Raimonds Kupens (16 gadu) dzīvo Elejā, bet mācās Rīgā. Viņš ilgi lolojis sapni kādreiz notēlot Ziemassvētku vecīti.
Raimonds Kupens (16 gadu) dzīvo Elejā, bet mācās Rīgā. Viņš ilgi lolojis sapni kādreiz notēlot Ziemassvētku vecīti. Šo prieku viņam liedzis vecaistēvs, kas ir profesionālis šajā jomā. Viņam neliekas, ka Ziemassvētki ir kaut kas īpašs, vien tas, ka tie ir ziemā un ir auksts.
Raimonds svētku vakaru pavada pie vecmāmiņas, kuras siltajā un smaržīgajā mājoklī valda patīkama atmosfēra. Vislielākā nozīme šajos svētkos ir dāvanām. Tagad Raimonds vēlētos savu privātmāju un istabu bez mēbelēm, bet ar baltu, mīkstu un biezu paklāju. Viņš labprāt atdāvinātu saviem mīļajiem kaut ko tik lielu, kas atsvērtu to visu, ko viņi gada laikā viņam ir devuši.
Tuvākajā laikā Raimonds ir nolēmis apmeklēt baznīcu, jo uzskata, ka tas ir stilīgi. Viņš īpaši netiecas saklausīt mācītāja teikto, bet vairāk grib ļauties pārdomām.
Andris Vaitekūns (16 gadu) veikala «Drogas» Ziemassvētku vecītim čukst savas vēlmes. Viņš Ziemassvētkus saista ar baltu, «riktīgu» sniegu, eglīti un galvenais – ar ģimeni. Andris atzīst, ka īpaši nav domājis par šo svētku garīgo pusi, tomēr pieļauj, ka tie simbolizē ģimenes vienotību un mīlestību vienam pret otru. Agrāk Ziemassvētki svinēti kopā ar radiniekiem, iets ķekatās un bijušas citas jautras izdarības. Tagad tie kļuvuši daudz intīmāki un klusāki, daudz īpašāki. Andri tas apmierina, jo ar jautrību un trakulībām saistītas visas pārējās svinamdienas.
Ziemassvētku neatņemamo sastāvdaļu eglīti Vaitekūnu ģimenē sagādā Andris, viņa brālis un tētis. Kopā tā tiek arī izrotāta, kamēr mamma gatavo svētku maltīti. Andrim īpaši garšo sautēti kāposti. Tradicionāls ēdiens ir arī cūkas šņukurs.
Vienīgie viesi Ziemassvētkos Andra mājās ir vecvecāki. Šajā vakarā daudz tiek runāts par aizgājušo gadu, īpaši par skolas bērnu mācībām. Ir mīļi saņemt arī kādu dāvanu, taču Andrim tas nav svarīgi, galvenais ir būt kopā ar saviem mīļajiem.
Kaut gan šos Ziemassvētkus viņš prognozē diezgan pelēcīgus, tomēr visiem novēl, lai, ņemot vērā tuvojošos tūkstošgadi, tie būtu tādi, kas paliek atmiņā vēl ilgi, ilgi.
Gatis Gierts (18 gadu) ir puisis no Elejas, kas zinības apgūst RTU datorgrafiķos. Viņš stāsta, ka pirmajā Ziemassvētku svinēšanas reizē bijis baznīcā. Tomēr līdz šim tā arī nav izjutis patiesu Ziemassvētku piepildījumu, par iemeslu minēdams attiecīgās atmosfēras un noskaņas trūkumu. Paēšana un sēdēšana pie televizora viņam nesaistās ar skaistiem Ziemassvētkiem. Vairāk viņš cer gūt šogad. Pēdējā laikā gan bijuši daudz un dažādi svētki, kas mazliet aizēno ziemas saulgriežu gaidīšanas prieku.
Gatim neliekas, ka visi šajā laikā kļūst vai vismaz cenšas būt mīļāki un iejūtīgāki. Tā notiekot tikai filmās. Bet, atgriežoties pie sadzīviskām lietām, viņš teic, ka Ziemassvētkus nevar iedomāties bez pīrāgiem …daudz, daudz smaržojošiem pīrāgiem…
Daira Freipiča (19 gadu) – jelgavniece, kas mācās biznesa augstskolā «Turība». Kā jau ar ekonomiku saistīts cilvēks, viņa Ziemassvētkus saista ar dāvanām. Viņai uzticēts arī meitenei pavisam neordinārs pienākums – iejušanās Ziemassvētku vecīša lomā. Pārējie ģimenes locekļi to darīt nevēlas. Lai arī viņa ir labi maskējusies, tomēr mazais brālis jau atklājis šo noslēpumu un, ieraugot vecīti, sauc:
– Re, kur Daira nāk!
Un tas nav vienīgais pienākums. Lielajai māsai arī jāpierāda sava muzikālā apdāvinātība, veltot ģimenei svētku dziesmas. Viņa pati par to gan nav sajūsmā.
Svētki tiek svinēti ar ģimeni mājās vai pie vecvecākiem Vidzemē. Daira stāsta, ka tad piedzīvoti smieklīgi gadījumi, apkaimē dzīvojošo «bomžu» bērniem ierodoties kā ķekatniekiem. Atšķirībā no īstiem budēļiem viņi tikai sēdējuši, tīkodami pēc cienasta. Dažkārt vienā vakarā nākuši pat vairākkārt. Daira labprāt Ziemassvētkus svinētu kopā ar draugiem, bet līdz šim vēl tā nav iznācis.
Laura Dabare (16 gadu) ir liepājniece no Spīdolas ģimnāzijas. Viņa uzskata, ka gada baltākie svētki noteikti jāatzīmē kopā ar saviem tuvākajiem. Viņa vēl ir tajā vecumā, kad draugi nāk un iet, tāpēc labāk jāturas pie stabilām vērtībām – ģimenes. Katram šajos svētkos ir savs piepildījums. Viņai kā Dieva bērnam tas nākot no harmonijas un saticības visapkārt. Uz to arī viņa tiecas.
Laurai ļoti patīk šajā vakarā pušķot eglīti mežā. Apžilbināti no tās krāšņuma, visi atskārst, ka būs kaut kas liels – jauns laika cēliens. Tad tiek pieņemts lēmums jaunajā gadā pārvarēt to, kas traucē ģimenes idilli. Pēcāk visa ģimene tiek aicināta uz «piparkūcībām». Tajās līdzās kaķiem piedalās abi suņi, kas godam nopelnījuši šo atpūtas vakaru, visu gadu sargājot māju. Dzīvnieki arī parūpējas, lai Ziemassvētku egle vismaz vienreiz tiktu apgāzta.
Laura domā, ka pirms 2000 gadiem Dievs šajā vakarā cilvēcei kaut ko lielu ir pateicis. Kaut ko pasaka ikvienam katru gadu, tāpēc arī Lauras novēlējums visiem ir:
– Lai jums ausis neaizkrīt ciet!
