Jaunu grāmatas manuskriptu par saviem piedzīvojumiem 20. gadsimta Latvijā sagatavojis politiski represētais, ilggadējais Latvijas kokapstrādes inženieru skolotājs Jānis Vītoliņš. Pirms trim gadiem «Ziņu» lasītājus iepazīstinājām ar viņa kara un tuvāko pēckara gadu atmiņām «Divu lielvalstu dienestā», ko izdeva apgāds «Jumava». Jāpiebilst, ka 1927. gadā dzimušais Jānis Vītoliņš kara gaitas sāka vēl bērna gados. Jaunais darbs ietver plašāku laika posmu autora dzīvē, tostarp arī dzīvi Jelgavā, kur viņš kopā ar ģimeni ieradās 1960. gadā kā jauns Latvijas Lauksaimniecības Meža fakultātes mācībspēks. Publicējam fragmentus no sagatavotā manuskripta, kas vēl meklē izdevēju. No kuras malas nāk tādi muļķi? Sākot strādāt augstskolā, kuras diplomu ar izcilību pats nesen kā biju ieguvis, man, protams, nebija ne zinātniskā grāda, ne amata. Taču vajadzēja sākt lasīt lekcijas un vadīt praktiskos darbus mēbeļu ražošanas tehnoloģijā un koka izstrādājumu apdarē, laboratorijas darbus, kā arī prakses mēbeļu rūpniecības uzņēmumos. Ievēroju, ka tolaik Latvijā izdotajā literatūrā un tehniskajā periodikā par šiem pasaules jaunākajiem tehnikas sasniegumiem gandrīz nekas netiek publicēts. Aizbraucu uz Tehniskās informācijas institūtu un painteresējos, kādēļ tā. Man atbildēja, ka neesot politiski pareizi slavināt ārvalstu sasniegumus. Es tomēr nerimos un kādu vācu tehniskās informācijās jaunumu pārtulkoju un aizsūtīju uz Maskavu – uz Vissavienības Tehniskās informācijas institūtu. Man par lielu pārsteigumu pavisam drīz darbs tika izdots. Turklāt izdevniecība atsūtīja sirsnīgu pateicības rakstu, labu honorāru un ieteikumu turpināt veiksmīgo sadarbību. Biju ļoti apmierināts, jo naudiņa jau vienmēr noder. Bet galvenais – man radās regulāra sadarbība ar Vissavienības institūtu un turpinājās trīsdesmit gadus, kamēr vien strādāju fakultātē. Atceros, pirmajā darba dienā bija jāvada nodarbība ar pēdējā kursa studentiem. Kā jau tas mēdz būt, bezkaunīgākie jaunos pasniedzējus vispirms mēģina apcelt. Tā arī kāds studentiņš sāka uzdot elementārus, bet provocējošus jautājumus. Mani tas iekšēji ļoti uzjautrināja. Vai tad tiešām šis puisītis cerēja samulsināt mani, kurš izgājis karu pēc kara, gūstekņu nometnes, būdams padomju armijas seržants vadījis vīrus celtniecības bataljonā? Bet students jau to nezināja! Atbildēju lēni, uzsvērti pieklājīgi un nobeidzot pajautāju, no kāda attāla pagasta tad viņš ir nācis, ka nezin tik elementāras lietas. Ar to pietika. Provokācijas beidzās.Meklējot mājvietu JelgavāPirmajā darba gadā vēl dzīvoju Vecmīlgrāvī. Ceļš no mājām līdz Kokapstrādes katedrai un atpakaļ aizņēma vairāk nekā četras stundas un ļoti nogurdināja. Iesniedzu akadēmijas arodkomitejā lūgumu piešķirt manai ģimenei Jelgavā dzīvokli. Mums palaimējās. Drīz Jelgavas celtnieki nodeva tipveida daudzdzīvokļu māju (tautā tādas mājas nievājoši sauca par «hruščovkām»), kas atrodas Jelgavas centrā pretī Sv.Annas baznīcai, pavisam tuvu Kokapstrādes katedrai. Sākumā bijām ļoti apmierināti, bet kā jau padomju laikos parasts, māja bija būvēta pavirši un no nekvalitatīviem materiāliem. Pēkšņi mūsu dzīvoklī parādījās blaktis. Tās nāca pa grīdas dēļu spraugām, kuras pletās, līdz ko sākās apkures sezona. Dēļus sadzinu ciešāk, ieliekot katras istabas grīdā pa vienam papildu dēlim. Tomēr blakšu klātbūtne manai sievai likās šausminoša. Turpretī es, kurš Gulagā biju pieredzējis blakšu masveida uzbrukumus, pratu šīs briesmas ātri nolikvidēt. Visbeidzot Jelgavā nopirkām nelielu privātmāju klusā ielā netālu no pilsētas centra, kur dzīvoju arī tagad. Māja bija celta no ķieģeļiem ar stipri apdrupušu apmetumu. Negribēju ķēpāties ar apmetuma labošanu, jo pats šo darbu nepratu. Izdomāju citu, neparastu variantu – visu ēku apliku ar piecus centimetru biezām porolona plātnēm, kuras no ārpuses apšuvu ar 15 milimetru bieziem impregnētiem dēlīšiem. Līdz ar to ēkai bija nodrošināta laba siltuma saglabājamība. Baltieši nezina, kā jāuzvedasPēc desmit darba gadiem, kad jutu, ka esmu sasniedzis vajadzīgo līmeni, sāku domāt arī par zinātniskā grāda iegūšanu. Augstskolu mācību spēkiem tas ir ļoti svarīgi, jo, to iegūstot, ievērojami paaugstinās atalgojums. Mans izvēlētais disertācijas temats par koksnes īpašību uzlabošanu ķīmiskas apstrādes ceļā. To man ieteica mans bijušais skolotājs un tagadējais kolēģis profesors Kārlis Švalbe. Viņš man arī palīdzēja sameklēt disertācijas oponentus jeb recenzentus, kuriem bija vēlams būt no citām, Padomju Savienības augstskolām. Tā par manu galveno oponentu kļuva kāds pavecs Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburgas) augstskolas profesors. Saskaņā ar tā laika tradīcijām, disertāciju aizstāvot, viņu vajadzēja labi izmitināt un uzcienāt. Jutu, ka mana disertācijas saturā večuks nemaz nebija centies iedziļināties un vispār neorientējās. Vēlāk uzzināju – viņš izteicis izbrīnu, ka viņam neesot iedota arī nauda – kukulis. Vai tad baltieši esot tik atpalikuši, ka nezinot kā jāuzvedas?Pēc zinātniskā grāda aizstāvēšanas un docenta amata nosaukuma piešķiršanas man sekoja vairāki piedāvājumi stāties komunistiskajā partijā. Turklāt šajos piedāvājumos izskanēja pat neslēpti draudi par sekām atteikšanās gadījumā. Taču es ne uz kādiem augstiem amatiem nepretendēju un no šiem piedāvājumiem atteicos. Tā sekas bija palielināta mācību darba slodze un dažādu nepatīkamu sabiedrisko pienākumu uzlikšana. Atrod savējo lielpilsētas burzmāSpecializācijas kursus vecāko kursu studenti apguva Arhangeļskas, Pēterburgas un Maskavas uzņēmumos. Man bija jāvada prakse Maskavā. Jāpiebilst, ka šis darbs nebija viegls, jo lielās rūpnīcas gandrīz visas atradās lielās pilsētas dažādās nomalēs. Prakse notika vasarā un karstajā laikā, tādēļ ļaužu pārpildītajā lielpilsētā 20 un vairāk jaunus un nebēdnīgus cilvēkus nebija viegli savākt un izvadāt pa dažādiem objektiem.Pirmās grūtības parasti bija ar studentu izmitināšanu. Gāju pie Maskavas Mežtehnikas institūta prorektora ar lūgumu izpalīdzēt ar kopmītnēm. Man gan bija līdzi ciema kukulis – «Rīgas balzama» lielā pudele, bet es kautrējos to pasniegt slavenās augstskolas vadītājam. Manas raizes gan izrādījās veltīgas – ieraudzījis trauku, lielais priekšnieks to man burtiski izrāva no rokām un pilnīgi staroja laipnībā. Pēc tam, gribēdams palepoties, prorektors man parādīja dažas savas augstskolas laboratorijas. Gadījās pārsteigums. Kokmateriālu žāvēšanas laboratorijā prorektors ar lepnumu man rādīja kādu metālisku kameru. Tā esot iegūta no vāciešiem kā kara laika trofeja un noderot nozīmīgiem zinātniskās pētniecības darbiem. Ar šīs kameras, izmantošanu institūtā esot izstrādātas četras zinātņu doktora disertācijas un vairāk nekā desmit zinātņu kandidātu disertācijas. Kameras izskats man uzreiz likās kaut kur redzēts un es centos piepūlēt atmiņu un atcerējos. Proti, kad «Kurzemes katlā» mūsu puišiem bija ieviesušās utis apģērbā un gultasveļā, tad atveda šo «laboratorijas mašīnu» un no šiem nejaukajiem kukaiņiem efektīvi atbrīvoja – izsvila pat sīkās insektu oliņas. Draudzīgajam kolēģim gan to nestāstīju.Reiz studentus Maskavā sagaidīju iebraucam no Arhangeļskas. Vilciens ienāca stacijā pievakarē, kad uz perona vislielākā ļaužu burzma. Atbraucēji no stacijas nonāca lielajā metro zālē, kurai cauri plūst atbraucēji no trijām dzelzceļa stacijām. Salasījušies kopā konstatējām, ka trūkst viens students, ieraudzīt viņu šajā milzīgajā, plašajā telpā un blīvajā ļaužu pūlī nebija nekādas cerības, tomēr izdomāju kā atrisināt kļūmīgo situāciju. Sapulcināju visus studentus vienā nomaļākā lielās telpas stūrī. Kursā bija kāds ļoti gara auguma puisis ar gariem koši gaišiem matiem. Liku viņam ieiet visbiezākajā ļaužu burzma un tur paklaiņot, kamēr noklīdušais zēns viņu ieraudzīs. Pazudušais zēns viņu ieraudzīja diezgan ātri, un mēs varējām doties uz savu mītni. Par savu uzdevumu es uzskatīju studentiem iemācīt orientēties svešā lielpilsētā un atrast vajadzīgo vietu un objektu. Turpinājums ceturtdienas, 28. februāra, numurā.
