Kas gan dzīvē atgadās! Pat vismuļķīgākajās situācijās nevajag noskumt, bet gan iztaisnot muguru un braši doties uz priekšu.
“Kas gan dzīvē atgadās! Pat vismuļķīgākajās situācijās nevajag noskumt, bet gan iztaisnot muguru un braši doties uz priekšu. Piemēram, ja pārtrūkst biksīšu gumija, mazais apģērba gabals jānomet un jāiet tālāk, it kā nekā nebūtu bijis…” pirms kāda gadījuma izstāstīšanas teic Inga. Viņa turpina mūsu lasītājiem uzticēt savas pārdomas par kādu
notikumu.
Es pārstāvu vecuma kategoriju, kad Latvijā uz sešām sievietēm ir tikai viens vīrietis. Nu bet gribas taču kaut ko skaistu un pūkainu! Tāpēc visu gadu vaiga sviedros strādāju, lai nopelnītu naudiņu desmit atpūtas dienām pie jūras. Daudz gan bija jāmaksā, arī laika apstākļi, kā par spīti, neapmierināja – gandrīz katru dienu lija un sala. Un tas bija jūnijā! Par 21 latu dienā!
Kāds apguļas blakus
Un tad… uzspīdēja saule, visi tūlīt devās ārā no telpām uz netālo jūrmalu un siltajām smiltīm.
Man vienmēr paticis sauļoties un klausīties jūras viļņu šalkās. Tā kā pūta diezgan stiprs vējš, atradu sev vietiņu aiz bieziem krūmiem. Saule, jūra, priedes, smiltis un es! Burvīgi. Palikusi vien divdaļīgajā peldkostīmā, iekārtojos uz pamatīgu sauļošanos. Viena lepnā neatkarībā. Bet laime vientulībā nevilkās ilgi, jo kāda vīrieša balss apvaicājās, vai drīkstot te apgulties. Kas man? Ja jau kādam citam arī jānoslēpjas no vēja, lai sauļojas. Acis pat neatvēru, lai paskatītos, kas tad īsti ir atnācis.
Vīrietis sāka maigu sarunu, nepieklājīgi būtu neatbildēt, turklāt nekad nemēdzu pat svešiniekiem rupji atcirst. Atzīšos, ka manai vientuļajai sirdij tas bija kā balzams. Sen nebiju izjutusi vīriešu interesi, jo parasti bija tikai darbs, mājas, bērni, un atkal viss no jauna. Tik daudz komplimentu par savu ādu, augumu, krūtīm, rokām un citām ķermeņa daļām nebiju dzirdējusi visā savā četru gadu desmitu mūžā.
Svešā roka sāk masēt
Manīju, ka vīrietis piespiežas tuvāk, joprojām acis neatvēru. Jutu maigu pieskārienu. Varbūt tas nebija labi, bet neiebildu, jo maiguma jau mums katrai gribas. Svešā roka kļuva drošāka, nez kāpēc iedomājos, ka varbūt šis ir mans īstais, ar kuru kopā novecot. Vīrietis piedāvāja masāžu, piekritu, nepatīkami jau nebija. Uzzināju, ka vīrs ir atvaļināts kapteinis, ka dienējis flotē Liepājā, ka nu dzīvojot Rīgā viens, ka viņam esot labs dzīvoklis, ka mēs abi varētu, tā teikt, samest kauliņus kopā, jo es viņam ļoti patīku. Bet roka glāstīja manu augumu, iespraukdamās pat zem krūštura… Izjūtas bija vienreizējas, vīrietis tik labi prata izmantot vientuļās sievietes izslāpušo dvēseli un miesu.
Gultā esot nenogurdināms
Nu atvēru acis. Jā, nodomāju, ka vīrietis nav tāds, kādu cerēju ieraudzīt. Sirms, bet vismaz ar matiem, neliela auguma, bet vismaz ne resns. Kā jauna stirniņa viņš aizskrēja līdz ūdenim un… nemetās vis jūrā, jo esot pārāk auksts. Turpat jūrmalā vīrietis mēģināja mani skūpstīt. Man glaimoja viņa uzmanība un kairinošie vārdi, ka esmu visseksīgākā, visskaistākā, visiekārojamākā… Un tad nāca piedāvājums pavadīt kopā nakti. Tas mani atmodināja no rozā sapņa. Pateikusi stingru: “Nē!”, devos pusdienās.
Arī nākamā izrādījās brīnišķi saulaina diena. Protams, atmetusi visu citu, atrados baltajās smiltīs. Ne saukts, ne gaidīts, vīrietis atkal bija klāt. Šoreiz viņš sarunu veltīja tam, lai pierādītu, cik pats ir labs – esot pensionārs un saņemot labu – 160 latu – pensiju, mājās viņam esot daudz sieviešu mantu, ko atstājusi mirusī sieva, man derēšot, ka mums viņš nopirkšot automašīnu, ka pats esot stiprs un gudrs, gultā nenogurdināms… Lai to visu pierādītu, viņš demonstrēja atspiešanos no zemes vairākas reizes. Nostājos blakus, izrādījās, ka viņa galva sniedzas tikai līdz manam plecam, bet vīru tas nemaz neuztrauca.
Kas pieliek punktu kūrorta romānam
Pavērtēju viņu no skata un nospriedu, ka vīrietim varētu būt kādi gadi sešdesmit. Kārumnieks neslēpa, ka viņam patīkot sievietes, kas par viņu esot gadu divdesmit jaunākas. Ziņkārības dzīta, pavaicāju, cik tad īsti viņam to gadu ir. Izdzirdējusi atbildi, nespēju noturēties, lai skaļi nesmietos. Gultas donžuānam bija 73 gadi! Pielūdzējs bija manas mammas vecumā!
Kūrorta romāns ar to arī beidzās. Kad vēlāk darbā stāstīju par savu precinieku, kolēģe noteica: “Un ko tad tu gribēji? Jaunāki met acis uz “galīgi zaļām” meitenītēm. Piemēram, es (viņai tuvojas sešdesmit) varu cerēt uz simtgadīgiem, ja viņi vēl ir dzīvi.
