Nākamajā nedēļā vienā no prestižākajām Kijevas izstāžu zālēm atklās Ģederta Eliasa gleznu un Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja sarūpētu medaļu un tekstildarbu izstādi.
Nupat noslēdzies saspringts darba posms Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja darbiniekiem, kas gatavoja tālam ceļam vērienīgu mākslas darbu kolekciju, par pašā gadumijas priekšvakarā paveikto «Ziņām» stāsta muzeja direktores vietniece Marija Kaupere. Atelpa gan nebūs ilga, jo jau pēc dažām dienām mūsu muzejnieku delegācija dosies vērtīgajam sūtījumam «pa pēdām», lai pēc nedēļas – izstādes atklāšanā – viss būtu, «kā pienākas».14. janvārī vēstures un arhitektūras pieminekļu kompleksa «Kijevas Sofija» (ar 11. gadsimtā celto Svētās Sofijas katedrāli centrā) nesen restaurētās metropolīta mājas izstāžu zālēs durvis vērs izstāde «Aicinām uz tikšanos». Kijevieši un Ukrainas galvaspilsētas līdz februāra beigām varēs tikties ar Ģederta Eliasa gleznām, tekstilmākslinieču Mārītes Leimanes un Jeļenas Jēkabsones darbiem, kā arī Jelgavas muzeja krājuma medaļām, ko papildinās gan jelgavnieču Nellijas Skujenieces un Initas Vilks, gan citu latviešu medaļu mākslinieku darbi no viņu privātkolekcijām.«Visai bagātīgais medaļu klāsts (uz Kijevu ceļo 122 medaļas) skaidrojams ar to, ka Latvijas medaļniekiem ar ukraiņu māksliniekiem šajā jomā izveidojusies laba sadarbība. Arī viens no šīs izstādes pamatakcentiem būs ievērojamā latviešu medaļu meistara Jāņa Strupuļa sērija ar izcilu ukraiņu kultūras un politisko darbinieku portretiem,» M.Kaupere atklāj dažas noteikti ne mazsvarīgas izstāžu politikas nianses. Laba sadarbība veidojusies arī ar tekstilmāksliniekiem, un izvēlēto darbu autores jelgavnieces M.Leimane un J.Jēkabsone ir Latvijas Tekstilmākslas asociācijas biedres.– Kā šajā sabiedrībā un vidē jūtas Ģederts Eliass?Arī tas bija apzināts solis, lai medaļnieki un tekstilmākslinieki pārstāv šodienu, Ģederts Eliass – klasiku. Kad biju apskatīt telpas (sarunas par izstādi Kijevā sākās pirms diviem gadiem), kļuva pilnīga skaidrs, ka visas šīs lietas derēs kā «kulaks uz acs». Sofijas katedrāles komplekss ir ļoti prestiža vieta, to atzina arī Latvijas vēstnieks Ukrainā Atis Sjanīts. (Izstādes sarīkošanā daudz līdzējusi Latvijas vēstniecība un Ārlietu ministrija – red.)Par izstādes ierosmi esam pateicīgi bijušajai Jelgavas ukraiņu kultūras biedrības «Džerelo» priekšsēdētājai Gaļinai Jurčenokai, kura nu jau pārcēlusies uz dzīvi Kijevā. Tieši viņa arī sameklēja pirmos kontaktus.– Vai Jelgava uz izstādes laiku nepaliks bez Eliasa gleznām?No vairāk nekā 700 latviešu klasiķa gleznām, kas ir muzeja krājumā, vedam tikai 45. Tā ka Jelgava bešā nepaliks. Bet, ja nopietni, – ļoti svarīgi parādīt citiem kaut daļu no tā, ar ko pamatoti varam lepoties. Nedomāju, ka Eliasa un citu mūsu klasiķu daiļrade Ukrainā (un ne tikai tur – red.) būtu ļoti pazīstama. Būsim atklāti – vai mēs daudz zinām par ukraiņu glezniecību? Doma, ka visi pasaulē mūs ļoti pazīst, ir jāatmet. Ja paši nerādīsim, tad kurš cits gan par mums interesēsies?Eliass ir vērtīgs arī ar to, ka mākslinieka daiļradē pārstāvēti dažādi žanri un stili – pēc viņa darbiem varētu labi apgūt 20. gadsimta mākslas vēsturi.– Izstāde Kijevā, cik zināms, nav pirmais mēģinājums ar Eliasa daiļradi iepazīstināt mākslas cienītājus ārpus Latvijas?2005. gadā bija Eliasa darbu izstāde Berlīnē, 2008. gadā Stokholmā, 2009. gadā tepat kaimiņpilsētā – Šauļos. Bet apjoma ziņā Kijevas izstāde ir pagaidām lielākā.– No rietumiem virzāmies uz austrumiem?Domāju, ka Ukrainā Eliass nekad nav bijis. Mākslinieks viesojies Berlīnē un daudzas reizes Lietuvā, Zviedrijā pabijušas viņa gleznas (arī pašreiz viena glabājas Malmes muzejā), bet vizīte Kijevā Eliasam droši vien ir pirmā jebkurā nozīmē.Jāņem vērā arī, ka Kijeva ir liela pilsēta (4,2 miljoni iedzīvotāju – red.), ko apmeklē daudz tūristu, un Sofijas katedrāle ir ļoti centrāla vieta. Tā ka cerēsim, ka kādam radīsies lielāka interese gan par Eliasu, gan par vietu, no kuras šīs gleznas atceļojušas.Ģederta Eliasa kolekcija ir ļoti liela. Ir stipri par maz, ja mēs to turam tikai pie sevis un rādām vien tik, cik iespējams pastāvīgajā ekspozīcijā un ik pēc pieciem gadiem kādā lielākā pašmāju izstādē. Tādas vērtības neparādīt pat nav īsti godīgi. Eliass ir viens no izcilākajiem latviešu māksliniekiem, bet, ja mākslinieka darbi netiek izrādīti, par viņu ātri vien piemirst.– Domāju, ne pārāk daudz par Eliasu zinās arī ierindas jelgavnieks.Cilvēkiem patīk leģendas un mīti, bet par Eliasu tādu tikpat kā nav, jo viņš bija ārkārtīgi noslēgts cilvēks. Tā ir ne tikai rakstura īpatnība, arī dzīve piespieda. Kaut vai 1905. gada revolūcija, līdzdalība tajā pieminēta arī filmā «Uzbrukums slepenpolicijai». Kāpēc tad Eliasa gleznas lielākoties ir bez paraksta? Bija laiki, kad īsto uzvārdu nācās slēpt.Mākslinieka dzīvesbiedre savulaik izteikusies, ka gluži kā Bēthovenam mūzika Eliasam māksla ir vienīgā uzticamā līgava. Ja var uzgleznot vairāk nekā 1000 eļļas gleznu vien (nerunājot nemaz par akvareļiem, pasteļiem un zīmējumiem), tas šiem vārdiem ir labs apliecinājums.– Tikko dzirdētais liecina, ka interesantas ir ne tikai Eliasa gleznas, bet arī viņa dzīvesstāsts. 2012. gadā māksliniekam apritēs 125. Nebūtu slikti, ja mākslas cienītāji šajā sakarā tiktu aplaimoti ar kādu plašāku izdevumu.Jubilejas izstāde būs noteikti. Kā ar albumu vai grāmatu, laiks rādīs.
