Juris Kaņepe uzņēmās atbildību uz barikādēm nosūtīt «Nākotnes» darbiniekus un traktorus.
Juris Kaņepe uzņēmās atbildību uz barikādēm nosūtīt “Nākotnes” darbiniekus un traktorus
“Ja nebūtu bijis atmodas un Latvijas valsts atjaunošanas, mēs tagad latviski vairs nerunātu. Septiņdesmitajos gados valsts pārvaldē pat rajona līmenī latviešu valoda arvien vairāk tika izspiesta no aprites,” tas ir viens no iemesliem, kāpēc lauksaimnieks Juris Kaņepe, kas savulaik bija Latvijas Tautas frontes nodaļas vadītājs Glūdas pagastā, labprāt atceras gandrīz divdesmit gadu vecus notikumus.
Nu jau piecpadsmito gadu Juris Kaņepe ir zemnieku saimniecības “Ziemeļi” īpašnieks. Tā ir labības audzētāju lielsaimniecība, kādas patlaban piedzīvo labus laikus. Cik ilgi tie turpināsies? Vai pārdzīvoto cukurbiešu audzētāju un patlaban esošo piena ražotāju krīzi nenomainīs kāds graudaudzētāju problēmu samilzums? To, kā atzīst “Ziemeļu” saimnieks, nekad nevar zināt. Pasaulē pārtikas cenas stabili aug, taču negaidītu pārsteigumu un paradoksu daudz. Taču, ja uzņēmējam ir attīstīta mērķtiecība, azarts, jaunrade, var justies drošāk. Nosauktās personības īpašības Juris Kaņepe mācījies no savulaik kolhozu veidošanas karognesēja Artūra Čikstes, kura vadībā kolhozā “Nākotne” viņš nostrādāja vairāk nekā desmit gadu.
No kino pie kartēm
Lauksaimniecībā Juris nonāca zināmā mērā nejauši. Pēc vidusskolas viņš lūkoja Rīgā mācīties par kinomehāniķi. Taču kopmītnes šajā Rīgas profesionāli tehniskajā skolā bijušas pārāk nolaistas, un galu galā jauneklis aizbrauca uz Jelgavu, kur iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Tur viņš ne tikai ieguva mērnieka specialitāti, bet arī iepazinās ar savu dzīvesdraugu aucenieci Regīnu. Pēc diploma saņemšanas Juris un vēlāk arī Regīna, kas beidza Ekonomikas fakultāti, nokļuva kolhozā “Nākotne”. Tas bija tālāk no jaunā vīra dzimtajiem Kocēniem, toties tuvāk jaunās sievas Aucei. Padomju laikā kolhozi algoja mērniekus, melioratorus, celtniekus un dažādus citus speciālistus. Septiņdesmito gadu beigās kolhozniekiem tika piešķirta piemājas zeme un ganības. Šajos lauciņos atspērās, guva pirmo patstāvīgās saimniekošanas skolu viens otrs tagadējais biznesmenis. Kaņepju ģimene tolaik tirgum audzēja dārzeņus.
Astoņdesmito gadu sākumā Artūrs Čikste iesauca kabinetā kolhoza jauno mērnieku un nepārprotami pateica: “Tu būsi pirmā iecirkņa priekšnieks!” Juris pirmajā brīdī atbildēja: “Nē.” “Tad tinies!” atteica kolhoza priekšsēdētājs.
Kurp lai tinas? Zemes ierīcības speciālistam ar jau pāris gadu praksi netrūka piedāvājumu galvaspilsētā dažādās pārvaldēs un institūtos. Taču ne tu atvaļināts padomju virsnieks, pat ne kompartijas biedrs – kas tev Rīgā dos dzīvokli! Toties “Nākotnē” Kaņepēm kā jaunajiem speciālistiem bija labiekārtots dzīvoklis. Ģimenē dzima bērni… Tā Jurim nācās pieņemt jauno amatu.
Valdonīgs, bet ne ļauns
Pirmais iecirknis – tas bija mazs kolhoziņš, divsimt strādājošo, no tiem trīsdesmit vadošie speciālisti un 2400 hektāru zemes. Iecirknis izvietojās pašā kolhoza centrā ap Nākotnes ciemu. “Ar priekšsēdētāju man dažkārt bija asas sarunas. Varējām izbļaustīties un katrs palikt pie sava viedokļa. Bet, ja nākamajā dienā izrādījās, ka man bijusi taisnība, Čikste iesauca kabinetā, draudzīgi uzsita pa plecu. Viņa vadības stils, protams, bija valdonīgs, taču viņš nebija ļauns – tas ir pats būtiskākais,” atzīst Juris Kaņepe. Sākoties atmodai, Čikste ieņēma nogaidošu pozīciju. Tautas frontes centrs lielā mērā veidojās Šķibes pamatskolā. Taču, kad pienāca 1991. gada barikāžu laiks un vajadzēja uz Rīgu sūtīt lauksaimniecības tehniku, Juris Kaņepe uzņēmās šo darbu. Jau 13. janvāra vakarā pēc lielās manifestācijas Daugavmalā no “Nākotnes” uz Vecrīgu devās trīs lieli traktori ar piekabēm, kurās bija salādēti dzelzsbetona bloki. Pēc tam, kad apšaudē Vecmīlgrāvī tika nogalināts Roberts Mūrnieks, Jurim Kaņepem, domājot par barikādēs nosūtītajiem saimniecības ļaudīm, bija smagi. Vairākas naktis viņš barikādēs pavadīja arī pats. Sieva viņu atbalstīja. Regīnas tēvs Haralds Cābelis, agrākais izsūtītais, atmodas laikā ļoti aktīvi darbojās Aucē – dažreiz pat mājas priekšā uz ielas nolicis galdu, vāca parakstus, ziedojumus nacionālu mērķu labā.
“Gudri un drosmīgi rīkojoties, “Nākotne”, tāpat kā “Tērvete”, manuprāt, varēja no kolhoza pārtapt par agrofirmu. Taču zeme tika sadalīta sīkos gabalos, speciālisti, kuru brīvā tirgus apstākļiem jau tā bija pārāk daudz, palika bez darba,” atceras Juris Kaņepe.
Jaunajiem ir iespēju jūra
Pateicoties atmodas laika, kā arī veiksmīga saimnieka autoritātei, Juris Kaņepe trīs reizes tika ievēlēts gan par delegātu Latvijas Tautas frontes kongresiem, gan arī Glūdas pagasta padomē. Taču 2005. gada vēlēšanās viņš un vēl vairāki uzņēmēji palika zem svītras. Kāpēc? Iespējams, tos, kuri tikuši pie turības, liela daļa tautas negrib atbalstīt. “Ziemeļu” saimnieks atzīst, ka ir saasinājušas sociālās problēmas, sevišķi grūti klājas daudziem pensionāriem. Mūsdienu apstākļos bērniem vajadzētu vairāk rūpēties par vecākiem. Taču jebkuram, kurš grib uzņemties kaut ko darīt, ir iespēju jūra. Padomju laikā tādas nebija. “Nevar gribēt, lai, nometuši krievu važas, tūlīt mēs sāktu dzīvot kā somi vai zviedri. Redzam, kā viss attīstās,” saka Juris Kaņepe. Politiskās simpātijas viņam ir mainījušās. Nākamajās vēlēšanās viņš domā atbalstīt kādu jauno partiju.
Jura Kaņepes sievai Regīnai ir savs rūpals. Viņai Nākotnes centrā ir veikals, ēdnīca kafejnīca. Bērniem ir dota izglītība, un visi trīs dēli darbojas Rīgā. Edgars un Kristaps – ekonomikas jomā, bet jaunākais dēls Dāvis nolēmis pierādīt, ka, darbojoties kultūrā, arī var tikt pie turības. Viņš vēl studē Kultūras akadēmijā un bija izdomājis interesantu veidu, kā Rīgas jauniešus dabūt uz laukiem. Proti, vairākus gadus viņš Nākotnes kultūras namā rīkoja netradicionālās mūzikas festivālu “Rozā peldbaseins”. Tagad Dāvis meklē savu ceļu kino – zināmā mērā tajā pašā jomā, kas savulaik interesēja tēvam.
***
Juris Kaņepe
Dzimis 1953. gadā Valmieras rajona Kocēnu pagastā.
1977. gadā absolvējis LLU Zemes ierīcības fakultāti.
No 1977. gada dzīvo un strādā Glūdas pagastā.
No 1980. līdz 1991. gadam – kolhoza “Nākotne” 1. iecirkņa priekšnieks, atmodas laikā – Latvijas Tautas frontes Glūdas pagasta nodaļas vadītājs.
1991. gadā – Glūdas pagasta padomes priekšsēdētājs, vēlāk līdz pat 2005. gadam – pagasta padomes deputāts.
1993. gadā izveido zemnieku saimniecību “Ziemeļi”, kas no trīs hektāriem izaugusi līdz 950.
1976. gadā precējies ar Regīnu, ģimenē izaudzināti trīs dēli, un dzimtā patlaban aug pieci mazbērni.
***
Viedoklis
Līga Meldere, pedagoģe, savulaik Latvijas Tautas frontes aktīviste
Glūdas pagastā pirmo sarkanbaltsarkano valsts karogu pacēlām 1989. gada rudenī virs Šķibes skolas – tās simts gadu jubilejā. Karogs tur nostāvēja vairākus gadus. Juris Kaņepe tolaik bija ieguvis lielu autoritāti kā lauksaimnieciskās ražošanas jaunais vadītājs. Viņa uzņemšanās vadīt pagasta tautfrontiešus tolaik nozīmēja daudz.
