Dārta Damlica sapņo par savu albumu.
Ar jauno dziedātāju jelgavnieci Dārtu Damlicu izdodas aprunāties pirmdienas rīta pusē, pirms viņa ar abiem bērniem – septiņgadīgo Emīliju un četrgadīgo Gustavu – devusies uz bērnu kristīgo nometni, kur gan izbauda kopā pavadīto laiku, gan strādā ar citiem ķipariem. “Man ļoti patīk darboties ar bērniem, tāpēc cenšos iesaistīties visur, kur tas iespējams. Bērni man ir sirdī,” teic Dārta.
– Vasara rit pilnā sparā. Kāda ir tavējā?
Man ir sācies atvaļinājums, un manai vasarai vajadzētu būt krāsainai, siltai un saulainai, lai ir, ko izbaudīt.
– Tava ikdiena ir aizpildīta ar bērniem un mūziku.
Strādāju bērnudārzā “Pasaciņa” par auklīti. Dzīve tā iegriezās, bet nemaz nenožēloju, ka esmu auklīte. Citreiz, redzot, cik daudz dara skolotājs, pārņem atvieglojums – cik labi, ka esmu auklīte. Varu čubināties un ņemties ar bērniem. Tā atbildības sajūta, kas ir skolotājam, man izpaliek.
Ar saviem bērniem katru dienu kopā eju uz darbiņu. Mēs visi “strādājam” bērnudārzā, tad kopā ejam mājās. Tas man ļoti patīk, ka varu ar bērniem nākt un ar bērniem iet. Pēc tam atstāju viņus mājās, atnāk aukle vai viņi brauc pie vecvecākiem, un tad es dodos muzicēt. Gatavojos kādam koncertam, ballītei vai ierakstam. Arī šobrīd kopā ar Gati Mūrnieku top kaut kas skaists. Viss ir sākuma procesā, ļoti ceru, ka līdz augusta beigām septembrim pabeigsim. Ar grupu (“The Summer Band” – red.) gatavojamies Piena, maizes un medus svētkiem. Mums būs neliels koncertiņš.
Es daru to, kas man ļoti, ļoti patīk. Tāpēc laikam arī ir tā, ka to daru ar prieku.
– Tevi atceros vēl no 3. pamatskolas (tagadējās 3. sākumskolas) laikiem, kad skolas svinīgajos pasākumos kopā ar draudzeni dziedāji solo partijas. Kā sākās tavs ceļš mūzikā?
Sākums bija vēl neapzinātā vecumā, jo mana mamma (Agita Damlica-Ķere, mūzikas pedagoģe, Līvbērzes jauktā vokālā ansambļa “Sekvence” vadītāja – red.) ir mūziķe, cik es viņu atceros. Esmu gulējusi aiz tumbām, sintezatoru somās, aizkulisēs, visur vadāta līdzi. Sākumā man tas ļoti nepatika. “Padsmit” gados mamma sāka mani ņemt līdzi uz ballēm, kuras viņa spēlēja, lai es dziedu. Domāju – ak dievs, visi svētki sabojāti! Ne man bija Jaunais gads, ne Ziemassvētki, ne Jāņi, vienmēr jādzied. Tagad es viņai esmu pateicīga, jo viņa manī ir ienesusi to īsto mūzikas mīlestību, kad nezini, kā citādi dzīvot. Ir jau tādi mūziķi, kas tās lietas dara virspusēji. Bet par to, ka mamma mani stūma, kad man negribējās, es viņai vienmēr teikšu paldies.
– Mamma droši vien virzīja arī uz dažādiem konkursiem.
Jā, ar konkursiem esmu izbraukājusi visu Latviju. Visforšākais, kas palicis atmiņā, ir “Gaujas atbalss”. Pirms tam tie konkursiņi bija notikuši kultūras namos. Protams, ir skatuve, gaismas, skaņa, viss ir ļoti labi, bet, kad uzstājies estrādē, ārā, cilvēki sēž un skatās, tu ievelc gaisu un domā – vau, cik forši! Uz to es, iespējams, arī tiecos, jo tobrīd tas man šķita ļoti tuvs.
– Sevi vairāk redzi estrādes lauciņā?
Lai gan apmēram zinu, ko es gribu, vienalga, nekad līdz galam nevari būt drošs, kur tevi tas ceļš aizvedīs. Paļaujos, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Ja man piedāvā, laiks man ir un tas netraucē sadarbībai ar maniem bērniem, varu bērnus ņemt līdzi, tad es ar prieku darbojos. Nav tā, ka eju tikai pa vienu stigu un zinu, ka būšu estrādē, un viss. Mans plāns ir, ka es varu dalīties ar savu mūziku.
– Kurā žanrā tu gribētu darboties?
Droši vien tas būtu tas “popsīgais”. Bet es ļoti mācos. Darbojoties ar mammu, tas šlāgeris jau ir asinīs. (Smaida.) Un, kad raksti dziesmu, kaut kas līdzīgs nāk ārā. Tāpēc eju pie foršiem producentiem un saku – izdariet tā, lai neizklausās pēc “šlāgerīša”. Sadarbojoties ar viņiem, beigās sanāk labi. Tāpēc es vienmēr priecājos par konstruktīvu kritiku.
– Kura ir bijusi tava spilgtākā uzstāšanās?
Man ļoti patika pagājušā gada Piena, maizes un medus svētku koncerts. Tā bija pirmā reize, kad es dziedāju tikai savas dziesmas. Tā bija arī liela uzdrīkstēšanās. Zvanīju citiem mūziķiem un prasīju, ko man dziedāt. Koncerts ir Jelgavas centrā. Jautāju, vai dziedāt visiem zināmās dziesmas, jo manējās jau neviens nezina. Viņi teica – bet tu nāc un parādi sevi! Uz skatuves kāpu ar drebošām rokām un kājām. Tajā brīdī sapratu – man tas patīk un es tā gribu!
Piena, maizes un medus svētkus saucam arī par grupas sākuma punktu. Dziedāt svētkos man piedāvāja divas nedēļas pirms pasākuma. Domāju – nekāpšu taču viena uz skatuves ar fonogrammām un mammu arī neņemšu līdzi. Ātri atradām puišus. Sastāvs ir pamainījies, bet šobrīd jau kaut cik nostabilizējies. Man ir ļoti forši zēni. Bungas spēlē Jānis Emīls Rozenbergs, Kārlis Krusts spēlē klavieres. Tas ir mans kodols. Un tad mēs variējam – citreiz aicinām klāt basistus vai ģitāristus. Katru reizi tu satiec jaunus cilvēkus, un katrs tajā mūzikā ienes kaut ko citu, padalās ar informāciju. Katrs mūziku dzird citādi.
Sākumā caur joku savus puišus saucu par “samerīgajiem” (summer – vasara, angļu val.), maniem saulainajiem. Beigās teicu – jūs būsiet “The Summer Band”. Viņi tā uz mani paskatījās, kāds gribēja kaut ko iebilst, bet teicu – nosauciet citu variantu. Citu variantu nebija. Tagad viņi jau ir samierinājušies. (Smejas.) Tāpēc mums Piena, maizes un medus svētkos, kas tuvojas, vajag sauli, lai mēs saulaini varētu sevi parādīt.
– Arī plašāka auditorija tevi iepazina pirms gada, kad iznāca dziesma “Ar katru dienu vairāk”.
Tā bija uzdrīkstēšanās. Tā ir sirdsdziesma, mana sāpju dziesma – manu attiecību galapunkts un arī spēriens tam, ka es tagad dzīvošu forši, darīšu lietas, kas man patīk. Dzīvošu ar katru dienu vairāk.
Veselu sezonu nodejoju Tautas deju ansamblī “Jaunība”, un katru reizi, kad kaut ko darījām, viņi mani āzēja, sakot – ar katru dienu vairāk! Nevari izstiept kāju – nekas, ar katru dienu vairāk! Visiem, kas baidās vai nesaprot, ko grib darīt, saku – aizejiet padejot! Tā ir tāda pieredze! Sāku saprast, kā lietas notiek, cik dzīve ir vienkārša un brīnišķīga. Kad sapratu, ka gribu vairāk muzicēt, to visu nevarēju apvienot. Bija jāizvēlas. Mūzika man vairāk ir sirdī.
– Viena no nākamajām dziesmām ir “Dārdedze”, par kuru tev arī ir īpašs stāsts.
“Dārdedze” ir dziesma ar Guntas Micānes tekstu. Mamma rakstīja dziesmas ar viņas vārdiem, un man tās bija jādzied. Pirms deviņiem desmit gadiem, vēl pirms es aizbraucu no Latvijas, Gunta Micāne man uzdāvināja savu dzejoļu grāmatiņu, kurai uz vāka ar savu roku bija uzrakstījusi “Dārdedze”. Es vienmēr sirdī jutu, ka tā ir kaut kas īpašs, bet es nekad ar varu nespiežu dziesmas ārā. Iesaistīju arī zēnus, tā ir mūsu pirmā lielā dziesma.
Tā kā Gunta Micāne bija valodniece, negribu apstrīdēt, vai tiešām “dārdedze” ir jāraksta ar garo “ā”. No vārda “dārdedze” esot radies mans vārds.
– Minēji, ka pirms kāda laika biji aizbraukusi no Latvijas.
Nepilnus trīs gadus nodzīvoju Anglijā. Tur man arī piedzima Emīlija. Tā ir pieredze, bet mājās ir labāk. Šeit tevi saprot, mājās tu esi savējais. Lai kā arī neietu Latvijā, projām man negribētos braukt. Es ar saviem bērniem dzīvojos, nemaz nav slikti. Mani bērni ir Dieva dāvana. Viņi ir mīloši, viens otru ļoti mīl, aizstāv, ļoti satiek. Nezinu daudz brāļu un māsu, kas tik ļoti būtu viens par otru. Viņi kopā var iet gulēt, viens otru samīļot, saģērbt. Es viņus audzinu ļoti patstāvīgus.
– Par bērniem ir tava dziesma, kas tapusi sadarbībā ar Grafomānu.
Tā ir dziesma par to, ka ne vienmēr vajag daudzināt mammas. Bērni ir tie, kas veido tavu dzīvi. Manu dzīvi veido mani bērni. Tā ir mana gaisma, mana motivācija, mans dzīvesprieks. Par to, ka jābūt pateicīgam, ka viņi ir. Dziesmu izdevu ap Māmiņdienu ar domu – mammas, redziet, ka jums ir forši bērni! Redziet, cik forši, ka viņi ir!
Grafomāns ir ļoti atsaucīgs un talantīgs puisis, ļoti ātri pieslēdzas, izveido savas līnijas.
– Mani tavā mūzikā piesaista gan tavs balss tembrs, gan sajūta, ka visas dziesmas ir patiesas. Šīs sajūtas pietrūkst, klausoties daudzus jaunos dziedātājus.
Cilvēki man ir teikuši, ka esmu ļoti tieša, bet es nemāku citādi. Es nemāku tēlot. Es tā gribētu rakstīt dziesmas par dabu, par to, ka līst lietus vai spīd saule! Bet es nevaru. Rakstu par to, kas ir manā sirdī. Es nevaru uztaisīt burbuli un teikt – tas ir skaisti. Gribu, lai ir varavīksne.
– Kādu mūziku tu klausies? Kas tevi iedvesmo?
Manu bērnu tēvs bija kaislīgs hiphopa mīlētājs, viņš mani iemācīja mīlēt hiphopu. Bērni arī no mazām dienām to ir klausījušies, dejo līdzi. Tāpēc arī nonācu līdz Grafomānam.
Patiesībā klausos visu veidu mūziku – gan hiphopu, gan R’n’B, gan popu. Vienīgais, ko neklausos, ir smagais metāls. Man nepatīk, ka uz mani kliedz. Jābūt daudzpusīgam, nevar uz kaut ko iestigt. Vienā brīdī klausītājam sāks šķist, ka arī tā mūzika, ko izpildi, ir tik vienveidīga.
– Koncertos izpildi ne tikai savas, bet arī citu autoru dziesmas. Kā ir vieglāk?
Izpildot citu dziesmas, ir spiediens. Visi zina, kā tās skan. Es cenšos šīm dziesmām piešķirt savu interpretāciju un skanējumu. Mēs ar zēniem izdomājam – taisām šo ātrāku, šo lēnāku. Mēs zinām, kā panākt, lai dziesma būtu skaista. Lai cilvēki neteiktu – ak dievs, viņi taču neprot to dziesmu dziedāt!
– Tavas dziesmas līdz šim ir tikai latviešu valodā. Tas ir apzināts solis vai nākotnē varētu tapt dziesmas arī citās valodās?
Melnrakstos man ir viena vai pat divas dziesmas angļu valodā, bet es bīstos no citām valodām. Tev ir ļoti labi jāpārzina tas, ko tu piedāvā citiem. Pieļauju, ka kādu dienu tas nāks uz āru. Ir vienkārši jāiet, jādara, jārunā ar cilvēkiem, kas analizēs, vai tava doma ir pareiza.
– Padalies savos sapņos! Ko tu vēlētos sasniegt mūzikā?
Mans šī brīža lielākais mērķis, kas neatstāj manu prātu, – es gribētu izdot savu albumu. Lai ir tāds rokās turams materiāls, varbūt ar kādām skaistām bildēm, tekstiem. Nesen biju draudzenes kāzās, kur spēlēja “Lustīgais blumīzers”. Mums bija muzikāls priekšnesums, viņi redzēja, ka es dziedu, un aicināja uzdziedāt kopā. Pēc tam viņi man uzdāvināja savu albumu. Tas bija neparasts – ar dzejoļiem, bildēm, stāstu, disks bija vienā vāciņā un arī otrā. Man patīk neparastas lietas. Šķiet, tanī brīdī es sapratu, ka šis ir mans mērķis – kaut ko līdzīgu es noteikti gribētu paveikt. Katru dienu mēs satiekam cilvēkus, kas mūs iedvesmo.
