Kas reiz izbaudījis Norvēģijas pirmatnīgo skaistumu, labāk izprot seno vikingu dabu. Dzīvojot zemē, kur ir stāvi, mežiem klāti kalni, gandrīz nav iespējams nodarboties ar lauksaimniecību.
Kas reiz izbaudījis Norvēģijas pirmatnīgo skaistumu, labāk izprot seno vikingu dabu. Dzīvojot zemē, kur ir stāvi, mežiem klāti kalni, gandrīz nav iespējams nodarboties ar lauksaimniecību. Varbūt tādēļ vikingiem nekas cits neatlika kā būvēt varenas laivas un doties jūras laupītāja gaitās.
III Ziemeļvalstu dziesmusvētku laikā brīnišķīgā iespēja apmeklēt vikingu un troļļu zemi bija Ozolnieku tautas nama jauktajam korim «Arka»*.
Uz prāmjiem nemaina latus
Nolīgojuši un nosuminājuši Jāņus un Līgas, izgulējuši saulgriežu nakts miegu, 25. jūnija rītā devāmies ceļā. Iebraucot Tallinas ostā, visiem radās jautājums, kāpēc Latvijā nav prāmju satiksmes? Dzīvojam taču pie jūras! Tas, ka neesam šajā apritē, radīja neērtības, jo prāmju valūtas maiņas punktos nav iespējams samainīt latus (Igauņu kronas gan iespējams samainīt). Turklāt jāstāsta zviedriem, somiem un norvēģiem, ka esam no valsts, kas atrodas Igaunijai kaimiņos.
Pēc divu dienu brauciena caur Zviedriju un Somiju, kā arī diviem braucieniem ar prāmjiem ieradāmies Norvēģijā. Samiegojušies un izmocījušies pēc nakts autobusā, beidzot ieelpojām spirgto Norvēģijas kalnu gaisu. Nomazgājām mutes zili zaļajā kalnu upes ūdenī.
Kalni, brīnumaini dzidrais ūdens upēs un ezeros Zemgales līdzenumā dzīvojošajiem liecināja par to, ka esam Norvēģijā. Tā nu braucām, apbrīnodami caur autobusa logu redzamo. Rāpāmies kalnos, priecājāmies par ūdenskritumiem, gājām pa šauriem tiltiņiem, kas šķērsoja mutuļojošas kalnu upes. Ceļoties pāri fjordam ar vietējās satiksmes prāmi, ar savu klātbūtni mūs aplaimoja plēsējvaļu bariņš. Vaļi mēdz iepeldēt fjordos, kuru tuvumā ūdeņi bagāti zivīm.
Ar grupas vadītājiem der uzmanīties
Tā vien šķiet, ka vienmēr atrodas kāds latvietis, kas var visu sabojāt. Arī Norvēģijā. Šoreiz tas bija Kārlis Upenieks, kas bieži braucis uz Norvēģiju un piedāvāja savus pakalpojumus kā grupas vadītājs. Aizdomas radās jau pirmajās ceļojuma dienās. Nepārtraukti tika mainīti maršruti, bija jāpiemaksā par objektiem, kuru aplūkošana jau tika iekļauta sākotnējā samaksā. Mūsu autobusā brauca cilvēki, kas nebija saistīti ar Ziemeļvalstu dziesmusvētkiemi. Divas sievietes no Cēsīm, māti ar ģimeni no Rīgas katru ceļojuma dienu sagaidīja daudz nepatīkamu pārsteigumu. Visiem tika solīts naktis pavadīt kempingā, nebija pat nojautas par to, ka Norvēģijā sešas dienas vajadzēs pavadīt kopā ar kori un gulēt Šēnas skolas sporta zālē uz matračiem. Var saprast šo cilvēku sašutumu, jo maksa par kempingu tika iekļauta ceļojuma cenā, nemaz nerunājot par nemitīgo maršruta maiņu un neplānotām piemaksām. Pats Kārlis parādījās tikai vēlu vakaros, jo paralēli «vadīja» kādu grupu no Cēsīm. Brauciena laikā viņu redzējām tikai četras dienas. Aizdomas par grupas vadītāja godprātību auga katru dienu. Pēdējā dziesmusvētku dienā atprasījām Kārlim Upeniekam to, ko bijām samaksājuši par grupas vadītāja pakalpojumiem tajās dienās, kurās viņu neredzējām, prāmja biļetes un naudu, kas nepieciešama, lai atgrieztos Latvijā. Pēc garām un nogurdinošām sarunām naudu atguvām un turpinājām ceļu bez Kārļa.
Ja jums dzīvē iznāks tikties ar Kārli Upenieku, der uzmanīties.
Sāka kautri aplaudēt
Dziesmusvētku laikā bija daudz brīžu, kad varējām lepoties ar savu valsti un kultūru. Koncertā, kurā piedalījās novadnieki – koris «Zemgale» –, vēlreiz pārliecinājāmies, ka mūsu kori dzied daudz profesionālāk nekā šādi kolektīvi citās valstīs. Noklausījušies «savējos», devāmies uz svētku norises centrālo ēku, lai dzirdētu rīdzinieku kori «Balsis». Šis koncerts bija kora izpildījuma paraugstunda. Pēc katras «Balsu» nodziedātās dziesmas zālē iestājās klusums, tad klausītāji sāka kautri aplaudēt, lai neaizbaidītu brīnumu, ko uzbūra dziedātāji. Nepietiek pareizi izdziedāt notis. Jādzied tā, lai klausītājs ne tikai uzmanīgi klausītos, bet arī izjustu skaņu – emocionāli, pat fiziski – ar katru ķermeņa šūniņu.
Ne mazāk iespaidīgs bija Latvijas Radio kora sniegums. Tas laikam būs mūsu senču nopelns. Viņi ieaudzinājuši dziesmas mīlestību, kas dod spēku un tik daudz patīkamu emociju. Norvēģiem, dāņiem, leišiem, igauņiem Ziemeļvalstu dziesmusvētki bija pārdzīvojums. Taču latvieši ar lepnumu varēja teikt:
– Mūsu Dziesmusvētki ir skaistāki, labāk organizēti, vairāk apmeklēti. Tas ir notikums, par kuru pie mums zina visi – ne tikai tuvākā apkārtnē dzīvojošie, kas nebrīnās, pamanījuši tautas tērpos ieģērbtus, svešās valodās runājošus ļaudis.
* Par iespēju piedalīties Ziemeļvalstu dziesmusvētkos, kas no 27. jūnija līdz 2. jūlijam notika Šīenā (Skiena), koris «Arka» saka paldies saviem atbalstītājiem – Jelgavas rajona Padomei un Dzintrai Zimaišai, Ozolnieku pašvaldībai un Mārim Aināram, Ozolnieku aptiekai un Dzintrai Lūsiņai.
Linda Baumane, kora «Arka» dziedātāja
