Man gan, daudzas reizes ezerā makšķerējot, pili ieraudzīt tā arī nav izdevies. Toties ezera krastos mēdz pulcēties ziemeļblāzmu mednieki un noķer skaistus attēlus.
Senās muižas pēdas
No senās Burtnieku varenības nav palicis daudz, bet tomēr ir, ko apskatīt. Paejoties uz ezera pusi, vēl var redzēt vecās muižas ēkas. Interesanti, ka daļa no tām ir apdzīvotas un cilvēki tās iekārtojuši dzīvošanai. Daļa savukārt stāv tukšas un nekoptas, par ko žēl, jo ēkas ir skaistas un savāktas varētu veidot ļoti gleznainu muižas kompleksu.
Tas, kas ir saglabājies un tiek kopts, ir senais muižas parks, viens no sakoptākajiem lauku muižu parkiem. Parku sāka veidot Šrēderu dzimta ap 1860. gadu. Šodien tas ir valsts nozīmes dabas aizsardzības objekts. Dārza viena daļa veidota regulāra ar terasēm un plašām kāpnēm. Bet aiz dīķa sastādīta ozolu un cirptu liepu aleja. Tālāk tas veidots kā plašs ainavu parks 29 hektāru platībā.
Kaut Vidzemes ziemeļu klimats ir skarbs, parkā ir iedzīvojušies daudzi no citām zemēm vesti koki, kā balzama baltegle, Tatārijas kļava, dzeltenais bērzs, Pensilvānijas osis, pelēkais riekstkoks, Krimas liepa un citi, kopā ap 70 koku un krūmu sugu. Ir arī lapegles, kas tai pusei ļoti raksturīgi – no Burtniekiem tālāk dodoties uz Mazsalacas pusi, gar ceļa malu ir vesela lapegļu aleja, kur pa vasaru iekārtojas stārķu kolonija. Arī apskates objekts tūristiem. Tiek uzskatīts, ka balto stārķu kolonija pie Mīlītes muižas ir lielākā Baltijā. Turklāt ornitologi ir atzinuši, ka tā ir Eiropā vistālāk uz ziemeļiem izraudzītā balto stārķu masveida ligzdošanas vieta. Pavisam Latvijā ir 15 svēteļu koloniju. Un nevar noliegt, ka tik daudz stārķu kā Burtnieku apkaimē nav izdevies novērot nekur citur Latvijā. Tie iekārtojuši ligzdas ne tikai vecajās, muižas laika lapeglēs, bet arī gandrīz katras vecās lauku mājas pagalmā.
Parka kāpnēm savs stāsts
Burtnieku parkā, vērojot kokus, var paieties pa varenām kāpnēm. To pakāpieni ir veidoti no viengabalaina, speciāli uz Latviju vesta Somijas granīta (katrs pakāpiens – 4,3 metrus garš). Arī par kāpnēm saglabājies nostāsts. Barons esot licis kāpnes būvēt par godu savai meitai, kas neesot bijusi īpaši glīta no vaiga, bet daiļu augumu. Meitai uz kāpnēm bijis jāsagaida viesi. Reiz kāds dižciltīgs jauneklis ieradies ciemos pie Burtnieku barona. Meita, tērpusies gaišzilā kleitā, kāpusi lejup pa kāpnēm ciemiņu sagaidīt. Un noticis tas, ko barons tik ļoti vēlējies, – jauneklis iemīlējies meitā no pirmā acu skata, lūdzis baronam meitas roku, un viņa laimīgi izgājusi pie vīra. Kā nu tur bija, kā ne, bet kāpnes stāv joprojām, pārdzīvojušas dažādus laikmetus un cilvēkus.
Pati muiža celta 17. gadsimtā uz viduslaiku pils pamatiem. Tā bija baroka stilā būvēta trīs stāvu ēka. Diemžēl tikai vecos attēlos var redzēt, kā izskatījās “kungu” māja, jo to 1944. gadā sagrāva. Vislabāk ir saglabājusies kādreizējā klēts ar arkādi, kam dārza pusē 1935. gadā uzbūvēja koka piebūvi un terasi. Šobrīd ēkā dzīvības nav un tā izskatās visai pamesta novārtā.
Livonijas pils mūri
No senās Livonijas pils, kas celta 13. gadsimtā, ir palikuši daži aizsargmūri. Pirms 13. gadsimta Burtnieku novads bija letgaļu Tālavas zemes ziemeļu robežnovads, caur kuru veda senais ceļš no Gaujas ielejas un Sakalu un Ugauniju. A.F.Bīšings (Büsching) savā 1770. gada “Jaunajā Zemes aprakstā” vēstīja, ka “Burtnieku pils atrodas pie Būra ezera (See Bur), kas saucas arī par Astijervu vai Beverīnu”. Pēc Tālavas vecākā Tālivalža nāves 1215. gadā Burtniekus pārvaldīja viņa dēls Rameka. Pēc Tālavas dalīšanas 1224. gadā Ramekas novadu līdz Burtnieku ezeram ieguva Zobenbrāļu ordenis. Nedaudz vēlāk, ap 1284. gadu, Livonijas ordeņa mestrs Villekens no Endorpes Burtnieku ezera stāvkrastā uzcēla Burtnieku baznīcu un pili, kas 1357. gadā minēta ar nosaukumu Burtneck.
Ordeņa pils atradās pie ceļa, kas veda no Vīlandes pils uz Valmieras pili, un tajā parasti apmetās Livonijas ordeņa mestri un citi ceļotāji. 16. gadsimtā Burtnieku pils ietilpa tieši Livonijas ordeņa mestram pakļautajā teritorijā. 16. gadsimta beigu karos pils esot nopostīta, īpašumam bija vairāki saimnieki, līdz 1806. gadā muižu iegādājās Šrēderu dzimta.
Padomju laiki muižas teritorijai negāja secen, un vēl tagad parka stūrī var redzēt neglītu padomju vaibstu – pamestas kantora ēkas. Vieta apdzīvota jau 10 000 gadu
Bet, protams, Burtnieki nesākās ar pilīm un muižām. Ap ezeru esošās akmens laikmeta zvejnieku apmetnes ļauj secināt, ka apkārtne bijusi apdzīvota jau pirms 10 000 gadu. Netālu no Burtniekiem, Vecates pusē, ir veikti izrakumi un atrasta zvejnieku apmetne ar kapulauku no vidējā un jaunākā akmens laikmeta (mezolīta un neolīta). Tā ir viena no vissenākajām zināmajām cilvēku apmešanās vietām ne tikai Latvijā, bet arī Ziemeļeiropā. Izrakumos atrasti krama rīki, akmens cirvji, raga kapļi, kalti, kaula šķēpu un bultu uzgaļi, harpūnas, dunči, dzīvnieku zobu piekariņi. Bijušo apmetņu vietās redzēt gan īpaši nav ko. Bet var nostāties Riņņu kalniņā un iedomāties, ka jau pirms daudzām tūkstošgadēm te rosījās senie ļaudis.
Burtnieku ezers skaists visos gadalaikos
Burtniekus valdzinošus dara ne tikai parks un saglabājušās senās ēkas, bet, protams, arī ezers. Burtnieku ezers ir ceturtais lielākais Latvijā, 13,5 kilometru garumā skaisti iegūlis Ziemeļvidzemes rietumdaļā. Ezera vidējais dziļums ir 2,4 metri, lielākais dziļums – 4,3 metri, bet platums – līdz 5,5 kilometriem. Ezerā ietek 23 upes un upītes, lielākās no tām ir Rūja, Seda, Briede, Ēķinupe, Bauņupīte, Dūre. No ezera iztek tikai viena upe – gleznainā Salaca, ko īpašu padara smilšakmens atsegumi. 18 metru augstās un gandrīz 200 metru garās Neļķu klintis – lielākās Salacas krastos, Sarkanās klintis – vairāk nekā 400 metru garumā un ap desmit metru augstumā. Skaņaiskalns, kas rada spēcīgāko atbalss efektu Latvijā. Arī ezeram ir savs stāvkrasts – apmēram četrus metrus augsts, kaut gan senāk esot bijis reizes trīs augstāks. Leģenda vēstī, ka kādreiz klintī bijusi ala, pa kuru varēja nokļūt pilī ezera otrā krastā vai baznīcā turpat netālu. Vai tā bijis, kas to tagad vairs var pateikt, bet katrā ziņā tas šķiet aizraujoši.
Vēl nesen Burtnieks bija slavens ar labiem zivju lomiem, bet, kopš atļauta rūpnieciskā zveja, tādas zivju bagātības vairs nav, kaut gan pie lomiem tikt var. Ezera krastā ir pāris laivu bāžu, kur, gan ne saltākajos ziemas apstākļos, var iznomāt laivu un vai nu doties ezerā pēc kādas zivs, vai pavērot pasakainās ainavas. Ezers ir skaists visos gadalaikos un diennakts laikā. Īpaši gleznains, zied baltās ūdensrozes, kad saulē atveras balto ziedu paklājs. Pavasarī var priecāties par pirmo dzidri zaļo migliņu uz krasta kokiem, rudenī tās pašas lapas jau žilbina ar dzelteno un sarkano krāsu paleti. Ap ezeru ved arī velomaršruts 50 kilometru garumā. To izbraucot, iespējams apskatīt gan dabu, gan apdzīvotas vietas, gan viensētas. Dažas no senajām mājām ir kā brīvdabas muzejā – guļbaļķu ēkas ar Vidzemei raksturīgu jumta formu, senās klētis ar augstiem lieveņiem, pirtiņas. Pēdējos gados aizvien vairāk šo seno ēku iegūst otru dzīvi – cita pēc citas tiek sakoptas, restaurētas un remontētas.
Ja nevar saņemties ilgākam ceļam, gar ezeru ved Vīsraga dabas taka, tās iziešanai nepieciešamas aptuveni 45 minūtes. Tā sākas pie Burtnieku muižas parka Sudraba vārtiem, tad cauri parkam ved uz Burtnieku ezera un Ēķinupes palieņu pļavām, kas ir starptautiski nozīmīga aizsargājamo putnu ligzdošanas vieta. Viens no takas pieturpunktiem ir ap desmit metru augstais skatu tornis, no kura labi pārskatāmas Ēķinupes palieņu pļavas un ezera dienvidaustrumu krasts, kur gan no Burtniekiem, gan ezera labi redzama Burtnieku baznīca.
Baznīca, kas gadsimtiem raugās pāri ezeram
Burtnieku evaņģēliski luteriskā baznīca tiek uzskatīta par vienu no spilgtākajiem Vidzemes vēlīnās gotikas un baroka paraugiem. Savukārt Burtnieku draudze piederot pie vecākajām draudzēm Vidzemē. Kad tā dibināta, nav ziņu, bet 1234. gadā draudze jau bijusi ar patstāvīgu mācītāju Johanu Ostenu.
Mūra dievnams celts no 1283. līdz 1287. gadam un veltīts Svētajai Marijai. 1654. gadā ugunsgrēkā tas izdega, palika tikai mūri. Tagadējā gotiskā stila Burtnieku baznīca celta 1688. gadā, tornis – 1866. gadā. Blakus baznīcai atrodas Burtnieku mācītājmuiža – tapusi 18. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta 90. gados atjaunota.
Padomju laikā, 60. gados, dievnamu draudzei atsavināja, tas stāvēja tukšs, tika izlaupīts un demolēts, līdz 70. gados Latvijas PSR Kultūras ministrijas Restaurācijas pārvalde tajā veica remontdarbus. Tika pieņemts lēmums izveidot baznīcu par Rundāles muzeja filiāli un tajā izvietot reliģiskās glezniecības ekspozīciju. Draudze atjaunojās 1988. gadā, un kopš 1992. gada baznīca ir tās īpašums.
Izmest mazu līkumiņu
Ja ir tikts līdz Burtniekiem, tad var aizdoties arī līdz Jēkabkalnam Bauņos, kas ir daļa no Bauņu muižas parka. Arī tas lepojas ar dažādiem interesantiem kokiem un krūmiem. Bet visvairāk jau šī vieta ir zināma kā II Latviešu dziesmas svētku vieta 1865. gadā, vēl pirms I Vispārīgajiem latviešu Dziedāšanas svētkiem 1873. gadā. Tagad tur ir svētkiem veltīts piemiņas akmens, kuru 1990. gadā uzstādīja skolotāja Lauma Sniķere.
Braukājot pa Burtnieku apkaimi, nav jābrīnās, arī redzot skaistus zirgus. Burtniekos rodama Latvijā senākā zirgaudzētava – tā bez pārtraukuma darbojas jau gadus 70. Tajā ir ap 200 zirgu, kas ganās ainaviskajās dabas lieguma pļavās ezera krastos un apkaimē. Te esot izaudzēti daudzi pasaulē slaveni zirgi, arī olimpiskie medaļnieki. Burtnieku apkaimē var arī pamēģināt izjādes.
