Ir apritējusi gandrīz nedēļa, kopš Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļās sākta jaunā parauga Latvijas pilsoņa pasu izsniegšana. Sabiedrībā par to jau izvērtušās diskusijas. Tiek apspriests ne vien pases jaunais dizains, ko mūsu mākslinieki veidojuši kopā ar vāciešiem, bet arī pati nepieciešamība pēc jauna dizaina – iepriekšējais taču radīts tikai 2007. gadā. Speciālisti gan skaidro, ka šis dizains samazinās iespēju dokumentu viltot.
Lai gan kopumā jaunā pase man pat patiktu, šķiet, ka visa kā tomēr ir par daudz – Lielvārdes josta, kas caurauž katru lappusi, auseklis, tautumeitas, sirms vaidelotis, kokle, ģerbonis, himnas vārdi un nošu raksts… Uhh! Dizaina uzdevums esot skaidrot identitātes un ceļošanas jēdzienu, par vadmotīvu izvēloties Dziesmu un deju svētkus, tajā visā esam par daudz iedziļinājušies. Gandrīz vai jāpiekrīt, ka pasi esam centušies pārvērst par rokasgrāmatu latviešu kultūras vēsturē, atgādinot par Dziesmu svētku vērtību. Negribētos, ka mani pārprot. Detaļām atsevišķi nav ne vainas, tās jau katra par sevi ir pilnas ar latviešiem svarīgu, pat svētu enerģiju. Kur vēl ietilpīgāku tēlu par vecu vīru garu bārdu pie altāra un ozolzaru rokā. Vai Lielvārdes josta ar rakstu bagātību un maģisko saturu. Vēl arī ausekļi – gaismas uzvaras pār tumsu simbols. Tieši tāpēc viss kopā šķiet krietni par daudz. Un, kā zināms, kas par daudz, tas par skādi. Pase tomēr ir dokuments, kurā prasās pēc noteikta askētisma. Un tomēr jāatzīst – kopumā izskatās glīti.
Reiz kāda paziņa (augsti izglītota poliete, kura interesējas par baltu valodām, kultūru, vēsturi un Polijā tās arī pasniedz universitātē) man lika definēt, kas ir latvieši. «Ja jūs neesat bāreņu tauta un dziedātāju tauta, kas tad jūs esat?» viņa retoriski un vismaz bez skaidri nojaušamas ironijas jautāja. Viņa bija pārliecināta, ka mums nepatīk šo apzīmējumu lietojums. Kaut vēl ik pa laikam tomēr atskatāmies atpakaļ un atceramies bārenības laikus, domāju, pamazām tos esam iemācījušies atstāt pagātnē un skatīties uz priekšu. Taču dziedātāju tauta mēs esam, un Dziesmu svētki to atkal un atkal pierāda. ◆
