Pirms nedēļas Jelgavas teātra ļaudis uz dzimtās Dzērbenes kapsētu pavadīja režisori Intu Aleksi (1933 – 2009).
«Kad no bērēm atgriezos Jelgavā, bija tāds noskaņojums, ka gribējās kādam piezvanīt un pastāstīt, kā gāja. Taču attapu, ka atlicis ļoti maz tuvu cilvēku, kuriem būtu svarīgi zināt, ko domāju par Intas pavadīšanu. No tiem teātra ļaudīm, kuri sešdesmito gadu vidū kopā ar Intu un mani sāka strādāt Jelgavā, aktīvi dzīvo vairs tikai retais,» stāsta Jelgavas Ādolfa Alunāna teātra režisore Lūcija Ņefedova. Pretēji raksturi kopā derVienā teātrī divi režisori. Tas nav vienkārši. Taču I.Alekse un L.Ņefedova to spēja vairāk nekā divdesmit gadu. «Mēs prasmīgi sadalījām darbus. Es strādāju ar pieaugušajiem, bet Inta vadīja teātra studiju bērniem un jauniešiem. Ļoti augstu vērtēju viņas personību. Dzīvē dažkārt ir tā, ka tās personības īpašības, kuru pašam pietrūkst, tevi valdzina citos. Inta bija ļoti pamatīga, sakārtota, kas raksturīgs visai Alekšu dzimtai. Es turpretī kā tāda uzskatos brīvāka māksliniece «dzīvoju pa gaisu». Mums bija ļoti atšķirīgi raksturi, un radošajā procesā gadījās, ka nonācām pie domas, ka nu jāšķiras – turpmāk kopā darboties nevaram. Taču tādos kritiskos brīžos, pārrunājot dzīvi, nonācām pie atziņas, ka tomēr lielajos mākslas un dzīves jautājumos mūsu uzskati sakrīt un kādā mirklī uzjundītās nesaskaņas nav tik būtiskas, lai mēs nodotu savu līdzšinējo kopīgo darbu. Turklāt, jo kļuvām vecākas, jo labāk sapratāmies. Vēl jāpiebilst, ka mēs nesirgām ar tādiem kompleksiem kā goda un slavas sadalīšana. Mums svarīgākais bija kopīgais teātris,» atceras L.Ņefedova. Režisores vienoja arī tas, ka viņas pēc savas pirmās izglītības bija latviešu valodas un literatūras skolotājas. Abas iepazinās Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē, kur studēja neklātienes režijas kursā. Arī uz Jelgavu abas atnāca dzīvot apmēram vienā laikā un vienīgi teātra dēļ, kas mūsu pilsētā bija un ir ar stiprām tradīcijām, kuras nāk vēl no latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna un profesionālā Jelgavas teātra Latvijas brīvvalstī.Agri ieraudzītie Sprīdīši Stāstot par I.Alekses darbu ar bērniem, aktieru jauno maiņu, astoņdesmito gadu studijas audzēkne, tagad Latvijas Lauksaimniecības universitātes filosofijas pasniedzēja Elīna Apsīte skumji pasmaida, ka viņa iznāk nelaiķes darba turpinātāja, jo Spīdolas ģimnāzijā fakultatīvi pasniedz skatuves runu. «Intas dzīves uzdevums bija izaudzināt cilvēku, attīstīt bērnam latviskumu. Viņas vadībā mēs iepazinām tautasdziesmas, latviešu literatūras klasiku. Annas Brigaderes «Sprīdīti» spēlējām veselām paaudzēm,» stāsta E.Apsīte. Viens no Intas Sprīdīšiem – Artūrs Skrastiņš – aizspēlējies līdz Dailes teātrim, otrs – Agris Krūmiņš – ir Ventspils teātra režisors. Vēl viens Intas Sprīdītis, kas viņai bija pirms Jelgavas laika, piecdesmito gadu vidū, kad viņa strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju Lielsesavas skolā, ir latviešu kino klasiķis Alvis Lapiņš. Pēc viņa scenārijiem tapuši «Emīla nedarbi», «Ziemassvētku jampadracis» un vairākas citas arī pasaulē atzītas filmas. «Intā bija liela pazemība pret savu darbu. Viņa mums mācīja, ka cilvēkiem jāsadzīvo, patiesi jāizrunājas, ja rodas kaut kas tāds, kas šķir,» atceras E.Apsīte.Nav ļauna bez labaĻoti līdzīgus I.Alekses vārdus un ētiskās nostādnes atceras arī Ādolfa Alunāna teātra studijas sešdesmito gadu audzēkne kultūras darbiniece Dzintra Zimaiša. «Intai nebija savas ģimenes, taču ap viņu pulcējās bērni, kas, domāju, piepildīja dzīvi. Skatuves runas tehnika bija I.Alekses stiprā puse. Viņas vadībā strādājām ļoti nopietni. Studiju beidzām pat ar diplomdarbu. Intai varēja uzticēt arī savus pusaudžu sirds noslēpumus. Viņa nekad nevienu neaprunāja, un, ja kādam stāstīja savas domas par otru cilvēku, tad tikai tāpēc, ka vēlējās tam palīdzēt. Iestudējot lugas, Inta arī negatīvajos varoņos meklēja un analizēja labo, ko, aktierim spēlējot šo lomu, vajag aizstāvēt. Emocionāli pilnas bija dzejas kompozīcijas, ko mēs, Intas agrākie studijas audzēkņi, jau deviņdesmitajos gados iestudējām viņas dzīvoklī un publikai sniedzām Annas baznīcā,» stāsta Dz.Zimaiša. Viena sirds patiesība«Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, veidojot jauno padomju valsti, viens no nozīmīgākajiem komunistu revolucionāriem Anatolijs Lunačarskis rakstīja – ja tautai atņem reliģiju, tā vietā jādod kaut kas cits, un, viņaprāt, tas varētu būt teātris. Tomēr patiesībā pasaulē nav nekā tāda, ko cilvēkam varētu iedot Dieva vietā,» apmēram tā pirms dažiem gadiem, kad aprunājāmies Sv.Annas baznīcas dārzā, man teica I.Alekse. Atceroties savu dzīvi, arī maldus, savulaik pieņemot komunistisko ideoloģiju, viņa vedināja uz atklātību, uzticību un arī dziļu dievbijību. Atceras mācītājs Tālis Rēdmanis: «Intas tante, kā mēs draudzē saucām Intu Aleksi, bija ideāliste, kura savā dzīvē nevarēja apvienot divus dažādus dzīves uzskatus. Būdama dievbijīgajiem vecākiem mīļš, paklausīgs bērns, viņa piecpadsmit gadu vecumā pieņēma sabiedrībā valdošo komunistisko ideoloģiju, kuras ētiskie ideāli daudzviet līdzinās kristīgajiem, taču pilnīgi izslēdza Dieva patiesību. Tiem, kas pie padomju ideoloģijas turējās vairāk personīgā labuma dēļ, atmodas laikā nebija lielu grūtību pārorientēties un kopt savu labklājību. Taču Intai šī varas maiņa nebija vienkārša. Var teikt, ka pie savas mātes nāves gultas viņa atgriezās pie lūgšanām un kristīgās ticības.» 1991. gadā I.Alekse Sv.Annas draudzē iesvētījās, pēc tam pabeidza Sv.Gregora kristīgās kalpošanas skolu Saldū, tad Rīgā Lutera akadēmijas pedagoģisko kursu. Kamēr vien veselība atļāva, viņa savu pedagoga un režisora talantu veltīja baznīcai, vadīja iesvētes mācību un iestudēja dzejas kompozīcijas. Ir aizgājis cilvēks, kurš krāsām pārbagātajā dzīvē vilka baltās līnijas. 13. jūnijā pulksten 18 Sv.Annas baznīcā notiks dzejas teātra izrāde «Gaismas evaņģēlijs», ko pirms dažiem gadiem, izmantojot Andas Līces dzeju, ar saviem agrākajiem Ādolfa Alunāna teātra studijas audzēkņiem iestudēja I.Alekse.
