Šovasar vēl nebija iznācis būt Brīvdabas estrādē Lielupes krastā. Tomēr, atsaucoties uz «Skandes» ģimenes dienas aicinājumu, devos turp – galvenokārt lai redzētu, kā dejo mūsu «Vēja zirdziņš».
Šovasar vēl nebija iznācis būt Brīvdabas estrādē Lielupes krastā. Tomēr, atsaucoties uz «Skandes» ģimenes dienas aicinājumu, devos turp – galvenokārt lai redzētu, kā dejo mūsu «Vēja zirdziņš».
Īsi pirms koncerta, par nelaimi, uznāca liels, melns mākonis un kādu pusstundu nemitīgā lietus gāzienā pārbaudīja gan koncerta rīkotāju un dalībnieku, gan publikas izturību. Diemžēl liela daļa skatītāju neizturēja un devās prom no pielijušā laukuma.
Žēl. Mazumiņš, kas palika, dzirdēja, cik skaisti sabalsoti skan jelgavnieku «Lai skan!», Ingūnas Kancevičas ansamblītis, 4. pamatskolas mazie dziedātāji. Bet «Vēja zirdziņš» arī uz peļķainās deju grīdas prata «rādīt klasi». Kad vēlāk Rīgas kantri grupas pavadījumā dejoja galvaspilsētas smalka angliska nosaukuma «dāmīšu» ansamblis, «Vēja zirdziņš» tūlīt pierādīja savu uzdrīkstēšanos nerespektēt reklamētās viešņas un atkal nodejoja spoži.
Neko vairāk neteikšu par koncertu, bet gan par to, kas bija tam apkārt.
Par brīvdabas estrādi šo nolaisto vietu sauc laikam jau tikai ieraduma dēļ. No arhitektes Aijas Ziemeļnieces projekta palikuši tikai metāla stabi. Solu rindas – nekoptas, daudzviet ietrupējušas, salauzītas. Zāle, šķiet, visu vasaru nav pļauta: zirgskābenes spraucas cauri sēdvietu dēļiem, suņuburkšķi apjož stabus, celiņi starp solu rindām granti nav redzējuši (kādai meitenei, laipojot gar dubļaino pančku, paslīdēja kāja, un viņa ar visām baltajām biksēm ievēlās tajā). Aiz «estrādes» kastes rēgojās arhaiskas būdeles, ko mēģina dēvēt par tualetēm.
Kādreiz padomju laikos tagadējā izpriecu vietā no Lielupes dibena sūknēja smilti uzbērumam – bija sadomājuši tur būvēt stadionu. Viens no iemesliem, kāpēc to neuzcēla, – stadiona būves aizsegšot skatu uz Rastrelli pili. Vai tagadējā «būve» izdaiļo skatu uz pili? Neviens sarīkojumu organizētājs nespēs būtiski mainīt šīs novārtā pamestās vietas izskatu, ja tās pārbūvē nebūs ieinteresēti pilsētas tēvi. Deputātu pilnvaru laiks tuvojas beigām. Labo darbu – kapitāli pārbūvēt iebrauktuvi Jelgavā – galvenokārt noteikusi tiltu nolietošanās un draudi drošībai. Bet vēl jau trīs kungi – Izglītības un kultūras departamenta direktors Gunārs Kurlovičs, Kultūras, izglītības un sporta komitejas priekšsēdētājs deputāts Agris Celms un Jelgavas pašvaldības izpilddirektors Jurijs Strods paspētu izdarīt citus labus darbus. Draudzīgā trijotne, no Rīgas puses nākusi, varētu iztēlē ielūkoties nākotnē, kā ar modernajiem tiltiem sasauksies noplukusī «estrāde» labajā pusē, nodegušās peldētavas kailie skursteņu stāvi kreisajā pusē un Sv.Trīsvienības baznīcas torņa apdrupušais stumbenis pilsētas centrā. Varbūt viņi ierosinātu pagaidām atlikt Hercoga Jēkaba laukuma pārbūves projektu, lai ietaupītos līdzekļus novirzītu Jelgavas panorāmas sakopšanai. Varbūt šie vīri ieteiktu topošajiem ainavu arhitektiem Latvijas Lauksaimniecības universitātē pievērsties Lielupes labā krasta krūmaines pārveidošanas projektiem, kas greznotu skatu uz pili un kas droši vien prasītu pavisam nedaudz līdzekļu.
Nesen runāju ar kādu Ā.Alunāna teātra aktrisi. Viņa dalījās iespaidos par viesizrādi Vidzemes mazpilsētiņā Staicelē un jūsmoja par sakopto pilsētu, jo īpaši par estrādi.
Domāju, ka Hercoga Jēkaba vārda spodrināšanai par labu nāktu arī šādi Jelgavai veltīti vārdi.
