Pirms mēneša «Novadiņā» publicējām trimdinieka Otrā pasaules kara dalībnieka Alfrēda Lejiņa atmiņas par 1944. gada rudenī satikto Liepājas slimnīcas ārstu Kļaviņu.
Pirms mēneša “Novadiņā” publicējām trimdinieka Otrā pasaules kara dalībnieka Alfrēda Lejiņa atmiņas par 1944. gada rudenī satikto Liepājas slimnīcas ārstu Kļaviņu, kas brīnumainā kārtā spēja pasargāt no frontes ap piecdesmit latviešu veselības rotas vīru. Pēc raksta publicēšanas atsaucās daktera bērni.
Šim varoņdarbam droši vien arhīvos Vācijā var atrast dokumentālus pierādījumus. Pateicoties ārsta Kļaviņa drosmei, kara laika likumu zināšanām, šī latviešu rota pilnīgi oficiāli ar dažādām kaitēm tika “izbrāķēta” un no kaujas vienības pārtapa par darba vienību, kas nosūtāma uz aizmuguri. Noteikti tika parakstītas pavēles, likti zīmogi… Taču arī bez dokumentiem skaidrs – Kurzemes cietoksnī Liepājas slimnīcā no 1944. gada rudens līdz kapitulācijai nebija cita daktera Kļaviņa kā Nikolajs Kļaviņš un arī ne citas daktera kundzes kā vien viņa sieva medmāsa Zoja Kļaviņa. Tieši šos cilvēkus vecais trimdinieks A.Lejiņš atcerējās ar dziļu pateicību un ieteica apbalvot.
Pēc bērniem var spriest par vecākiem
Nelielā pirms gadiem divdesmit trīsdesmit būvētā savrupmājā Pierīgā, Langstiņos tikos ar Edgaru Kļaviņu, Nikolaja un Zojas jaunāko dēlu. Šajā ģimenē uzauga trīs bērni – Herberts, dzimis 1949. gadā Ventspils rajona Zūrās, Edgars, dzimis 1950. gadā Smiltenē, un Ilze, dzimusi 1953. gadā Smiltenē. Mājas saimnieks bija redzams pār žogu pagalmā. Viņš laipni sauca iekšā. Taču turpat blakus divi sargi – rotveilers un Vidusāzijas aitu suns. Varbūt ne gluži teļa augumā, bet iespaidīgi gan. “Nāciet vien, viņi ir tādi “bučumūļi”,” aicināja E.Kļaviņš. Un tiešām – suņi, kas taču ir niknas sugas, šajā mājā agresivitāti ienācējam neizrāda. Vien cenšas nolaizīt seju, kas tiem gandrīz izdodas. Pagalms rūpīgi sakopts, pie pašas mājas novietots gadus divdesmit vecs, bet labi saglabāts “opelis”.
Vērojot dēlu Edgaru, mēģināju iedomāties, kāds varēja būt viņa tēvs Nikolajs un māte Zoja. Edgars tēvu atceras kā ļoti humānu cilvēku. Šo īpašību viņš centies ieaudzināt arī bērniem. Laiks, ko liktenis viņam atvēlēja bērnu audzināšanai, bija nežēlīgi īss. Ārstu novēlotas palīdzības un it kā niecīgas ķibeles dēļ (zarnu samešanās, kuras iemesls bija vēdera sastaipīšana, kraujot malku) N.Kļaviņš nomira 1960. gadā. “Žēl, ka pirms mēneša nomira arī māte. Viņa būtu varējusi pastāstīt par kara laiku interesantas detaļas,” piebilst E.Kļaviņš. Tomēr svarīgākos datus par vecākiem bērni zina.
Blakus palātās krievi un vācieši
N.Kļaviņš bija rīdzinieks. Dzimis 1905. gadā. Latvijas Universitātē izstudēja klasisko filoloģiju, zināja astoņas valodas – grieķu, latīņu, vācu, angļu, krievu, zviedru, protams, latviešu un vēl dažu citu. Pēc augstskolas beigšanas strādāja Rīgas 2. ģimnāzijā par skolotāju. Kā liecina kāda izziņa, tas turpinājās vēl 1936. gadā. Taču nezināma iemesla dēļ N.Kļaviņš sāka studēt medicīnu. Ķirurga diplomu viņš ieguva tā saucamajā vācu laikā. Pirmā darba vieta 1. pilsētas jeb tagadējā Paula Stradiņa slimnīca. Tur, kā Edgars saka, sākās klasiskais romāns starp ārstu un medmāsu, kas loģiski beidzās ar laulībām 1942. gadā.
Ģimenē saglabājies stāsts par vācu karaspēka ienākšanu Rīgā. Toreiz 1. slimnīcā iebraucis vācu virsnieks, kas solīdi noskaidrojis, kāds tur ir personāls, kādas būtu iespējas ievainoto uzņemšanai. Interesanti, ka tajā laikā bijuši arī ievainotie padomju karavīri, kurus pie straujās atkāpšanās nav paspēts evakuēt (esot bijis pat tā, ka bēgošie čekisti ievainotos padomju karavīrus pie slimnīcas izlikuši no sanitārajām mašīnām). Tad kādu laiku gan vācieši, gan krievi veseļojušies blakus palātās, līdz krievi aizvesti uz gūstekņu nometnēm.
Zaudētās rokas
Vācieši no latviešu ārstiem prasīja pārāk daudz. 1943. gada ziemā pēc sakāves pie Staļingradas sargi aplenkuši slimnīcu un likuši strādāt dienu un nakti. Tolaik bijis tikai viens operācijas veids – amputācija. Pirksti, rokas, kājas. Vācu un rumāņu armijas pie Staļingradas nevis zaudēja cīņās, bet nosala. Kādēļ Hitleram bija jāiet uz Staļingradu, nevis jāattīsta uzbrukums dienvidos – Kaukāzā? To E.Kļaviņš, vīrs, kuram interesē vēsture, nesaprot. Bet ķirurgs N.Kļaviņš, kas skaitījās medicīniskā dienesta kapteinis, tolaik no pārstrādāšanās sabojāja savas ķirurga rokas…
Tuvojoties frontei, vācu armijā mobilizētie 1. slimnīcas mediķi tika pārcelti uz Liepāju.
Brauc manā vietā!
Kā notikusi dokumentu viltošana – vācu daļās iesaukto latviešu glābšana –, tas ģimenē nekad nav sīki pārrunāts. N.Kļaviņš pēc dabas bijis kluss. Kā domā dēls Edgars, visdrīzāk tēvs ar māti šo pašu izvēlēto misiju uzskatīja par lietu, kas saprotama pati par sevi un kurai nav nekāda varonības oreola. Taču daktera izglābtais vācu armijas karavīrs A.Lejiņš ir pārliecināts: “Skaidrs, ja vācieši būtu dabūjuši zināt patiesību, Kļaviņš noteikti tiktu iznīcināts vai ievietots koncentrācijas nometnē.”
Padomju iekārtu Kļaviņu ģimene negribēja pieņemt. Viņiem bijusi doma emigrēt. Katru kuģi, kas ar ievainotajiem karavīriem atstājis Liepāju, pavadījuši divi ārsti. 1945. gada pavasarī pēdējā brīdī pirms kārtējā kuģa atiešanas (toreiz reiss bijis uz Hamburgu) N.Kļaviņš atdevis savu vietu kolēģim, kas bija hamburgietis. Kļaviņi domājuši doties prom ar kādu no nākamajiem reisiem, taču citu no Liepājas nebija. Pienāca kapitulācija.
N.Kļaviņš kopā ar kundzi savāca pārpalikušos vācu medikamentus, instrumentus un Ventspils rajona Zūrās sāka strādāt lauku slimnīcā. Pirmās slimnīcas vadītājs Pauls Stradiņš rakstīja oficiālu lūgumu, lai Kļaviņš tiktu norīkots atpakaļ uz veco darbavietu (dokuments ir saglabājies). Nav zināms kāpēc, bet Rīgā Kļaviņi neatgriezās. Jāpiebilst, ka 1944. gada rudenī pēc Rīgas krišanas Kļaviņu galvaspilsētas dzīvoklī Vecrīgā, Smilšu ielā pēc savstarpējas norunas ievācās pazīstami latviešu cilvēki, kuriem bija nopelni pie “sarkanajiem”. Kad 1945. gada vasarā Zoja pieklauvēja pie sava dzīvokļa durvīm, viņu nosūdzēja čekai, izsekoja un pat dažas dienas noturēja apcietinājumā.
Kļaviņiem atlika doties uz laukiem. Dundaga, Zūras, Smiltene, Klostere – tās ir vietas, kur viņi pēc kara ir strādājuši.
No bērniem Ilze izvēlējās mediķes profesiju, viņa strādā par rentgena māsu. Īpašs talants uz valodām atklājies mazdēlam Kasparam, kas izvēlējies akadēmiskās karjeras ceļu.
