Pagājušajā nedēļā «Ziņas» rakstīja par kādu ārkārtas gadījumu, kad autobusa šoferis sasita desmitgadīgu puisēnu tikai par to, ka viņa mesta sniega pika trāpīja autobusam pa sāniem.
Pagājušajā nedēļā «Ziņas» rakstīja par kādu ārkārtas gadījumu, kad autobusa šoferis sasita desmitgadīgu puisēnu tikai par to, ka viņa mesta sniega pika trāpīja autobusam pa sāniem. Diezin vai tas ir tikai šīs ģimenes un autobusa vadītāja konflikts ar nepatīkamām un bērna psihi traumējošām sekām, jo šis nav vienīgais gadījums, kad pieaugušais vardarbīgi izturējies pret bērnu pāraudzināšanas nolūkos.
Kāda pensionēta bērnu ārste vēstulē redakcijai rakstīja, ka bērni kļuvuši nepaklausīgi, jo sabiedrība pārspīlēti uzsver viņu tiesības. Cienījamā kundze uzskata, ka mūsdienās bērni un jaunieši ir izlaisti un neklausa pieaugušos, tā netieši paužot, ka pikotājs dabūjis sodu, ko pelnījis. Tomēr šķiet, ka šoreiz lielā mērā vainojams tas, ko mēs ar smaidu dēvējam par «manā bērnībā (jaunībā) tā neuzvedās, klausīja visiem un uz vārda…» un vēl, ko varam atcerēties par savu jau pagājušo laiku.
Puikas gados man gadījās ar bumbu izsist logu. Vectēvs toreiz dusmās mūs nosauca par galīgi neaudzinātiem bandu bērniem. Pēc gadiem, kad viņam atgādināju šo bērnības blēņu darbu un jautāju, kā tad pašam gājis, viņš pastāstīja gan par līšanu kaimiņa ābeļdārzā, kaut pašiem bija tāds pats, gan izsistu stiklu, spēlējot futbolu, gan daudz ko citu.
Šoreiz nevēlos moralizēt par to, vai puikas, kas pikojās, to darīja piemērotā vietā. Kaut gan, liekot roku uz sirds un pašiem esot godīgiem pret sevi, atbildēsim uz jautājumu, vai mēs bērnībā pikojāmies un dauzījāmies, aizgājuši dziļi mežā. Vai maz vēl atceramies, ka, nākot no skolas, lielākais prieks bija appikot meitenes? Vēlos pajautāt tam pašam autovadītājam, vai viņš tiešām nekad tā nav darījis. Vai savā bērnībā vienmēr visus klausīja uz vārda? Vai vecmāmiņa neburkšķēja par to, ka mati par gariem, kāpēc kājās tādas platas «kļošenes»? Un tā mūzika, ko klausās jaunieši, der tikai vārnu baidīšanai dārzā…
Nav mūsu bērni tādi, kādi bijām mēs paši nedz pirms piecdesmit, nedz divdesmit, pat ne pirms desmit gadiem. Mēs dzīvojam laikā un telpā, kas nemitīgi mainās. Tiek nojauktas robežas starp valstīm. Kļūstam atvērtāki plašai pasaulei, un pasaule ienāk mūsu dzīvē ar saviem tikumiem un multikulturālo vidi. Šis ir tas laiks, kad tieši vecākiem ir milzīga loma, veidojot savu bērnu uzvedības modeli mainīgajā pasaulē.
«Jelgavas maiznieka» ģenerāldirektors atsūtījis vēstuli ar rūgtiem vārdiem par izsisto logu firmas atjaunojamajā kafejnīcā. Tas tik tiešām bijis klajš vandalisma un huligānisma akts. Nav nozīmes, vai to izdarīja desmitgadīgs puišelis vai zaļoksnējs jauneklis. Huligāns ir pelnījis sodu. Taču sodam jābūt tādam, lai vainīgais saprastu sava nodarījuma smagumu. Izrēķināšanās, sitot pa seju, nav izeja, un tas nav audzināšanas līdzeklis. Ne no tiesiskā, ne morālā viedokļa. Ne vandaļiem, ne dauzoņām.
Pēdējā laikā autobusiem esot izsisti septiņi logi, tā skaidro Autobusu parka vadība. Tad sitīsim septiņas reizes pa seju? Varbūt atcerēties Eduardu Veidenbaumu: «Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks…»
Gan fiziska, gan arī psiholoģiska vardarbība pret bērniem kļuvusi gandrīz vai par mūsu dzīves ikdienu. Nesen televīzijas raidījumā rādīja sižetu par Jēkabpili, kur slimnīcā ievietots trīs gadus vecs zēns, ko gandrīz līdz nāvei saspārdījis paša tēvs. Viņš savu bērnu esot «pārmācījis» tādēļ, ka tas uzdrošinājies apēst vienu no šprotēm, kas bija paredzētas uzkodai iedzeršanas laikā. Protams, nevar vilkt tiešas paralēles starp šo un raksta sākumā minēto gadījumu, bet kaut kas mūsu sabiedrībai nelāgi simptomātisks tajos abos ir manāms.
