Latvijas daiļslidošanas līderi un pirmo jelgavnieci, kas piedalījusies ziemas olimpiskajās spēlēs, Diānu Ņikitinu iepriekšējo reizi “Ziņas” plašāk iztaujāja pēc Phjončhanas, kur viņa ar sezonas labāko sniegumu tomēr palika aiz strīpas iekļūšanai izvēles programmā. Vai tiesnešu attieksme pret debitanti no Latvijas bija nepelnīti barga, lai vērtē speciālisti, bet mūsu pilsētas sporta sabiedrības vērtējums ir acīmredzami atzinīgs un sirsnīgs – par līdzdalību Phjončhanas spēlēs Diānai piešķirts Jelgavas Gada sportistes tituls.
Toreiz martā runājāmies par kopīgi ar treneri Stefanu Lambjēlu iecerētajiem vasaras plāniem un gatavošanos nākamajai sezonai, par iespējamu lēcienu secības maiņu, par aizsākto četrkāršā salhova apgūšanu, bet tagad atklājas, ka visas ieceres nobremzējusi trauma, kuras dēļ kopš jūlija meitene ir Latvijā, netrenējas, un līdz ar to arī sacensības šosezon ies secen. “Patiesībā gūžu treniņā traumēju jau pirms olimpiādes, un kopš tā laika nācās regulāri lietot pretsāpju zāles. Bet vispār – man nepatīk runāt par traumām. Tādas taču ir visiem sportistiem, visi ar tām dzīvo un izdzīvo,” par spīti negaidītajam pārtraukumam Diāna izklausās optimistiska.
– Vai patlaban esi ārstniecības procesā?
Bija cerība, ka pāris mēnešu atpūta traumu sadziedēs un sāpes pāries, bet jau pirmajā nometnē aprīlī pēc nedēļas treniņiem bija skaidrs, ka tas nav noticis. Konsultējos pie speciālistiem Latvijā un Šveicē, līdz šveicieši atzina, ka problēmu var atrisināt vienīgi operācija. Tagad gaidu, kad tā būs iespējama. Visticamāk, gada vidū. Tā nu dzīvoju pa mājām.
– Pavasarī runājām arī par tavu tālmācību, par 10. un 11. klasi, ko gribēji pabeigt vienā gadā.
To esmu izdarījusi, un tagad esmu divpadsmitajā. Tā kā nav treniņslodzes, mācībām varu atvēlēt vairāk laika. Katru dienu pa divām trim stundām pie datora tām veltu.
– Un kam pārējo laiku?
Iestājos autovadītāju kursos. Teoriju jau esmu apguvusi, tagad jāgatavojas CSDD eksāmenam. Palīdzu mammai, kas strādā Ozo hallē. Un vēl, kas pašlaik ir mana mīļākā nodarbošanās, – turpat hallē konsultēju mazās daiļslidotājas. Līdzās jau kopš bērnības kaltajiem plāniem piedalīties olimpiādē esmu vēlējusies arī strādāt par daiļslidošanas treneri. Man patīk darboties ar bērniem, meklēt ar viņiem kontakta iespēju. Mazajiem katram savs raksturs un arī garastāvoklis, vajadzīga gan stingrība, gan mīļums, kā kuro reizi. Brīžam nav viegli, taču interesanti.
– Liec lietā arī pie pašas treneriem nolūkoto? Vai pēc vidusskolas domā pievērsties šā virziena studijām?
Jā, izmantoju pie Sanktpēterburgas treneres Jūlijas Kuļibanovas un pie Stefana Lambjēla apgūto pieredzi, kas ir nepārvērtējama. Lambjēls ir cilvēks, kas treniņprocesā tevī spēj radīt vislabākās sajūtas, un tās dod arī vislabāko rezultātu. Es gribētu būt tāda pati. Protams, trenera darbam nepieciešamas arī profesionālas studijas.
– Un pašas sportiskā karjera? Vai uzturi kontaktus ar treneri? Vai drīksti un un vari arī paslidot?
Varu un brīžam arī to daru. Tā vienkārši – soļus un pagriezienus, kustības, kur nav sāpju. Lēkt nevaru, bet gribas, un dažreiz vienu divus pagriezienus arī izmēģinu. Pēc tam gan atkal ir sāpīgi. Ar Lambjēlu uzturam kontaktus. Pastāstu viņam, ko daru, kas notiek manā dzīvē, viņš tāpat. Runājam par gaidāmo operāciju. Par to, ka uz rudens pusi varēsim skatīties, ko ar to visu var darīt. Arī par to, kādas varētu būt “atgriešanās trepītes”.
