«Dzejas dienu 2011» pirmais oficiālais pasākums bija dzejnieka Eduarda Aivara jaunākās grāmatas «Sakvojāžs» atvēršana Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Dzejnieks E.Aivars nu jau vairākus gadu desmitus ir piederīgs Jelgavai ne tikai kā mītnes vietai, bet labprāt iesaistās arī vietējās kultūras dzīves norisēs, piemēram, konsultējot literārā klubiņa «Pieskāriens» dzejniekus. Ir biežs viesis Dzejas dienu un citos pasākumos, arī šogad – 12. septembrī – E.Aivaru līdz ar kolēģiem varēs sastapt gan pilsētas skolās, gan dzejas pēcpusdienā pulksten 15 pie Raiņa pieminekļa. Bet šodien, arī pulksten trijos pēcpusdienā, dzejnieks būs viens no Annas Brigaderes 150. dzimšanas dienai veltītā pasākuma dalībniekiem Tērvetes Sprīdīšos.«Izvelk jaunu grāmatiņu…»Pārāk daudz ar dalību publiskos pasākumos, kā novērots, E.Aivars gan neaizraujas. Jo citādi diez vai būtu iespējams pašā «Dzejas dienu 2011» priekšvakarā kopā ar apgādu «Neputns» sarūpēt jaunu un oriģināli savdabīgu (tādas gan ir arī visas iepriekšējās dzejnieka grāmatas) dzejas krājumu «Sakvojāžs». «Viss notiek klusi un neuzbāzīgi,» krājuma atvēršanas pasākumā ceturtdienas vakarā atzīmēja nama saimnieks – Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, «bet tikko mums gadās satikties, Aivars no somas izvelk jaunu grāmatiņu.»Un sarūpēts nav maz – «Sakvojāžs» ir astotais E.Aivara dzejas krājums, bet vēl jau ir arī prozaiķa Aivara Eipura «Minimas», stāsti un esejas periodikā, tulkojumi, romāna uzmetumi… «It kā pavisam nemanāmi, bet tādi ir skaitļi,» A.Vilks atgādināja, ka Māris Melgalvs, Pēters Brūveris, Egils Zirnis un citi vienaudži literatūrā ienāca daudz agrāk par E.Aivaru. Kaut dzeja ir ļoti subjektīva lieta, novērtēta arī kvalitāte – krājums «Es pagājis» saņēmis Dzejas dienu balvu kā 2002. gada labākā dzejas grāmata.Spēle ar formu un saturuAr «Sakvojāžu», tāpat kā savām iepriekšējām grāmatām, E.Aivars nevienam īpaši uzbāzties negrasās – gribat, lasiet, negribat, nelasiet. Tāpēc fakts, ka tieši jelgavnieka krājuma atvēršana kļuva par «Dzejas dienu 2011» pirmo pasākumu (vismaz hronoloģiski) jāvērtē kā visai amizants kuriozs, jo diez vai E.Aivars pats bija iecerējis tādā veidā nostāties latviešu laikmetīgās dzejas priekšgalā. Kaut grāmatā sastopamas arī norādes uz šābrīža sabiedriski politiskās dzīves aktualitātēm, E.Aivara dzeja vairāk ir intīms pasākums. Vai, kā viņš pats savulaik izteicies, prozā svarīga ir pieredze un mīlestība, bet dzejā ir otrādi – vispirms mīlestība un tad pieredze. Vairākus dzejoļus labprāt gribas ņemt līdzi, piemēram, tuvākā vai tālākā ceļojumā. Iespējams, tā arī domāts, jo pati grāmata ir sakvojāžs jeb ceļasoma arī tīri funkcionālā nozīmē – oriģināls mākslinieces Antas Pences dizaina risinājums.Saturiski jārunā par «divām grāmatām vienā», jo jaunajā krājumā daļai ar nosaukumu «Sakvojāžs» seko otra – «Dzejoļi ar gariem virsrakstiem». Kā pierādīja klausītāju reakcija uz autora lasīto grāmatas atvēršanā, otrā daļa varētu gūt atzinību labdabīgas ironijas cienītāju vidē. Tāds savdabīgs vārdu pingpongs (vai drīzāk futbols, zinot autora mīlestību uz šo sporta veidu) starp virsrakstu un pašu dzejoli. Neapšaubāmi, arī zināmu prāta vingrināšanu no lasītāja pieprasošs. Kā jau visa E.Aivara dzeja – nekā speciāli «samežģīta», bet «pelēko šūniņu klātbūtne» pat ļoti vēlama.
