«Trešajā kursā sapratu, ka man patīk ne tikai būt uz skatuves, bet arī radoši domāt un plānot. Tad kāpēc lai es nemācītos režiju? Sākot mācīties, sapratu, ka tas ir tieši tas, kas man patīk. Ļoti interesanta un izaicinoša nodarbošanās,» teic līvbērzniece Antra Leite, kura nule kā Latvijas Kultūras akadēmijā maģistrantūrā beigusi teātra mākslas apakšprogrammu teātra režijā, bet bakalaura grādu ieguvusi Londonā.
Augstskola sēj humānismu
Pēc Jelgavas 1. ģimnāzijas (tagadējās Tehnoloģiju vidusskolas) Antra nolēma stāties aktieros, taču netika uzņemta. Būdama neatlaidīga, viņa nolēma nepadoties. «Tā tas nevarēja beigties. Ja es kaut ko ieņemu galvā un ideja man pašai šķiet laba, tad es par to cīnos. Sapratu, ka jāmeklē citi veidi, kā nokļūt tur, kur gribu būt,» teic Antra, nolemjot studēt Anglijā Rohemptonas Universitātē, kur apguvusi drāmas, teātra un performances studijas.
Studijas Anglijā bija orientētas uz performances mākslu, tās sagatavo performanču māksliniekus un izpildītājus, bet ne aktierus. Antra apguvusi dažādas teātra tehnikas. Pa visu studiju laiku bijuši tikai divi kursi, kuros pasniedzēji lasīja lekcijas. «Pārējās mācības notika semināru un radošā veidā. Neviens ar karotīti nebaroja, ko kāds ir teicis vai darījis. Tu pats izlasi un pēc tam pasaki, ko tu par to domā. Un tad mēs diskutējam, vai tas, ko tu domā, varētu tā būt. Tie trīs gadi bija ļoti vērtīgs un izglītojošs laiks. Skola cilvēkā sēj humānismu, vienlīdzības ideju un to, ka cilvēks ir vērtība. Tagad es redzu daudz vairāk. Vide Londonā ir multikulturāla. Kaut gan kultūras atšķiras, saproti, ka visi cilvēki ir vienādi un neviens nav zemāk vērtējams.»
Studiju laikā Anglijā krietni uzlabojušās Antras angļu valodas prasmes. «Pašai likās, ka angļu valodu zinu labi un problēmu nebūs. Bet pirmajā nodarbībā likās, ka neko nesaprotu un ko es te vispār daru. Kad nomierinies un nedomā par valodas barjeru, trešajā nodarbībā jau saproti gandrīz visu,» atklāj Antra, piebilstot, ka patstāvīga akadēmiskās literatūras lasīšana un darbs ar vārdnīcu bija tie, kas visvairāk palīdzējuši. Tiesa, pēc trim gadiem Anglijā, kad latviešu valoda tika izmantota tikai mājās saziņā ar draugu Pauli un kontaktējoties ar mājiniekiem, dažkārt joprojām latviešu valodas vārdu vietā pirmais izlaužas angļu valodas vārds.
Paralēli mācībām Antra Anglijā arī strādāja par bārmeni. Draudzība ar angļiem gan neveidojās – kopīgu valodu meitene vieglāk radusi ar citiem ārzemniekiem, piemēram, kursabiedrenēm no Bulgārijas un Grieķijas. «Biju divus gadus vecāka par pārējiem kursabiedriem – tā it kā nav liela starpība. Man gribējās prom no mājas izklaidēties ar draugiem 16 gadu vecumā, bet angļi pabeidz vidusskolu un noraujas no ķēdes – tad viņiem sākas ballīšu laiks,» stāsta Antra.
Pieņem spēles noteikumus
Trešajā studiju gadā, kad bija jāizlemj, ko darīt tālāk, Antra sapratusi, ka neturpinās gadu ilgas studijas maģistrantūrā, kas maksā 11 tūkstošus mārciņu un kuras nepalīdz segt studiju kredīts. Skatot Kultūras akadēmijas piedāvātās programmas, Antra, atkal mērķtiecības vadīta, nolēma atgriezties Latvijā. Studijās šeit palīdzējuši Londonā apgūtie kursi. «Mūsu kursa pasniedzējs bija Mihails Gruzdovs, kurš ir dramatiskā teātra speciālists. Pirmajā kursā īsti nezināju, pie kā vērsties, ja man ir citas intereses. Šeit tev ir savi pasniedzēji, bet pārējiem, kas savā jomā ir profesionāļi, bieži vien nav laika vienkārši parunāties. Savukārt Londonā katram studentam ir savs pasniedzējs, pie kura var iet jebkurā laikā. Viņš ieteiks, ko darīt sadzīviskos jautājumos, arī sekos līdzi tavam progresam, pateiks labo un arī to, kas jāuzlabo, vairāk stimulēs.»
Salīdzinot Latvijas un Anglijas teātri, Antra teic, ka angļu teātrim raksturīgs cits aktierspēles veids, jo tur aktieri tiek sagatavoti citādi, lai gan arī pamatā ir Staņislavska metode. Spilgtu pārdzīvojumu sniegusi Londonā redzēta īslandiešu viesizrāde «Doktors Fausts», kurā bija daudz fiziskā teātra elementu, kas pamazām ienāk arī Latvijā. Uz skatuves varēja baudīt neticamu akrobātiku aktieru izpildījumā.Teātris paplašina redzesloku
Sevišķi Antrai tuvs dokumentālais teātris, kurā viņa kā režisore arī gribētu darboties. «Cilvēkam ir jāapzinās sevi, situācija apkārt, lai kaut kas mainītos, citādi nesaproti, kāpēc man neveicas un visu laiku kāpju uz tā paša grābekļa. Dokumentālā teātra kursā mācījāmies par amerikāņu dokumentālā teātra režisori un praktizētāju Annu Deveiru Smitu (Anna Deavere Smith), kura runā par sociālajām problēmām, rasismu, seksismu, apspiestajām grupām. Viņa ir teikusi – ja teātra izrāde izmainīs dzīvi kaut pieciem cilvēkiem, tad tas būs liels sasniegums. Es gribētu kaut ko tādu panākt arī savā praksē – paplašināt redzesloku, lai cilvēks sāk domāt, ka varbūt nav tā, kā man līdz šim šķita, varbūt jāpameklē vairāk informācijas. Gribētu ierosināt izglītošanos, vēlmi attīstīties,» spriež Antra.
«Man liekas tik jocīgi – ja lasi par feminismu, rasismu un tamlīdzīgas teorijas un tev pārmet, ka dari to tāpēc, ka vēl esi jauns, un gan jau ar vecumu tādas lietas pāries. Kaut tas man nekad nepārietu! Man liekas, līdzko tu beidz sevi izglītot, tu vairs neattīsties. Ja man būtu daudz naudas, es gribētu mācīties visu mūžu. Gribētu vairāk izzināt dzimtes studijas (gender studies). Ar laiku apzinies – jo vairāk tu zini, jo vairāk saproti, ka neko nezini.»
Par noteiktiem sapņiem, ko realizēt profesionālajā jomā, Antra izvairās runāt. «Par sapņiem nedomāju. Reizēm ir tāda doma, ka kādreiz pēc gadiem, kad būšu sakrājusi pieredzi un daudz vairāk sapratusi, gribētu kaut ko iestudēt Jaunajā Rīgas teātrī. Nemēģinu domāt tādos rāmjos, ka būšu piepildījusies, ja būšu iestudējusi tādu izrādi vai būšu strādājusi ar tādiem aktieriem. Man teātris vairāk ir redzesloka paplašināšana. Kad skatos, mēģinu domāt līdzi, lai saprastu. Esmu sajūsmā, ja aizeju uz teātri un uzzinu kaut ko jaunu un man paveras cits redzējums uz lietām. To var dot dokumentālais teātris.»
Antras diplomdarbs Kultūras akadēmijā bija Augusta Strindberga luga «Pelikāns», kura vairākkārt jau izrādīta Eduarda Smiļģa Teātra muzejā un tur atkal būs skatāma jau septembra beigās. Antra spriež, ka izrādi varētu atvest arī uz Jelgavu, ja vien atradīs kamerzāles tipa telpu. Jauniete arī teic, ka režisora vietu Latvijā atrast nav viegli, pašam ir jāmeklē iespējas, kur darboties, tāpēc tuvākajā laikā pieliks visas pūles, lai spētu sevi realizēt kādā no Latvijas teātriem.
Deklamē jau nepilnos divos gados
Jau no piecu gadu vecuma ar teicamiem rezultātiem Antra ir piedalījusies skatuves runas konkursos, līdz 11. klasē iekļuva starp sešiem laureātiem valsts skatē. Tagad Antra pasniedz skatuves kultūru Bērnu un jauniešu mūzikas kluba Rokskolā, bet no septembra tur sāks vadīt teātra pulciņu. Teātris ir Antras sirdslieta kopš bērnības. Viņa agri sākusi runāt un jau gada un deviņu mēnešu vecumā noskaitījusi savu pirmo pantiņu par pīrāgu, nabagu, kuram abi gali apdeguši.
«Māsa Santa, kura ir 11 gadu vecāka par mani, ņēmās ar mani. Uz katriem svētkiem bija jāmācās cits dzejolis – veltījums Māmiņdienai, vasarai, rudenim. Man liekas, jo vairāk ar bērnu ņemas, jo radošāks viņš izaug,» spriež jaunā režisore, kurai ir arī vecāks brālis Atis. Un ar radošumu Antrai viss kārtībā – viņa arī dzied, turklāt plāno apgūt džeza dziedāšanu (Antru muzicējam kopā ar draugu Pauli varēs redzēt arī rīt Jelgavas nakts pusmaratona laikā), spēlē klavieres un basģitāru, raksta dzeju, vada pasākumus. Viņa plāno arī atsākt klasiskās dejas nodarbības un vēlāk, iespējams, pievērsties arī salsai.
Cinītis ar krampi
Intars Rešetins, Dailes teātra aktieris un režisors
Manuprāt, lai izmācītos par labu režisoru, ar diviem gadiem ir par maz. Latvijas Kultūras akadēmija iedod nojausmu ceļā uz profesiju. Esam diplomēti režisori, bet profesijas būtību noķer praksē. Tāpat bija pirms 15 gadiem, kad mācījos par aktieri, – profesiju apguvu praksē. Skola bieži atšķiras no realitātes.
Runājot par Antru, ne velti latviešiem ir sakāmvārds «Mazs cinītis gāž lielu vezumu». Esam pavadījuši kopā divus gadus. Viņa ir jauna, ar citādāku dzīves pieredzi. Antrai ir tvēriens, krampis, viņa jūt to drēbi, materiāla dziļumu, aktierus. Tie ir priekšnoteikumi, lai kļūtu par labu režisoru. Antrai piemīt gribasspēks, kas viņai palīdzēs dzīvē daudz sasniegt.
