Diena ir tik karsta, ka nav iespējams elpot.
Diena ir tik karsta, ka nav iespējams elpot. Pievakarē pēc darba abi ar draugu kāpjam manā mašīnā un traucamies uz Ērmiķiem, lai ūdens veldzē mūsu sakarsušo miesu un garu. Ko tā klusēdami brauksim, stāstu draugam – reku, te, Svētes krustcelēs pie policistu būdiņas šie redzēti stāvam un uz katru braucēju ar radaru tēmējam. Man jau reizes trīs šīs nedēļas laikā ir laimējies pasprukt garām pilsētas ielās stāvošajiem posteņiem ar lielāku ātrumu. Vienreiz biju uzminis jau līdz septiņdesmit, kad šos ieraudzīju, bet viņi par laimi mani nepamanīja, jo dokumentus prasīja citam grēciniekam. Līdzīgi bija arī pārējās reizēs – vai nu policisti radaru tēmēja uz pretējo pusi, vai kāds cits drāzās man pa priekšu. Draugs smejas un saka, mani tādā gadījumā pat apskaust varot, laikam jau laimes krekliņā esot piedzimis. Nuja, man arī tā liekas, taču nodomāju – cik ilgi tas tā var turpināties, gan jau reiz «uzraušos». Atlaižos vēl brīvāk sēdeklī un stūrēju. Uzraksts «Svēte» paliek aizmugurē, mašīna joņo pa asfaltēto ceļu. Kas nekait, tūliņ tiksim vēsā ūdenī… Fū-ū-ū! Mašīnas priekšā novicinās strīpainā nūja. Uz spidometru paskatīties nepaspēju, minu bremzi un mēģinu vismaz apstāties pieklājīgā attālumā. Pelēcīgajā vasaras formā tērpies ceļu policists ceļ roku pie cepures, bet es jau zinu – mans laimes krekliņš ir bijis īss…
