Savulaik populārā dziesmā tika dziedāts, ka koki palīdzēs mums izdzīvot. Sabiezinot krāsas, varētu pat teikt, ka šis skanošais garadarbs, par spīti humoram, izrādījies negaidīti pravietisks.
Savulaik populārā dziesmā tika dziedāts, ka koki palīdzēs mums izdzīvot. Sabiezinot krāsas, varētu pat teikt, ka šis skanošais garadarbs, par spīti humoram, izrādījies negaidīti pravietisks. Atkal un atkal tiek veikti pētījumi un meklētas kopsakarības, kas varētu attiekties uz pēdējos desmit gados īpaši intensīvi apspriesto globālās sasilšanas problēmu, taču, neaprobežojoties ar dažu desmitdaļu grādu lielo atmosfēras temperatūras paaugstināšanos, kas progresē līdz ar iekšzemes kopprodukta rādītājiem.
Aizvadītā gada nogalē sava darba rezultātus publicēja Viskonsinas un Harvardas Universitāšu pētnieki, ierosinot būtisku daļu rūpju globālās sasilšanas ierobežošanā plašā mērogā uzticēt mežu apsaimniekotājiem, kas, viņuprāt, būtu nozīmīgs solis oglekļa dioksīda daudzuma samazināšanai atmosfērā. Pētījuma autori uzskata, ka koku skaita vairošana būtu pietiekami vienkāršs risinājums – oglekļa dioksīds ir nepieciešams, lai dzīvā daba augtu un vairotos, un tādējādi šī gāze arī tiktu piesaistīta, vienlaikus samazinot tās daudzumu atmosfērā. Taču, no otras puses, pastāv ekoloģiski un klimatiski faktori, kas šādam risinājumam varētu traucēt.
Pagājušajā gadsimtā vidējā temperatūra pasaulē ir palielinājusies par vienu grādu pēc Celsija, jūras līmenis ir pacēlies par vairāk nekā sešām collām (nedaudz vairāk kā piecpadsmit centimetriem), un šīs parādības izraisījis palielināts dabisko un mākslīgo gāzu, tajā skaitā oglekļa dioksīda, daudzums atmosfērā. Daudzi zinātnieki uzskata, ka minētās gāzes, kas rodas, sadegot degvielai vai koksnei, augsta koncentrācija liek nemitīgi mainīties visai videi.
Lai izpētītu augšminētās metodes iedarbību globālās sasilšanas kontrolē, zinātnieku grupa desmit gadu veica pētījumus, mērot un analizējot oglekļa koncentrācijas izmaiņas gan atmosfērā, gan sešdesmit gadu vecajā Harvardas mežā, kur galvenokārt aug ozoli. Tika konstatēts, ka oglekļa daudzuma izmaiņas galvenokārt atkarīgas no dažiem fizikāliem un klimatiskiem faktoriem.
«Naktī koki, tā teikt, «atvelk elpu», līdz ar to vairāk oglekļa izdalās gaisā,» skaidro Kerola Barforda no darba grupas. «Savukārt dienas laikā notiek fotosintēze (process, kurā no neorganiskām vielām rodas organiskās – A.J.). Tās norisei ir nepieciešams zināms oglekļa daudzums, un tas attiecīgi tiek piesaistīts.»
Oglekļa īpatsvaru ievērojami ietekmē arī sezonāla rakstura svārstības, un minētās vielas daudzumu ietekmē nokrišņi.
Pētījuma rezultāti arī parāda, ka ilgākā laika posmā ekoloģiskie faktori izmaina oglekļa līdzsvaru, ko vistiešākajā veidā ietekmē mežā augošo koku sugas un vecums. Kā uzsver Barforda, tieši šie ir faktori, ko vistiešākajā veidā var ietekmēt mežu apsaimniekotāji.
Piemēram, brieduma laikā koki spēj glabāt sevī mazāku daudzumu oglekļa, līdz ar to arī uzsūc mazāk tā dioksīda. Taču oglekļa līdzsvaru ietekmē arī «mirušie» koki – kad koks satrūd, tas daļu no uzsūktā oglekļa izdala atpakaļ gaisā.
Acīmredzamajam – mežu apsaimniekotāji ir spējīgi ierobežot globālo sasilšanu – Barforda vēl piebilst, ka šie pasākumi jāveic kompleksi, un katram apsaimniekotājam jārīkojas pēc apstākļiem un blakus faktoriem.
