Nepacietīgākie ir apsēduši Vidzemes augstienes un Latgales ezerus.
Aptuveni puse Latvijas ūdenskrātuvju ir pārklātas ar ledus kārtu. Vidzemes augstienes un Latgales pusē tā biezums mazākos ezeros sasniedz 10 centimetru. Manā vairāk nekā 40 gadu ziemas copes stāžā ir novērots, ka kailsalā izveidojies pirmais ledus piecu centimetru biezumā spēj noturēt arī nedaudz virs 100 kilogramiem smagu copmani. Protams, tā akli skriet uz ledus gan nevajadzētu, it sevišķi vietās, kur jāšķērso niedru lauki. Tur ledus ir vēl ļoti plāns un pelde garantēta. Uz ledus ejam tikai vietās, kur jau pirmais solis no krasta līnijas ir pilnīgi tīrs no krūmājiem, kokiem un niedrēm vai zālēm.
Šoreiz – ar ko ledu urbsim un daži salīdzinājumi, kas dos vielu pārdomām.
Ko mums piedāvā
Sāksim ar tautas klasi jeb budžeta grupu, kas Latvijas cilvēkam ir vispieejamākā. Lētākie veikalos nopērkamie ir Krievijā ražotie «Nero», «Barnaul», Ukrainas «iDabur». «Barnaul» ražotājam tagad ir arī jaunums – «Tornado» ar teleskopisku rokturi. Cenas veikalos šiem ledus urbjiem ir no 35 līdz 40 eiro. Praktiski neviens no tiem nav tādā kvalitātē, lai pēc sezonas izmestu. Es zinu cilvēkus, kas ar «Barnaul» un «Nero» intensīvi darbojas jau vairākus gadus un nomaina tikai nažus. Turklāt nažu cenas atšķirībā no biezo ledus urbju nažu galvām ir vismaz piecas reizes zemākas. Kvalitāte, graužot ledu, ne ar ko neatšķiras. Šiem urbjiem ir ļoti vienkārši paņemt līdzi miniatūru iepakojumu ar lieku nažu komplektu un skrūvgriezi. Dārgajam būs jāpērk klāt visa galva, kas turklāt aizņems vietu, bet, cik zināms, ziema nav vasara, kad piebrauc copes vietai ar auto, izkrāmējies un makšķerē. Ziemā viss līdzi ņemamais jāstiepj uz muguras vai jāvelk vannītē pa ledu vai sniegu. Ja tuvu, viss kārtībā, bet ja sniegs līdz celim… Tad svarīgs ir katrs sīkums, kas jāvelk vai jānes, jo iesvīst nav ieteicams. Te varētu nepalīdzēt arī termoveļa.
Efektivitātes ziņā budžeta klase, protams, atpaliek no dārgās. Tas ir saistīts ar urbja skaļumu, makšķernieka piepūli, lai izurbtu āliņģi, un urbja smagumu. Bet, ja nepiedalāties sacensībās un nav nepieciešams skraidelēt pa zonu, lai izurbtu vismaz 30–40 āliņģu, budžeta gals būs īstais. Jāmin arī šo urbju savienojuma vieta locījumā. Pārsvarā copmaņi izdomā savu versiju un vietā, kur ir locījums un skrūve, zem pēdējās paliek izturīgu metāla plāksnīti. Trakākais un bīstamākais laiks budžeta klases urbjiem ir pavasaris, kad ledus ir putrā, biezs un smagi griežams. Visu pārējo ziemas laiku tas kalpo ļoti normāli. Ir vēl kāds svarīgs kopsaucējs pieminētajai ledus urbju klasei – tā ir nažu vienotība. Visiem der viens un tas pats modelis neatkarīgi no ģeometriskās figūras vai urbja diametra. Tas ir liels pluss, protams, arī cena.
Pa cenu kāpnēm uz augšu
Nākamajā kategorijā varētu pieminēt «Heinolu» un «Rappalu». Abi urbji ir ļoti līdzīgi, tiem ir ērti rokturi un asmeņu galvas vienā gabalā, turklāt pieskrūvējamas ar vienas skrūves vītni. Tas ir labi vai slikti, nezinu, bet fakts, ka viss ir vienā gabalā, var «nostrādāt uz melno sarakstu». Varam iedomāties situāciju, ka aizbraucam uz Peipusu. Tā ir vieta, kur latvieši dodas lielum lielā vairumā ziemas vidū un tās beigu posmā. Tātad igauņu bāleliņš ar savu «karakatu» ieved jūs ezerā septiņus līdz sešpadsmit kilometrus no krasta un atstāj. Jūs urbjat pirmo āliņģi, bet tur iesalusi stikla pudele. Cope ar šo urbi ir praktiski beigusies. Ja nav pazīstamu kolēģu, kas var urbi aizdot, ko tad? Tad līdzi nepieciešama rezerves galva.
Ir interesants novērojums, ka uz Peipusu dārgos urbjus ņem ļoti rets makšķernieks. Pat daudzi pazīstami copmaņi, kam tādi ir, tomēr priekšroku tādā braucienā dod vienkāršajiem urbjiem, un tur ir sava loģika. Jāatgādina arī, ka pašam šādas nažu galvas uzasināt nav iespējams. Šo urbju lietotājiem jāatceras, un esmu pārliecināts, ka daudzi nemaz nezina, ka ir pieejamas galvas ar trīs veidu nažiem – sportistiem, slapjam ledum un klasiskais standarta variants.
«Morai» savs plauktiņš
Šķiet «Moras» urbjiem ir tiešām savs plauktiņš. «Arctic», «Nova», «Expert» un «Micro» ir zināmākie zīmoli. «Mora Nova» it kā vairāk domāts sportistiem, jo strādā klusi un ātri. Gan ne tik klusi, cik varbūt cerēts. Ja salīdzinām ar «Heinolu» vai «Rappalu», tad, uzmaucot uz ausīm kaut vai bereti, nekādu īpašo starpību nedzirdēs. Protams, ja esi viens ar diviem dažādiem urbjiem un tev ir absolūtā dzirde, tad lai jau tiek kaifiņš. Oriģināli baltā krāsa ir pievelkoša un reizē mānīga. Viens otrs pa izurbtajiem āliņģiem tā aizskrējies, ka pēc tam sniegā nomesto balto urbi meklējis vēl ar pieres lampas palīdzību. Taču šis urbis ir tiešām savas naudas vērts, un tur nav ne ko pielikt, ne atņemt. «Expert Pro» tiek uzskatīts par pārdotāko ledus urbi no augstākā gala. Nezinu, kas tajā ir tik īpašs, bet fakts paliek fakts. Varbūt sava loma ir viegli nomaināmajiem nažiem, kas procesa ziņā līdzinās budžeta klases variantam. Vienīgā atšķirība ir cenā.
Kurp braucam?
Kā jau teicu, nepacietīgākie ir apsēduši Vidzemes augstienes un Latgales ezerus. Uz upēm stāvoklis vēl nedrošs – ja vienā vietā ledus ir septiņi centimetri, tas nenozīmē, ka pēc metra būs tikpat. Peldējušies jau ir daudzi. Arī daži mani paziņas izmēģinājuši šīs sezonas ūdens slapjumu. Labi, ka viss labi beidzies, tāpēc vēlreiz atgādinu, ka nevajadzētu uz pirmā ledus doties vienam. Tas nebūs prātīgs darbs.
Atkāpīte no ledus copes
Mēneša sākumā, kad citi jau itin droši vilka mazos «ašukus» un pirmās līdakas, es devos uz jūru, kaut arī ledus vietas man bija vismaz divas reizes tuvāk. Bute ņēma vienkārši kolosāli, un kas par izmēru! Izcili eksemplāri svarā no 400 līdz 600 gramiem. Nagi salst, garneles uzturas azotē, bet sāļais ūdens neļauj gruntsmakšķeres gala riņķim aizsalt. Pēdējā reizē Miķeļtornī pilnībā pietika ar piecām stundām, lai 10 kilogramu brauktu mājās. Bute bieza un trekna. Skatījos sinoptiķu solījumos un secināju, ka braukšu vēl. Kam man tie sprīdīša «ašuki»? Lai manējie paaugas! ◆
