Nesen kaut kur izlasīju vērtīgu domugraudu: «Tev ir mērķis? Ej uz to! Nevari paiet? Rāpo! Nevari parāpot? Apgulies un guli mērķa virzienā!» Tā nu gulēju gultā un prātoju, kuru man aizsūtīt pakaļ zālēm. Sāku veidot telepātisko kontaktu ar visiem, kurus uzskatu par saviem radiem un draugiem.Protams, arī ar sievu, kura visu laiku šaudās pa dzīvokli un nodarbojas sazin ar ko, tikai ne ar sava vīra problēmām. Viņa taču pazīst mani kā neviens, vai tiešām nemaz nav žēl? Vai sievai ir vienalga, ka vīrs var nomirt bez zālēm? Bērniem arī vienalga, tie danco pēc mātes stabules. Bet mazbērni vēl pārāk zaļi. Viņi neko nesaprot no pieaugušo problēmām. Un nevajag! Visam savs laiks.Kamēr tā nīku, piezvanīja mana māsa. Viņas vārdu savā mobilajā tālrunī ieraudzīdams, nopriecājos. Tātad telepātiskais kontakts tomēr darbojas! «Ko dari?» viņa man vaicāja. «Guļu,» es iesāku atbildi un turpināju, «es guļu ar…» Taču māsa neļāva pabeigt domu. Viņa mani asi pārtrauca: «Es neprasu, ar ko tu guli! Es prasu, ko tu dari!»«Es taču tev saku, ka guļu ar…» centos pabeigt savu sakāmo, taču viņa laikam apvainojās un pārtrauca mūsu komunikāciju. Ak vai! Mana māsa ir vecmeita. Viņa vienmēr no manis prasījusi inteliģentu uzvedību un necieš, ja kļūstu nepieklājīgs. Gribēju atzvanīt, bet izrādījās, ka telefonam kredīts ir beidzies. No dusmām gandrīz jau savu tālruni metu pret sienu, bet tas, manu nodomu uzminēdams, iezvanījās atkal. Šoreiz manu balsi gribēja dzirdēt labākais draugs – Gena. Un atkal atskanēja tas pats jautājums: «Ko dari?» Biju kā ar ūdeni apliets. Ak, neizglītotā tauta! Nu kas tā risina sarunu?! Neērtais klusums ieilga, un zvanītājs vēlreiz pārjautāja, ko es darot. Sev pašam par brīnumu, mana atbilde nebija oriģināla: «Guļu.» Taču mans draugs Gena nesamulsa nemaz, viņš tincināja: «Es ceru, ka tu neguli viens, bet kopā ar skaistu sievieti?»Tajā brīdī istabā degunu pabāza mana sieva, laikam gribēja dzirdēt, ar ko un par ko es tērzēju. Izlikdamies, ka viņu neredzu, atbildēju: «Viens es tiešām neguļu gandrīz nekad. Taču tā, ar kuru guļu pēdējā laikā, diemžēl nav ne skaista, ne jauna, ne seksīga. Es nevienam neieteiktu ar viņu gulēt, pat tev ne. Aplipinās.»«Ko tu tur muldi, vecais!» Gena iesmējās. Ko viņš vēl gribēja sacīt, es vairs nesaklausīju, jo sieva izrāva man no rokām tālruni un saruna tika pārtraukta.Kādu brīdi laulātā draudzene cieši skatījās man acīs ar tādu paralizējošu skatienu, kādu droši vien čūska velta trusītim, pirms to aprij. Sajuzdams, ka nu beidzot ar sievu ir nodibināts ciešs telepātiskais kontakts, es atļāvos maigā balsī viņai sniegt tuvākus paskaidrojumus sakarā ar nupat dzirdētajiem maniem izteikumiem. «Mīļā, tai, ar kuru es guļu pēdējā laikā, ir neglīts vārds. Viņu sauc Gripa. Es gribu no viņas tikt vaļā! Bet šī manī ir tā ieķērusies, ka nespēju atkratīties. Palīdzi, lūdzu! Es gribu būt tikai tavs,» es žēli taisnojos.Sieva neteica neko. Apcirtās uz papēža un bija laukā no istabas. «Salta viņai sirds,» pie sevis nodomāju. Un tūlīt pat jau sapratu, ka grēkoju. Sieva atgriezās, man pretī stiepdama brandavīna pudeli. «Ņem zāles, vīriņ! Citādi vēl tā, ar kuru tu guli pēdējā laikā, sadomās tevi man atņemt pavisam. Būs žēl, kaut arī tu neesi vairs ne jauns, ne skaists, ne…»
