Maijā, šķiet, pati daba līksmo kopā ar šī mēneša gaviļniekiem. Nav nepieciešami ziedi no bodes, pasaule apkārt dāvā krāsas, smaržas un bezgalīgu skaistumu.
Otīlija Āriņa
Savulaik arī aktrise Otīlija Āriņa vienmēr priecājās par 16. maijā saņemtajiem dzimšanas dienas ziediem, gan bērnībā par vienkāršu lauku ziedu pušķīti, gan vēlāk skatuves gaitās – par sarkanu rožu klēpi. Otīlija nav gluži jelgavniece, bet gan dzimusi lauku meitene – par savu dzimteni sauc Vircavu, tolaik Kroņvircavu. Tālajā 1885. gadā viņa piedzimst slavenā dzimtā – tēta brālis ir ievērojamais teātra darbinieks, dramaturgs un tulkotājs Jēkabs Duburs. Pati Otīlija mācījusies Jelgavas Dorotejas meiteņu skolā, pēc tam 1912. gadā beigusi dramatiskos kursus. Skatuves gaitas sākusi jau krietni agrāk – 1905. gadā Odesas Latviešu biedrības teātra trupā. Otīlija Āriņa ir viena no pirmajām profesionāli izglītotajām latviešu aktrisēm. No 1909. līdz 1914. gadam ir Jaunā Rīgas teātra aktrise, no 1915. gada – aktrise Maskavas Latviešu teātrī. Pēc atgriešanās Latvijā 1916. gadā teātra “Komēdija” aktrise.
Juris Alunāns
Kādus 50 gadus pirms Otīlijas Āriņas pasauli ieraudzīja Juris Alunāns – radikālākais jaunlatviešu darbinieks, kas modināja latviešos tautisko pašapziņu. Juris Alunāns bija pirmais, kas ar savu dzeju latviešu tautu pacēla kultūrtautu līmenī.
Juris Alunāns (īstajā vārdā Gustavs Georgs Frīdrihs Alunāns) dzimis 1832. gada 13. maijā Jaunkalsnavas muižas nomnieka ģimenē kā sestais bērns. Viņš ir latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna tēvabrālis. Mācījies Jelgavas apriņķa skolā un ģimnāzijā. Jau ģimnāzijā apguvis vācu, krievu, sengrieķu, latīņu, lietuviešu, franču, senebreju valodu un nopietni pievērsies latviešu valodas pētniecībai. Skolas gados brīvi lasījis oriģinālā Homēra, Tukidīda, Platona, Sofokla un Eiripīda darbus un arī pats sacerējis dzejoļus klasiskajos pantmēros grieķu valodā.
Sīki Jura Alunāna biogrāfiju izpētījis literatūrzinātnieks Teodors Zeiferts. Kādā viņa apcerējumā par Jura skolas laiku lasām: “Mazs būdams, Juris Alunāns stipri vārguļoja un darīja ar to lielas rūpes savai mātei. Kad viņam bija septiņi gadi, viņa tēvs pazaudēja ugunsgrēkā visu mantu. Vēl arī neraža piespieda viņu aiziet no Kalsnavas. Ap Jelgavu jau dzīvoja daži Andrieva vecākie dēli. Andrievs uzņēma Jelgavas tuvumā zaļumu vietu, Zorgenfreija parku līdz ar viesnīcu. Juris apmeklēja no 1847. gada Jelgavas apriņķa skolu un no 1849. gada Jelgavas ģimnāziju, kuras kursu beidza 1854. gada beigās. Ar skolas mācībām viņš ciešāk nodarbojās tikai īsi pirms eksāmeniem, bet lielāko daļu laika pavadīja, pastāvīgi caurām naktīm nodarbodamies ar literatūru, dzeju, valodām. Allaž viņš divi nedējas no vietas sasēdēja savā istabā, ne soli nesperdams no savas sētas. Viņš iepazinās ar grieķu, romiešu, vācu, krievu klasiskajiem rakstniekiem, pētīja latviešu valodu, iedziļinādamies latviešu valodniecības rakstos. Jelgavā skolodamies, Alunāns nav nācis tuvākos sakaros ne ar kādiem biedriem. Gan tanī laikā mācījās Jelgavas ģimnāzijā arī Krišjānis Barons, bet kādu klasi zemāk. Reiz tomēr Barons nogājis Alunāna dzīvokli, bet atradis to piepīpotu un nesastapis tanī savu skolas biedru. Ģimnāzijas apmeklēšanas laikā radās ar maz izņēmumiem Alunāna Dziesmiņas: Pie tām viņš strādāja neapnicis, savu brāļu un kādas radinieces cik necik pabalstīts. Turpretī no sava tēva, kas bija praktisks cilvēks, viņam vajadzēja nodarbošanos ar dzeju un latviešu valodu rūpīgi slēpt. 1855. gada jūlija beigās Alunāns nonāk Tērbatā un stājas universitātes eksaminācijas komisijas priekšā, bet izkrīt matemātikā cauri un netiek uzņemts par studentu. Viņš tomēr paliek Tērbatā, lai sagatavotos uz iestāšanās eksāmenu un lai apmeklētu lekcijas kā brīvklausītājs. Bet viņš saslimst ar izsitumiem rokās un kājās, tā ka nevar iet ārā, un viņam dzīvot, īpaši pirmajā laikā, vientulīgi. Viņš raksta savam brālim Indriķim 17. aug. 1855. g., ka Dziesmiņu manuskripts jau galīgi drukai sakārtots un viņš mēģina atrast līdzekļus viņu izdošanai. Tikdams spirgtāks, viņš daudz strādā, bet padzīvo ar citiem kopā arī dažas jautras stundas. Pie viņa allaž atnāk kāds biedris (Grīnhofs) un lūdz arī pie sevis uz kafiju, viņš grib tur viņu iepazīstināt ar Valdemāru un citiem latviešu studentiem. Bet Alunānam no tam jāatsakās, jo ārsts viņam stingri piekodinājis sargāties no saaukstēšanās.”
1856. gadā iznāca Alunāna “Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas”. 1855. gadā viņš devās uz Tērbatu studēt medicīnu, vēlāk vēsturi un tautsaimniecību. Šajā pašā gadā iepazinās ar Krišjāni Valdemāru, ar ko kopā organizēja “latviešu vakarus”, kuros tika daudz spriests par latviešu nacionālo kultūru. Savus uzskatus pulciņa dalībnieki pauda laikrakstā “Mājas Viesis”. Alunāns bija viens no aktīvākajiem laikraksta darbiniekiem. 1862. gadā kopā ar Valdemāru nodibināja pirmo progresīvo latviešu laikrakstu “Pēterburgas Avīzes”, bija tā pirmais atbildīgais redaktors. “Pēterburgas Avīzēm” tika izdots arī humoristiski satīriskais pielikums “Dzirkstele” (vēlāk “Zobugals”; to 1864. gadā aizliedza), kurā rakstu autori vērsās pret vācbaltiešu muižniecību un mācītājiem. Tērbatā Alunāns izdeva populārzinātnisku rakstu krājumu “Sēta, daba, pasaule” (1–3, 1859–1860), kā arī sarakstīja lielāko daļu grāmatas “Tautas saimniecība” (1867). Studenta gados sacerējis un publicējis ap 150 lielāku vai mazāku rakstu.
No 1864. gada Juris Alunāns atradās pastāvīgā policijas uzraudzībā, viņa dzeju un rakstus bija aizliegts publicēt. Tos viņa brālis Heinrihs Alunāns izdeva tikai pēc autora nāves. Juris Alunāns miris 1864. gada 18. aprīlī Jostenes, vēlākā Sesavas, pagasta Kauļos, apbedīts Lielvircavas kapos blakus evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Pēc pusotra gadsimta mūsdienīgi skan viņa vārdi: “Iemācījušies arī nekaunaties joprojām būt īsti latvieši.”
Tija Banga
Vēl viena maija jubilāre ir Tija Banga, īstajā vārdā Tija Kopštāle. Dzimusi strādnieku ģimenē 1882. gadā. Mācījusies Luterbaznīcas skolā. Aktrises gaitas sākusi 19. gadsimta beigās. No 1908. līdz 1915. gadam strādāja Jaunajā Rīgas teātrī. Strādājusi arī Padomju Latvijas Strādnieku teātrī, Liepājas, ceļojošajā Jelgavas un Dailes teātrī. 1947. gadā aktrisei piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums. Publicējusi arī dzejoļus, stāstus, lugas un memuārus.
Tija Banga 20. gadsimta sākumā spēlējusi daudzos Latvijas kultūras vēsturei svarīgos iestudējumos. Raiņa “Uguns un nakts” pirmiestudējumā 1911. gadā atveidoja Spīdolu, bet 1912. gadā lugas “Indulis un Ārija” pirmiestudējumā – Āriju. Raksturota kā noslēpumaina, ar dziļām acīm, mistiska, vijīga, lokana, viņa pati arī par sevi, ne vien Spīdolu teica: “Es esmu čūsku cilts, to neaizmirsti!”
Jau no pusaudžu vecuma Tija vēlējās būt aktrise vai cirka māksliniece un pavisam noteikti – dāma, gluži kā par spīti savam zēniskajam augumam. Nemitīgi cīnīdamās ar trūkumu, šūdama pasūtījumus arī pa naktīm, lai nopelnītu iztikai un tērpiem, Tija Banga darbojās dažādās aktieru apvienībās. Bangai ir temperaments – kad kāds teātra vadītājs viņai iekniebj, viņa to pamatīgi iepļaukā, kad cits teātra mecenāts piedāvā mīļākās lomu, solot to atdarīt ar bezrūpīgu dzīvi, viņa izliekas, ka nesaprot.
Tomēr skarbā sadzīve jauno sievieti salauž. Kā savos memuāros viņa raksta, reiz sabiedrībā labi zināms cilvēks, jaunstrāvnieku publicists M., saticis Tiju pavisam nosalušu uz ielas un aizvedis uz Berga bazāra veikaliem, apģērbis, vēlāk ielūdzis pie sevis. Viņa kļuva par M. slepeno mīļāko. Pēc laika palika stāvoklī, vīrietis nokārtoja viņas aizbraukšanu uz Berlīni, tur viņa apmetās “slepenajā dzemdēšanas iestādē”, un 1905. gadā piedzima veselīgs puika – vēlāk pazīstamais skatuves gleznotājs Leonīds Banga. Kad Tija vēlāk atgriezās Latvijā, viņai bija jāsamierinās ar “netikumības” zīmogu.
No 1908. līdz 1915. gadam Tija Banga strādāja Jaunajā Rīgas teātrī un 1909. gadā iemīlējās draudzenes Birutas Skujenieces svainī, kurš bija strādājis Maskavā Teātra aģentūrā, pazina Krieviju, spēlēja ģitāru. Viņu attiecības bija skaistas, tomēr tajās – Tijas aroda dēļ – iezagusies greizsirdība. Kādu laiku Bangai sanācis ik dienu tēlot sievietes, kas kļūst ārprātīgas, un viņa emocionālās pārslodzes dēļ sabruka, iekrita letarģiskā miegā, pēc kura atlabšana bijusi lēna, tomēr izķepuroties izdevās.
Tija Banga bija arī samērā atzīta rakstniece, par savu draugu uzskatīja Raini, bet esot jutusi, ka viņš vēlētos ko vairāk, – un bijis likumsakarīgi, ka Aspazija reiz uzliesmojusi greizsirdības scēnā.
Bruno Kalniņš
Politiķis, vēsturnieks un sabiedriskais darbinieks Bruno Kalniņš dzimis 1899. gada 7. maijā Tukumā. Tēvs ilggadējais (1925–1934) Saeimas priekšsēdētājs Dr.med. Pauls Kalniņš, māte KIāra Kalniņa. Apmeklējis pamatskolu Cīrihē (Šveice), Luda Bērziņa ģimnāziju Dubultos un Helsingforsas Aleksandra ģimnāziju Helsinkos. Studējis tieslietas, valsts zinības Pēterburgā un Rīgā, pēc Otrā pasaules kara filozofiju Stokholmā. Pārvaldīja latviešu, krievu, zviedru, vācu, franču, angļu un spāņu valodu.
Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) biedrs no agras jaunības, pievienojoties tai jau 1913. gadā. Aktīvi piedalījies 1917. gada revolūcijā Pēterburgā, Rīgas Strādnieku deputātu padomes izpildu komitejas loceklis un “Ziņotāja” redaktors. Viens no Tautas padomes locekļiem, kas 1918. gada 18. novembrī proklamēja Latvijas valsti. 1919. gadā Brīvības cīņu dalībnieks, rotas komandieris pulkveža Jāņa Baloža brigādē. Satversmes sapulces un visu četru (1922., 1925., 1928. un 1931. g.) Saeimu deputāts. Darbojās kara lietu, ārlietu un publisko tiesību Saeimas komisijās. Sākot ar 1917. gadu, LSDSP Centrālās komitejas loceklis, bet no 1918. līdz 1926. gadam tās sekretārs. LSD Jaunatnes savienības dibinātājs. No 1919. līdz 1921. gadam laikraksta “Sociāldemokrāts” redaktors. 1921. gadā dibinājis Strādnieku sporta savienību (SSS – vēlāk “Strādnieku sports” un “Sargs”) un līdz 1934. gadam bija tās priekšsēdētājs. Kā LSDSP delegāts piedalījies Sociālistiskajās Internacionālēs (starptautiska politisko partiju apvienība, kas sastāv no demokrātisko sociālismu aizstāvošām partijām – red.) Eiropā.
Pēc 1934. gada Kārļa Ulmaņa valsts apvērsuma kara tiesa slēgtā sēdē piesprieda Kalniņam četru gadu cietumsodu, samazinot to par kara nopelniem līdz trīs gadiem. Pēc apcietinājuma no 1937. līdz 1939. gadam viņš atradās diplomātiskajā dienestā Spānijā un Helsinkos. Ārzemēs izvērstās politiskās darbības dēļ ar Ministra kabineta lēmumu 1939. gadā Bruno Kalniņam atņēma Latvijas pavalstniecību. Pēc Latvijas okupācijas, Kirhenšteina valdība atļāva viņam atgriezties Latvijā. No 1940. līdz 1941. gadam bijis Latvijas Universitātes docents starptautiskajās tiesībās.
Vācu okupācijas laikā 1941. gadā apcietināts, taču pēc izmeklēšanas 1942. gadā attaisnots un atbrīvots. No 1943. gada latviešu demokrātiskās pretestības kustības vadības – Latvijas Centrālās padomes – priekšsēdētāja vietnieks, par ko 1944. gadā apcietināts un ieslodzīts vispirms Salaspils koncentrācijas nometnē, bet vēlāk pārvests uz Štuthofu. Pēc atbrīvošanas 1945. gadā apmetās uz dzīvi Zviedrijā, kur turpināja politisko darbu – no 1947. gada bija LSDSP Ārzemju komitejas priekšsēdētājs, laikraksta “Brīvība” redaktors. No 1947. līdz 1989. gadam pārstāvējis Latviju Austrumeiropas sociālistu ūnijā Londonā, referējis tās konferencēs par Latvijas un Padomju Savienības problēmām un no 1961. līdz 1986. gadam bija šīs ūnijas prezidents. Uzstājies ar runām Sociālistiskās Internacionāles kongresos un padomes sēdēs Eiropā, protestējot pret padomju represijām Latvijā. Kopš 1983. gada Sociālistiskās Internacionāles goda prezidents.
Pēckara gados Eiropā noturējis ap 900 priekšlasījumu par Baltijas valstīm. Vairākkārt runājis BBC, “Voice of America” un Zviedrijas radiofonā par Baltijas problēmām. 1973. gadā devies priekšlasījumu turnejā pa galvenajiem ASV un Kanādas latviešu centriem. Bruno Kalniņa zinātniskā darbība norisinājās Stokholmas Universitātē, kur viņš no 1945. līdz 1970. gadam bija lietpratējs Krievijas vēsturē un Padomju Savienības valsts iekārtā, bet no 1956. gada lektors šajos jautājumos. No 1957. līdz 1965. gadam Stokholmas Universitātes slāvu un baltiešu bibliotēkas, kā arī universitātes studiju grupas vadītājs padomju jautājumos. No 1960. līdz 1970. gadam Bruno Kalniņš darbojās kā mācībspēks zviedru militārajā augstskolā un ārpolitikas institūtā. 1970. gadā nodibināja Baltijas institūtu Stokholmā. Vairāku grāmatu un brošūru autors. Miris 1990. gada 26. martā.
Aleksandrs Cīrulis
1886. gada 4. maijā Bērzmuižas pagastā dzimis arhitekts, grafiķis un gleznotājs Aleksandrs Cīrulis. Viņš piedzima zemkopju ģimenē, bet sev apkārt saskatīja skaisto, un bieži vien lauku darbus aizstāja grāmatas un zīmulis. Pirmo profesijas izglītību sācis apgūt Johana Valtera studijā, būdams Jelgavas reālskolas audzēknis. Beidzis Rīgas Politehniskā institūta celtniecības nodaļu. Izstādēs piedalījies no 1908. gada, būdams arhitektūras studentu mākslas pulciņa biedrs. Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās dzīvoja Omskā, kur kopā ar Kārli Baltgaili rīkoja latviešu mākslinieku darbu izstādes. 1921. gadā atgriezies Rīgā un kļuvis par vienu no aktīvākajiem Neatkarīgo mākslinieku vienības biedriem, piedalījies visās šīs biedrības rīkotājās izstādēs. 1923. gadā kļuvis par Kultūras fonda stipendiātu.
Glezniecībā strādājis visos žanros ar eļļu, pasteli, temperu. Figurālajās kompozīcijās iecienīts tirgus skatu motīvs. Darinājis arī simboliskus darbus ar skaidri izteiktu mistisku noskaņu. Gleznojis Vidzemes ainavas, kurās liela nozīme ūdeņu atainojumam. Formas ziņā tās balstītas uz laukumu kompozīcijām, tām raksturīga zināma dekorativitāte, kaut gan kritika nereti dēvē Cīruli par Vilhelma Purvīša epigoni (netalantīgs zinātnes, politikas, mākslas virziena slavenas personas sekotājs – red.). Cīrulis ir viens no sava laika rosīgākajiem akta glezniecības kopējiem; viņa darbi iezīmīgi ar teicamu zīmējumu (“Peldētājas”, “Vaļīga pozā”). Zīmējums kā profesionāla kvalitāte dominē arī mākslinieka grafikās. Darbojies žurnāla “Svari” tapšanā, piedalījies arī Grafiķu biedrības rīkotajās izstādēs. Projektēja un realizēja arī lietišķās mākslas darbus.
Osvalds Glāznieks
Aktieris, režisors, skatuves mākslas pedagogs Osvalds Glāznieks dzimis 1891. gada 5. maijā Sesavas pagasta Lieležos. Pamatizglītību ieguvis Jelgavā. 18 gadu vecumā, pabeidzis Jelgavas pilsētas skolu, šķīrās no dzimtajiem Lieležiem un devās meklēt laimi Krievijas galvaspilsētā, iekārtojoties par kantoristu lielā rūpnīcā. Glāznieks sāk apmeklēt Pēterburgas teātru izrādes, izjūt interesi par teātra mākslu. No 1911. gada piedalās Latviešu biedrības drāmas pulciņa izrādēs, pat spēlē Edgaru Blaumaņa “Ugunī”. 1915. gada rudenī no Rīgas evakuējušies aktieri nodibina Petrogradas Latviešu teātri, un Osvalds sāk spēlēt tajā, taču 1915. gadā aizbrauc uz Maskavu, jo tur darbojās Jēkaba Dubura vadītais Latviešu teātris. Glāznieks, atradis nodaļas vadītāja amatu no Rīgas evakuētajā rūpnīcā “Kaučuks”, paspēja pie Dubura nospēlēt Gatiņu “Pūt, vējiņos”, kad varu Krievijā sagrāba lielinieki.
Glāznieks iestājās augsti vērtētajos Vasilija Šerjožņikova dikcijas un deklamācijas kursos. Pēc gada kursu absolventu Staņislavska mīļākais skolnieks armēnis Jevgeņijs Vahtangovs viņu uzņēma savā teātra studijā kā Osvaldu Glazunovu. Uzzinājuši par to, daži izbijušā Strādnieku teātra aktieri lūdza Glāznieku palīdzēt arī viņiem kļūt par Vahtangova studistiem. Glāznieks par to pastāstījis Vahtangovam, kurš atbildējis: “Nē, dibiniet savu, latviešu studiju, un Jūs, Osvald, to vadiet.” Vēl pajautājis: “Kā latviski sauc skatuvi? “Izdzirdējis atbildi, teicis: “Lūk, tā nosauciet savu studiju”.
1919. gada 2. novembrī Glāznieka dzīvoklī notika studijas “Skatuve”, nākamā Maskavas latviešu profesionālā teātra, atklāšana un pirmā nodarbība, kuru vadīja Vahtangova studijas audzēknis Boriss Zahava. Studijas direktora rūpes uzņēmās Roberts Rancāns. Galvenā problēma bija telpas. Netālu no Arbata laukuma izdevās dabūt dzīvokli ar astoņām istabām. Kopējiem spēkiem izņēma šķērssienas, uzbūvēja skatuvi, iekārtoja grimētavu, garderobi un skatītāju zāli ar vienkāršiem soliem. Tur Maskavas latvieši 1921. gada 1. janvārī sanāca uz “Skatuves” kā mācību teātra atklāšanas izrādi – Glāznieka uzvesto Raiņa “Ziemeļtēva ledus pili”. Tā paša gada rudenī sekoja vēl viena veiksme – studija tika uzņemta kā atsevišķa latviešu nodaļa centrālajā teātra mākslas tehnikumā un Glāznieks pieņemts par pasniedzēju. Trīs gadi pagāja, dienišķo maizi pelnot, mācoties, mēģinot un sniedzot izrādes, līdz 1924. gada 21. jūnijā 16 “skatuvieši” saņēma profesionālu aktieru diplomus. “Skatuve” sāka saukt sevi par teātri–studiju; kā režisori Glāzniekam pievienojās tehnikumu beigušie Ādolfs Vanadziņš un Kārlis Krūmiņš. Drīz “Skatuve” bija spiesta pāriet uz Maskavas latviešu kluba telpām. Tur Glāznieks uzveda pirmo vairākcēlienu lugu “Pūt, vējiņi”.
Raibi – gan veiksmīgi, gan neveiksmīgi – laiks aizritēja līdz 1933. gadam, kad tā gada rudenī “Skatuves” un Vahtangova teātru kolektīvi apsveica Osvaldu Glāznieku un baletdejotāju Izoldu Devoļsku ar dēla piedzimšanu. Lielo prieku pastiprināja pirmais Vahtangova teātra aktieru apbalvojums – Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukumu saņēma arī viens no teātra dibinātājiem Osvalds Glāznieks.
1941. gadā Glāznieks atgriezās Latvijā un 1942./1943. gada sezonā strādāja Jelgavas teātrī kā aktieris, režisors un mākslinieciskais vadītājs, no 1943. gada Latvijas Drāmas teātrī. Kopā ar ģimeni 1944. gadā arestēts, pārvests uz Maskavu, 1945. gadā piespriesti 10 gadi ieslodzījumā. Glāznieku un viņa sievu ieslodzīja vienā lēģerī, tas bija kas ārkārtējs gulaga praksē, turklāt abus atstāja Maskavā. Maskavas apgabala ieslodzījuma vietu pārvaldē pastāvēja ieslodzīto mākslas ansamblis (vadīja kinorežisors Mihails Sluckis, sodīts par “pretpadomju aģitāciju”, pēc tam vad. O. Glāznieks). Osvalds Glāznieks gājis bojā satiksmes negadījumā ansambļa koncertizbraukuma laikā.
