Jelgavas Pedagoģiskā skola bija Skolotāju institūta turpinājums.
Šajā «Novadiņā» publicējam skolotājas Ritas Brinkus atmiņas par skolotāju kalvi – Jelgavas Pedagoģisko skolu pirmajos pēckara gados. «Tāpat kā 1941. gada 14. jūnijā, kad mums, Vēberu ģimenei, draudēja izsūtīšana, arī 1944. gada vasarā, kad notika Jelgavas kaujas, patvērumu atradām Ozolnieku pagastā. Augustā – meža bunkurā pie Silraganuraģiem, septembrī – Uzvaras līdumā starp Dalbi un Olaini. Oktobrī mājupceļš veda pāri Lielupei, kur sagrautā tilta vietā uz pontoniem bija izveidota laipa. Braucot pa to, es, trīspadsmitgadīga meitene, bailīgi lūkojos tumšajā dzelmē. Atļāva atgriezties mājāsJelgava bija drupās, taču brīnumainā veidā mūsu ģimenei piederošā divstāvu māja ar desmit īres dzīvokļiem, kas joprojām stāv Kazarmes un Kārļa ielas stūrī, bija cietusi tikai nedaudz. Tēvs bija namdaris un divu šāviņu nodarītos postījumus ātri vien salaboja. Vēl vajadzēja krietni pastrādāt, lai sakārtotu izdemolētos, pieķēzītos un izlaupītos dzīvokļus. Tomēr drīz gan uzvarētāji mūs no mājas izdzina, jo sarkanajai armijai vajadzēja telpas kādam štābam un virsnieku ģimenēm. Uz dažiem mēnešiem apmetāmies kaimiņu mājā Šķūņu ielā. Vēlāk atļāva atgriezties, un vienā dzīvoklī drīkstējām dzīvot.Klavieres pelnosJau Latvijas laikā biju mācījusies Jelgavas Skolotāju institūta paraugpamatskolā, kas atradās Svētes ielā 18, tagadējā LLU Ekonomikas fakultātes ēkā. Tādēļ, atgriežoties nopostītajā Jelgavā, mans pirmais gājiens bija uz veco skolu, kur vācu laikā pabeidzu 5. klasi (mācības tika pārtrauktas 1944. gada aprīlī). Ar dziļu sarūgtinājumu ieraudzīju, ka skaistā celtne ir pilnīgi izdegusi. Ārsienas stāvēja kā stāvējušas, taču iekšpusē viss bija izdedzis un izpostīts. Paspēru dažus soļus pa pirmā stāva gaiteņa krāsmatām. Iegāju savā klasē. Kāpnes veda uz otro un varbūt arī trešo stāvu, taču es neriskēju pa tām kāpt. Tobrīd visvairāk bija žēl daudzo klavieru, kas agrāk stāvēja gaiteņos un nu bija pārvērstas pelnos. Līdzīgs liktenis bija piemeklējis divas ērģeles. Uz šiem instrumentiem institūta audzēkņi pēcpusdienās vingrinājās, un ēka dūca kā bišu strops. Bija skaidrs, ka tagad tā vairs nebūs. Pēc kara institūtu pārveidoja par pedagoģisko skolu, taču paraugpamatskola, kas bija domāta institūtnieku praktisko iemaņu stiprināšanai, tika likvidēta. Tādēļ sesto un septīto klasi pabeidzu 3. pamatskolā. No Jelgavas skolu ēkām bija saglabājusies vienīgi Kurlmēmo skola Filozofu ielā 50 (tagad tajā atrodas Jelgavas 2. sanatorijas internātpamatskola). Tur 1944. gada novembrī atsākās mācības visiem mājās pārnākušajiem bērniem un jauniešiem. Kurlmēmie bērni tika pārvietoti uz Lielvircavu.Bastošana aiz tāfelesPedagoģiskā skola savu darbību sāka pusotra stāva namiņā Jaunatnes ielā, bet ar 1945./46. mācību gadu telpas tai tika piešķirtas arodskolas ēkā Dobeles ielā. Jau kopš bērnības mans sapnis bija kļūt par skolotāju, un tādēļ 1946. gada rudenī pedagoģiskajā skolā iestājos arī es. Direktors bija Artūrs Kalējs, mācību pārzine – Alma Ķaune, skolotāji – Marija Līce (ģeogrāfija), Pēteris Gustavs (dabaszinātnes), Vladimirs Sprūds (krievu valoda), Marija Veišnure (vācu valoda), Fridrihs Lazda (matemātika), Melānija Jansone (latviešu valoda), Otīlija Svelpe (pedagoģija), Jānis Lukševics (dziedāšana) un citi. Kompartijas vēsturi mācīja Jānis Pīlāgs, visai odioza personība ar pamatskolas izglītību. Pusaudžu vecumā parasti cilvēkam ir prātā ne tikai mācības, bet arī visādas blēņas. Klaiņošana jeb bastošana tolaik nebija manīta, taču, ja kāds nebija sagatavojis stundu, varēja paslēpties klases stūrī aiz lielas tāfeles, kas bija domāta mazāk svarīgiem pierakstiem. Tupot uz grīdas un baiļojoties, vai skolotājs kaut ko nepamanīs, uz tāfeles aizmugures radās pat dzejoļi. Piemēram, tāds: «Te var justies tā kā mājās,Te var sēdēt, stāvēt kājās;Pārāk galvu nedrīkst sliet,Citādi sāks klase smiet.»Kādā rokdarbu stundā šo iespēju izmantoja pat trīs meitenes – asu pārdzīvojumu cienītājas. Herbārijs kā siena kaudzeOtrā kursa mācības turpinājās dzeltenajā arodskolas mājā. Arodskolēni mācījās turpat, un starpbrīžos mēs uzturējāmies kopā. Dažkārt vērojām īpatnējas audzināšanas metodes: arodskolas zēni stāvēja uz priekšu izstieptām rokām. Tas esot sods par kaušanos. Es nezinu, ka kāds mūsu pedagoģiskās skolas audzēknis būtu ko tādu izmantojis savā vēlākajā pedagoga darbā. Gribas pastāstīt, kā es pirmo un vienīgo reizi mūžā uz liecības saņēmu divnieku. Skolotājs Gustavs botānikā uzdeva sagatavot herbāriju. Taču nebija neviena mācību līdzekļa, kur mēs varētu palūkoties, kādam tam vajadzētu izskatīties. Iepriekšējo audzēkņu darbi kara ugunīs sadega. Bija vēls rudens, apstaigājām tuvējos grāvjus un pļavas, noplūcot visu, kas vēl zaļoja. Mājās piestrādājām ar gludekli, taču augus neuzlīmējām uz pamatnes, bet tāpat vien atstājām starp grāmatu lapām. Kad sastrādāto nodevām skolotājam, viņš teica, ka siena kaudzes klasē neesot vajadzīgas, un salika divniekus. Tā kā atzīmju bija maz, tas pats divnieks sanāca uz liecības, ko saņēmām Oktobra svētkos, kad padomju valstī atzīmēja revolūcijas gadadienu. Cik ilgi var runāt par Duksi!Trešajā kursā mācības notika jau atjaunotajā 2. vidusskolas (tagad Valsts ģimnāzija) ēkas trešajā stāvā. Pirmajā strādāja pamatskola, kur tāpat kā agrāk institūta paraugpamatskolā pedagoģiskās skolas audzēkņi pasniedza savas pirmās stundas. Skolas zāle vēl vairākus gadus nebija atjaunota, tādēļ lielāki sarīkojumi, tostarp izlaidumi, tika rīkoti foajē un koridorā. Atceros, cik bēdīgi man klājās, vadot stundu pirmo reizi. Bija viela par suni Duksi, kas 1. klases ābecē aizņēma kādas septiņas rindiņas. Ar visu konspektā paredzēto tiku galā divdesmit minūtēs. Vēl paliek 25. Ko iesākt? Ar vēlāko pieredzi es, piemēram, katram skolēnam liktu stāstīt par savas mājas suni. Bet tolaik pieredzes nekādas, papildviela nav sagatavota. Kaut kā nomuļļājos. Vērtējums visai bargs – trijnieks. Šajā mācību gadā pirmo reizi mums bija jaunums – mācības kabinetos. Saistībā ar to pat tika sacerēta dziesma ar itāļu melodiju «Santa Lučija» un šādiem vārdiem: «Viens jenks grib trib trinkt šņabo iekš kabinetio,Kad nāk nah hausio, siev` – bac – pa purnio.»Reiz, kad brīvstundā to aurojām, pēkšņi dežurants pie durvīm ziņoja, ka šurpu tipina mācību pārzine Ķaune. Visiem jau prātā daudzkārt dzirdētais: «Audzēkņi, audzēkņi, nu kā tā var? Jūs taču esat nākamie skolotāji!» Kā mums toreiz dziedāšana beidzās, vēsture klusē. Atceros, reiz šo dziesmiņu diriģēja arī citādi klusais, kautrīgais un ļoti sekmīgais skolēns, tagad teātra zinātnieks Viktors Hausmanis.1950. gada sākumā bija atjaunota Skolotāju institūta vecā ēka Svētes ielā 18, un pavasarī pedagoģiskā skola pārcēlās uz turieni. Jau ziemā audzēkņiem pēcpusdienās bija jāiet sakopt telpas pēc remonta darbiem. Pavasara mēnešos mācības notika atjaunotajā skolā. Darbojās vietu sadales komisija, kas 4. kursa abiturientiem nodrošināja darbu skolās pēc izvēles. Man bija paredzēts strādāt par pirmo četru klašu skolotāju Svētes septiņgadīgajā skolā. Izlaidumā 1950. gada jūnijā valdīja svinīgs noskaņojums. Viesos bija atbraucis Izglītības ministrijas pārstāvis biedrs Ģībietis. Pēc diplomu saņemšanas un apsveikumiem augstais biedrs paziņoja: «Mīļie skolotāji, jūs gaida Latgale! Pasteidzieties pieteikties uz labākajiem rajoniem!» Es tiku uz Preiļu rajona Riebiņu septiņgadīgo skolu, kurā nostrādāju gadu. Kā astoņpadsmit gadu veca meitene pirmo reizi aizceļoju projām no ģimenes. Latgalē man gāja labi, tomēr tēvam izdevās panākt, ka pēc gada atgriezos Jelgavā un dzimtajā pusē pedagoga darbā nostrādāju vēl 47 gadus.
