Savulaik Jelgavas Specializētās peldēšanas skolas audzēkņiem, nu jau vecmeistaru statusa vīriem Jaroslavam Orbidānam un Valērijam Minakovam iemīļotais sporta veids kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu.
«Citi iet medībās, citi makšķerē, mūsu hobijs ir peldēšana,» apstiprina Jaroslavs. Tomēr vaļasprieka nodarbēm raksturīgajai relaksācijai šajā gadījumā īsti nebūs vietas – abiem tas nozīmē regulārus treniņus baseinā un starplaikā arī spēku pārbaudes visaugstākā ranga sacensībās gan tepat Latvijā, gan ārzemēs. Tā šīs sezonas kulminācija bija XIV pasaules vecmeistaru čempionāts aizvadītās nedēļas nogalē Ričionē, Itālijā. Uz goda pjedestāla jelgavnieki gan netika, taču atgriezās gandarīti. «Mūsu plāns bija iekļūt desmitniekā, kas Valērijam 35 – 39 gadu vecuma grupā arī trijās distancēs uz muguras izdevās – 50 metros sestā, 100 metros astotā un 200 metros septītā vieta. Es 30 – 34 gadu grupā biju cerējis uz labāku rezultātu 50 metros tauriņstilā, taču daudzo dalībnieku dēļ starts sanāca ap vieniem naktī pēc Latvijas laika, kad vairs īsti komfortabli nejutos. Simts metru distancē finišēju 11. vietā, 200 metros biju piecpadsmitais,» stāsta Jaroslavs.– Ko nozīmē daudz dalībnieku, un kādi ir meistarības kritēriji iekļūšanai startējošo sarakstā?Sportisti čempionātā pārstāv ne valstu, bet klubu komandas, mēs pārstāvējām Jelgavu. Lai piedalītos, jāizpilda noteikti normatīvi oficiālās sacensībās, mums arī jāsaņem Latvijas Peldēšanas federācijas Vecmeistaru komisijas akcepts. No rīkotājvalsts Itālijas gan drīkstēja startēt arī normatīvus neizpildījušie, un 50 metros tauriņstilā tā visās vecuma grupās sanāca ap pusotra tūkstoša dalībnieku, manā vien – ap 150. Bet kopumā Ričione pulcēja vairāk par deviņiem tūkstošiem peldētāju, un tādu masu pārvietošanās bija iespaidīga gan skata, gan personīgo izjūtu ziņā.– Klātbūtne, rezultāts, medaļa – vai var izvērtēt, kas svarīgāks šāda ranga sacensībās un vecmeistaru mačos vispār?Vecmeistaru sacensības ir pievilcīgas ar to, ka vari sacensties ar sev līdzīgiem attiecīgajā vecuma grupā. Protams, pasaules čempionātā sastopam arī sportistus, kas 45 gados peld ātrāk par mūsu jaunajiem Latvijas čempioniem, bet tie tomēr ir izņēmumi. Rezultāts neapšaubāmi arī mums ir svarīgs, un šajā ziņā abi ar Valēriju savu startu Itālijā vērtējam kā labu. Zelts, sudrabs un bronza tiek pirmajam trijniekam, bet pasaules čempionāta desmitniekā iekļuvušie saņem piemiņas medaļas, kādas Valērijam nu ir veselas trīs. Bet līdzās tam ļoti būtiska veterānu sacensībās ir draudzīgā, no nervozitātes brīvā atmosfēra. Šajā vidē esam atraduši sev daudz draugu un domubiedru ne vien sportā, bet arī ar darbu saistītās jomās.– Daudziem darbs un ģimene kļūst par šķērsli aktīvai sportošanai, bet jūsu gadījumā acīmredzot ir citādi.Valērijs atsāka trenēties pēc septiņpadsmit gadu pārtraukuma un kopš tā laika ir ievērojami uzlabojis gan savus rezultātus, gan veselību un pašsajūtu. Patlaban, pēc pasaules čempionāta, viņš sev ar ģimeni atvēlējis atpūtu Taizemē. Mēs, Orbidāni, vispār esam tāda sportiska ģimene. Sieva Laine skrien, es peldu, sešgadīgais Roberts un četrgadīgais Jaroslavs nodarbojas ar džudo un peldēšanu. Puikas ar riteņiem pavada mammu skriešanas treniņos, skrien arī paši un sacensībās jau izcīna godalgotas vietas.– Vai tas nozīmē, ka sportistiem pat vasarā nebūs atpūtas?Puikām pa dienai, divām ik nedēļu ir pilnīga atslodze, bet citādi – pie sportiska režīma raduši, viņi paši vēlas darboties. Man sezona galā, un laiku līdz septembrim pavadīšu tādā pasīvākā režīmā. Protams, paskriešu, ar riteni pabraukšu, aizvedīšu uz maratona vai triatlona sacensībām Laini. Bet peldēšana atsāksies septembrī, jo novembrī jau Lietuvas atklātais vecmeistaru čempionāts Alītā, bet nākamvasar – Eiropas čempionāts Nīderlandē, Eindhovenā, kur būtu jāmērķē uz trijnieku.
