«Ja igaunis saka nē, tas neko nenozīmē. Mēģini vēlreiz – kāp atpakaļ kaut pa logu! Tikai ar neatlaidību šeit kaut ko var panākt,» mani brīdina paziņa, kurš vairākus gadus dzīvojis kaimiņzemē un iepazinis igauņu mentalitāti, šīs tautas toleranci un diplomātiju. Aicinot uz sarunu igaunieti Mari Annu Lagzdiņu, ņēmu talkā latviešiem raksturīgo neatlaidību, un tiešām – izdevās! Viņas lūgums interviju nenorunāt uz 24. februāri, kad ir Igaunijas Neatkarības diena, ir pats par sevi saprotams. Tie Mari Annai ir īpaši svētki. Daktere Lagzdiņa ir ne tikai toleranta, inteliģenta un šarmanta sieviete, bet arī brīnišķīga mamma divām meitām un jau 13 gadu sevi sauc par jelgavnieci. Liktenīgā satikšanāsStāsts par Tallinas meitenes ceļu uz Latviju ir gana aizraujošs. Tartu universitātē studējot medicīnu, viņa ar draudzeni nolēma apciemot studiju biedru Tītu dienesta vietā. «Tolaik padomju armijā tika ņemti visi puiši, arī studenti. Parasti baltiešus mēdza nosūtīt uz tālākām dienesta vietām Padomju Savienībā, puišiem sūtījām paciņas un sveicienus no mājām, bet Tītam palaimējās, ka viņš dienēja no mums salīdzinoši netālajā Svētē. Un mēs ar draudzeni nospriedām viņu apciemot. Trakas meitenes, vai ne?» smej Mari Anna. Ar baptistu draudzes palīdzību meitenes sameklēja ģimeni Jelgavā, kas bija gatava ceļotājas uzņemt un dot viņām naktsmājas. Viesmīlīgie cilvēki bija tagadējā vīra vecāki, bet liktenīgo puisi Ati tolaik Mari Anna manīja vien uz īsu brīdi, kad viņš bija ieskrējis ciemos pie vecākiem, visticamāk, aiz ziņkāres, uzmest aci, kādas tad tās igauņu meitenes ir. Neilgais apciemojums beidzās, un viņas brauca atpakaļ uz mājām. Taču drīz vien latviešu puisis Atis devās uz Tartu meklēt igauņu meiteni, kuras dēļ sirds bija notrīcējusi un iedegusies. Abi atkal satikās. Tā 1986. gadā sākās Mari Annas un Ata draudzība, kas pārauga dziļā, patiesā mīlestībā. Pirmā endoskopiste JelgavāMeitene uzstāja, ka laulības un ģimenes dzīve noteikti nedrīkst būt šķērslis diploma un ārsta grāda iegūšanai. 1988. gadā abi apprecējās, bet pēc kāda laika Mari Annai rokās bija arī ķirurga diploms un varēja spraust lielākus dzīves mērķus. Igaunijā piedzima abas meitas – Anna un Kristina. «Tallinā bija grūtāk ar dzīvošanu. Ja mēs paliktu tur, būtu jādzīvo kopā ar vecākiem, bet tā gribējās savu ligzdiņu…» atceras daktere, stāstot, kāpēc ģimene izlēma doties uz vīra dzimteni. 1997. gadā viņi visi kopā apmetās Jelgavā. «Biju psiholoģiski gatava dzīvot Latvijā. Grūti bija līdz brīdim, kamēr apguvu valodu. Pamatā to man palīdzēja iemācīties vīrs, un darīju to ar vārdnīcas palīdzību. To gan ilgu laiku nevarēju sameklēt, jo tāda nekur nebija nopērkama. Latviešu valoda no mūsējās ir pilnīgi atšķirīga, un visgrūtākais ir iemācīties garumzīmju lietošanu,» atzīst Lagzdiņas kundze, kura ar sarežģīto uzdevumu tomēr galā tikusi samērā ātri, nokārtojusi valsts valodas eksāmenu un sākusi strādāt Jelgavā. Mari Anna latviski runā nevainojami, vien īpatnējais igauņu akcents liek nojaust sarunas biedres nelatvisko izcelsmi. Pirmā darbavieta dakterei bija Jelgavas poliklīnika, kur viņa praktizē vēl šodien. Strādājusi arī kādreizējā rajona slimnīcā, bet pamata darbavieta joprojām ir Jelgavas pilsētas slimnīcā. Papildus daktere Lagzdiņa savulaik apguvusi gastroskopijas – endoskopijas specialitāti un Jelgavā bija pirmā ārste endoskopiste.Interese un saikne nav zudusiSaikne ar dzimteni Mari Annai nav zudusi – Tallinā joprojām dzīvo vecāki, tur palicis arī brālis, draugi, kursabiedri. Uz dzimteni ciemoties Lagzdiņu ģimene braucot vairākas reizes gadā, bet 24. februārī – Igaunijas nacionālajos svētkos – neiztrūkstošs ir telefona zvans vecākiem. Arī ikdienā internetā tiekot sekots līdzi notikumiem un aktualitātēm Igaunijā, igauņu sportistu panākumiem olimpiādē. «Ar kolēģiem kursabiedriem sazināmies vēl tagad. Nupat bija salidojums – 20 gadu, kā beidzām augstskolu. Man par pārsteigumu, neesmu vienīgā no kursa, kas papildus izvēlējusies apgūt gastroenteroloģiju. Daudzi Igaunijas ārsti brauc praktizēt uz Somiju, Zviedriju. Pastrādā tur un atgriežas – tā ir laba pieredze, arī iespēja vairāk nopelnīt,» stāsta Mari Anna. Jelgavā ārste zinot vismaz vēl trīs savus tautiešus un, ja vien ir iespēja, ar viņiem dažus vārdus noteikti pārmij dzimtajā valodā. par latviešiem un igauņiem viņai ir savs novērojums: «Igauņi vairāk turas kopā, ir saliedētāki, bet nav tik emocionāli. Latvieši ir atvērtāki, bet arī pārāk tuvu svešos sev nelaiž, tāpēc vēl nevaru teikt, ka Latvijā esmu iedzīvojusies par visiem simts procentiem.»Īpašas igauņu tradīcijas Mari Anna gan neievēro. Šad tad izcepot igauņu iecienīto pīni ar rozīnēm vai gaļas pīrādziņus. «Man tas bija liels pārsteigums, ka latvieši pīrāgus pilda ar speķi. Likās, kā tādus var ieēst, bet nav ne vainas. Vēl liels brīnums bija pelēkie zirņi – Igaunijā tos neēd un kur nu vēl ar speķi,» smaidot atceras Lagzdiņas kundze un stāsta, ka pārējie ēdieni ne ar ko īpaši neatšķiroties. Arī igauņiem Ziemassvētkos galdā tiekot celts cūkas cepetis, štovēti kāposti, baltmaize ar rozīnēm, piparkūkas. Vecāku pēdāsMari Annas ģimenē nozīmīga vieta ir baznīcai un mūzikai. Jau daudzus gadus viņa, un tagad arī abas meitas, dzied baptistu draudzes korī, bet vīrs Atis turpat ir skaņu operators. «Tartu esmu beigusi mūzikas skolas vijoles klasi, un muzikālais talants dots arī meitām. Anna Jelgavas Mūzikas skolā absolvējusi kora klasi, bet Kristina apguvusi vijoles spēli. Vecākā meita turpina mācības Latvijas Universitātē Moderno valodu fakultātē. Viņa izvēlējusies somugru studijas, kur galvenā uzmanība tiek pievērsta trim Baltijas jūras somugru tautām – somiem, igauņiem un lībiešiem. Prieks, ka viņai tāda interese,» atzīst meitu mamma, kuras pašas māte ir igauņu filoloģe un savulaik strādājusi sporta avīzē par korektori, bet tēvs – mediķis. Mari Annas jaunākā meita izvēlējusies mācīties bioloģijas – ķīmijas novirziena klasē un, kas zina, varbūt savu profesiju saistīs ar medicīnu kā mamma un vectētiņš.
