Jelgavas augstāko apbalvojumu – «Goda zīmi» – Pilsētas svētkos saņem profesors Kaspars Vārtukapteinis.
«Kā pērkons no skaidrām debesīm,» par izrādīto godu smaidot saka profesors. 16 izaugsmes gadus viņš vadījis Tehnisko fakultāti, tagad turpina aktīvu pedagoģisko, zinātnisko un sabiedrisko darbību. Lekcijas un nodarbības šajā mācību gadā ir cauri. Studentiem rit eksāmeni, pārbaudījumu laiks. Turpat līdzās apkopēja piekopj grīdu pēc remontiem un logu nomaiņas, ko ar ES līdzfinansējumu fakultātes ēkā Čakstes bulvārī veic vairākas celtniecības firmas. Gaitenī satiktie četri izlaiduma kursa studenti, kas nāk no bakalaura darba priekšaizstāvēšanas, par profesoru Kasparu Vārtukapteini saka: «Ļoti punktuāls, skatās, lai ievēro visus noteikumus, rupji runājot, drusku piekasīgs.» Šķiet, puišiem bakalaura darbu priekšaizstāvēšanā nav viegli gājis. Vispār jau Tehniskā fakultāte ir viena no tā saucamajām grūtākajām. Ir bijuši gadījumi kā, piemēram, ar agrāko Jelgavas Domes deputātu Arni Razminoviču, kad pēc «mehu» diploma saņemšanas aiz sajūsmas, noņemot stresu, ar šlipsi un balto kreklu jāpeld pāri Driksai. Bezcerība pēc atmodas pacēluma Profesors Kaspars Vārtukapteinis atceras deviņdesmito gadu sākumu, kad viņš uzņēmās fakultātes dekāna pienākumus. Pēc lielā atmodas pacēluma piezagās bezcerība. Fakultātē novecojuši mācību līdzekļi, telpas neremontētas. Brauca ārzemju kolēģi, kas agrāk padomju laikā Jelgavā kā slēgtā pilsētā nebija redzēti, bet viņiem nebija ko parādīt. Mācību spēkiem mazas algas, kritās izglītības vērtība, trūka doktorantu, jauni cilvēki augstskolu kā grimstošu kuģi pameta. Likās, ka lauksaimniecība reflektantus vairs neinteresē, tādēļ fakultātei mainīja nosaukumu – ne vairs «mehi», Lauksaimniecības mehanizācijas, bet gan Tehniskā fakultāte. Pēc saimnieciskajām jukām dzīve sāka normalizēties deviņdesmito gadu otrajā pusē. Fakultāte sadarbojās ar lauksaimniecības tehnikas firmām, kas ienāca Latvijā. Tām bija interese gādāt mācību līdzekļus, atbalstīt sekmīgākos studentus. Ar 2005. gadu izglītībā arvien jūtamāk sāka ieplūst ES līdzekļi. Ar to atbalstu Tehniskajā fakultātē iegādātas modernas laboratoriju iekārtas, latviešu valodā izdotas 58 mācību grāmatas. Profesors atzīst, ka arī studenti kļuvuši mērķtiecīgāki. Gribēja atgriezties mājās Pašam Kasparam Vārtukapteinim jaunībā gan nebija apzināta mērķa kļūt par profesoru, inženierzinātņu doktoru. Tiesa, jau bērnībā, dzīvojot pie Dēliņkalna Ziemeļvidzemē, lauksaimniecības tehnika viņu interesēja. Ar to varēja atvieglot grūto kolhoznieka darbu mātei Gintai un tēvam Edgaram Vārtukapteiņiem. Ģimenē izaudzinātajiem pieciem bērniem zināms, kā ir, ka, no rīta pamostoties, nevar pirkstus atliekt, jo iepriekšējā dienā slauktas sešas septiņas govis, kā ir stundām pusdienas svelmē ar zirga grābekli sienu vākt… Pabeidzot Gaujienas vidusskolu, Kaspars devās uz Jelgavu un iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē. 1974. gadā, ar izcilību pabeidzis augstskolu, viņš domāja braukt uz dzimto kolhozu. Taču dzīve pagriezās citādi. Docents Jānis Tupiņš, kura vadībā tika izstrādāts un Latvijas mērogā augstu novērtēts studenta zinātniskais darbs par traktoru tehnisko apkopju plānošanu, piedāvāja palikt Mašīnu ekspluatācijas katedrā un sākt akadēmisko karjeru. Negaidītā ziņa par darba piedāvājumu iepriecināja Rasmu Grundmani, Zemes ierīcības fakultātes priekšpēdējā kursa studenti, Kaspara draudzeni, ar ko viņš bija iepazinies, dejojot «Kalvē». Abi varēja Jelgavā būt kopā, un 1975. gadā pāris svinēja kāzas. Ģimenē izaudzinātas trīs meitas un dēls. Diez vai vajadzētu būvēt klātPar svarīgu pedagoģisko uzdevumu profesors Kaspars Vārtukapteinis uzskata iniciatīvas attīstīšanu savos studentos. Tā, viņaprāt, ir vajadzīga ne tikai uzņēmējiem, bet jebkurā dzīves jomā un jo īpaši raksturā atturīgajiem latviešiem. Ar Tehniskās fakultātes domes atbalstu profesors divas reizes pretendējis uz universitātes rektora amatu. Viņš zaudēja, taču kolēģu uzticība augstskolas mērogā nav maza. Par to liecina profesora augstie amati LLU Konventā un Senātā. Uz jautājumu, ko jūs, būdams rektors, darītu citādi, profesors min vajadzību pēc dinamiskākas attīstības: «LLU zinātniskie raksti vēl aizvien nav atrodami prestižākajās datu bāzēs. Ir vairāk jācenšas, lai to panāktu. Diez vai būtu racionāli būvēt jaunas ēkas Valdekā, kur plānots no pils pārcelt Pārtikas tehnoloģijas fakultāti. Tādējādi augs universitātes izdevumi par komunālajiem pakalpojumiem, apkuri, vajadzēs vairāk apkalpojošā personāla, tajā pašā laikā, demogrāfiski studentu skaitam samazinoties, augstskolas esošās ēkas kļūst tukšākas.» Pēc Kaspara Vārtukapteiņa domām, racionālāk būtu līdzekļus ieguldīt laboratoriju modernizācijā, pilī pilnveidojot ventilācijas sistēmu, lai tur izvietotās laboratorijas nekaitētu arhitektūras piemineklim. K.Vārtukapteinis ir noraizējies, ka sabiedrībā, diskutējot par Latvijas augstskolu nākotni, nereti jūtams politiķu atbalsts Latvijas Universitātes rektora Mārča Auziņa idejai, ka latviešiem pietiktu ar vienu lielu universitāti, tādējādi koncentrējot gan intelektuālos, gan finanšu resursus. Profesors atzīst, ka deviņdesmitajos gados «iebraukts grāvī», Latvijā nodibinot vairākus desmitus augstskolu ar līdzīgām studiju programmām.Lauksaimniecības universitātei, it īpaši «mehiem», viņaprāt, ir nākotne. Profesors teic, ka saņem labas atsauksmes par absolventiem no viņu darbavietām. Turklāt daudzi absolventi kļuvuši par darba devējiem, uzņēmējiem, pašvaldību līderiem. Aug arī interese par lauksaimniecības studiju programmām. Viņaprāt, aktīvāka varētu būt mācību spēku jaunā maiņa fakultātē. Vēlreiz iet par dekānu viņš nedomājot. Arī politikā atgriezties neplānojot, viņu saistot loģiska, racionāla pasaule. ViedokļiAivars Rokjānis, inženieris, tehniskais eksperts, LLU absolvents Daudzpusīga personība, ko nesajauksi ne ar vienu citu ne stājā, ne rīcībā. Vadītājs ar savu rokrakstu, sistēmu veidotājs. Plašs redzējums, spēj prognozēt procesus. Līdz kaulam zina, kas ir students. Augsta latiņa gan pret sevi, gan citiem. Precizitāte, pedantisms? Jā, inženiera darbs nav tas pats, kas govij ar stibu pa pakaļu sist. Antoņina Čukure, docente Latvijā jūs neatradīsiet tādu novadu, kur nezina, kas ir Kaspars Vārtukapteinis. Visur strādā mūsu absolventi, un 16 gadu viņš ir bijis dekāns. Labs, mierīgs vadītājs, nekad neesmu dzirdējusi, ka viņš izietu no rāmjiem vai paceltu balsi. Ar savu personību atstāj iespaidu, šķiet, uz jebkuru auditoriju. No Tehniskās fakultātes domes ieteikuma vēstules apbalvojuma saņemšanai Fakultātes stratēģiskais un taktiskais līderis. Aizrautīgi iesaistījies un mudina arī kolēģus ES līdzekļu piesaistei studiju satura modernizēšanā. Viņa vadībā izstrādātas un ieviestas vairākas jaunas studiju programmas, ievērojami renovēts fakultātes mācību korpuss. Kā partijas «Latvijas ceļš» Jelgavas nodaļas valdes loceklis aktīvi cīnījās par mašīnbūves atdzimšanu Jelgavā. Pašlaik sadarbojas ar vietējo autobūves uzņēmumu «AmoPLANT». Brīvi komunicē ar dažādu valstu zinātniekiem, jo pārvalda krievu, angļu, vācu un franču valodu. Veic pētījumus zinātnes, jo īpaši Latvijas Lauksaimniecības universitātes vēsturē. K.Vārtukapteiņa «dekanēšanas» laikā iedibinātas Mehu dienas, kas pilsētā ienes krāsainību.
