Ir divi periodi, kad gribot negribot nākas īpaši aizdomāties par ugunsdrošību un tās neievērošanas radītajām sekām.
Ir divi periodi, kad gribot negribot nākas īpaši aizdomāties par ugunsdrošību un tās neievērošanas radītajām sekām. Pirmkārt, pavasari, kad latviešus pārņem mērveidīgā sirgšana ar pērnās zāles dedzināšanu. Runā un dari, ko gribi, bet šķiet, daudziem ausīs iebāzti vates vai kādas cietākas vielas tamponi, un, līdzīgi kā no alkohola atkarīgajiem, trīcošas roķeles atkal sniedzas pēc liesmas radošā brīnumkociņa.
Tas, vai aizsmacis sarkanais gailis nebūtībā neaizķērks arī kaimiņa laukus, mājas, dzīvnieku un kukaiņu vai pat, nedod Dievs, kāda cilvēka dzīvību, dedzināšanas mānijas pārņemtajiem nemaz vairs nešķiet būtiski. Labāk muskuļu treniņam šie kurlauši varētu ņemt rokās izkapti un rudeņos izpļaut savus laukus, nevis ķerties pie sērkociņu kastītes, lai kārtējo reizi lūkotos liesmu nevaldāmajā dejā.
Pašlaik pienācis otrs periods, kad arvien biežāk skanēs ugunsdzēsēju sirēnas, cenšoties glābt liesmojošas mājas un cilvēkus, – apkures sezona. Tiem, kas mīt daudzdzīvokļu mājās ar centrālo apkuri, tas būtiskas problēmas nerada, ja nu vienīgi nepietiekamā saņemtā siltuma dēļ lietoto elektrisko sildītāju īpašniekiem jāatceras par viegli uzliesmojošu priekšmetu, drēbju un papīra maksimālu attālināšanu no šīm ierīcēm.
Cita lieta – privātmāju iedzīvotāji, kuri savu īpašumu apkurina ar malku, oglēm, gāzi vai kādu citu resursu. Var jau teikt – kā gan atcerēties daudzos ugunsdrošības noteikumus, kuru ievērošana tomēr rada lielāku drošību un pasargā no negaidītas mājvietas aizdegšanās, taču lielākā daļa šo priekšrakstu pakļaujas parastiem loģikas likumiem, ko saprot pat īpašu dzīves pieredzi neguvis cilvēks, ja vien viņa smadzenes, kā tas bieži gadās ugunsgrēku izraisīšanas brīžos, nav pašķīdinājis alkohols. Pat bērnam ir skaidrs, ka krāsns durtiņas tās kurēšanās laikā vaļā nedrīkst turēt, taču ik gadu atrodas tādi, kas ir par slinku vai izklaidīgu, lai viras aizvērtu, un nav pat īpaši jālauza galva, lai saprastu, ka no krāsns mutes izlēkusi dzirkstele, it sevišķi, ja blakus atrodas sausas malkas klēpis, ātri vien pamodinās veselu sarkano gaiļu divīziju. Un kas vēl var notikt, ja saimnieks ieslīdzis kristāldzidrā alkohola lietošanas izraisītā miegā? “Nokūp” pats un sliktākajā gadījumā paķer pie Pētera līdzi arī kādu kaimiņu vai ģimenes locekli.
Ne jau tikai apkures izraisītās problēmas ir būtiskākais iemesls ugunsgrēku skaita kāpumam vēlos rudeņos. Iespējams, dēļ vēlmes paslēpties siltā gultā zem segas tieši vēsajos mēnešos tiek fiksēti neuzmanīgas smēķēšanas izraisīti ugunsgrēki, kuru sekas diemžēl lielākajā daļā gadījumu ir traģiskas. Var iznākt kā pērn Jaunsvirlaukas pagastā – no rīta tēvs ieiet istabā pie dēla, kurš iepriekšējā vakarā lietojis alkoholu, bet knapi četrdesmit gadu slieksni pārkāpusī atvase jau ir mirusi – gultā smēķētās cigaretes dēļ aizdedzies matracis un snaudas pārņemtais nosmacis indīgajos dūmos.
Maz ticams, ka šis gads būs izņēmums – jau pirmajās sala dienās aizdegās kāds dzīvoklis Sidrabenes pagastā. Tiesa, tur notikušā apstākļi vēl kādu laiku urdīs policijas darbiniekus, jo loģiska izskaidrojuma šai ugunsnelaimei nav. Nevajadzētu jau piesaukt nelaimi, taču diezin vai izdosies “izvilkt” līdz Ziemassvētkiem bez neviena smēķēšanas, bojāta dūmvada, nepareizi lietotu elektrisko apsildes iekārtu vai kāda cita līdzīga iemesla dēļ izraisīta ugunsgrēka upura. Ja arī cilvēki paliks dzīvi, noteikti kļūst par kādu māju, šķūni vai cita veida ēku mazāk. Labāk turēsim vannas istabā pitonu, uz lodžijas sivēnu vai kurpju kastē kāmi, nevis laidīsim savā mājvietā gaili, kurš modināšanas vietā var aizmidzināt uz mūžu!
