Jau ceturto pavasari Latvijas skolu 6. klašu skolēni kārto valsts ieskaiti dzimtajā valodā un matemātikā. Latviešu valodas pārbaudījums palīdz novērtēt skolēnu zināšanas un prasmes klausīties, lasīt, runāt un rakstīt dzimtajā valodā.
Jau ceturto pavasari Latvijas skolu 6. klašu skolēni kārto valsts ieskaiti dzimtajā valodā un matemātikā. Latviešu valodas pārbaudījums palīdz novērtēt skolēnu zināšanas un prasmes klausīties, lasīt, runāt un rakstīt dzimtajā valodā. Kas ieskaitē jādara
un kā skolēni jutās tik nopietnā brīdī, «Zemgales Ziņas» noskaidroja sarunā ar Jelgavas 4. pamatskolas direktora vietniecēm mācību darbā Daigu Kravali un Agitu Lundbergu.
Kā noritēja ieskaite un kādas sekmes ir jūsu skolēniem?
Mūsu skolā 6. klasē mācās 245 skolēni. Varam priecāties – neviens nav nesekmīgs! Man liekas, ka ieskaite nemaz nebija grūta, uzdevumu bija daudz, skolēni varēja punktus sakrāt.
Lai novērtētu klausīšanās prasmes, ieskaites pirmajā daļā skolēniem atskaņojām magnetofona ierakstu. To klausoties, bija jāatbild uz jautājumiem. Otrajā daļā bija dots garš teksts, tas bija jāizlasa un jāatbild uz jautājumiem. Šajā uzdevumā vērtējām lasīšanas prasmes. Savukārt trešajā daļā vērtējām gramatikas zināšanas, kur kļūdu bija visvairāk. Domrakstā, kurā šogad bija jāraksta vēstule, skolēni bieži veidoja tik sarežģītus teikumus, ka paši neprata salikt pieturzīmes. Pēdējā ieskaites daļa notika mutiski – vajadzēja pastāstīt par kādu no tēmām. Domājam, ka mūsu skolēni prot runāt.
Vai pārbaudījums atklāja arī skolēnu personību?
Jā, protams! Lai gan bērni bija pasveši, daudzi no viņiem likās ļoti atvērti. Gandrīz vai stāstīja noslēpumus.
Pirms ieskaites skolēni bija ļoti uztraukti, jo ieskaišu vērtējumu mēs ierakstām arī liecībās. Protams, tas neskaitās galīgais vērtējums, bet daudzus bērnus tas motivē pacensties. Savukārt, ja bērns ir pārāk satraukts, mēs viņu mierinām, ka tā ir tikai pārbaude.
Kā panācāt tik labus rezultātus?
Jau trešajā un ceturtajā klasē veidojam kombinēta satura darbus, tāpēc bērni pie šādas formas ir pieraduši. Gala darbs ir nopietna pārbaude, kurā ir gan latviešu valoda, gan angļu valoda, gan dabas zinības, gan mūzika un zīmēšana. Lai labāk sagatavotos ieskaitēm, dodam arī iepriekšējo gadu ieskaišu uzdevumus.
Kāds bija ieskaišu nolikšanas špikeris?
Alīna: Man ieskaite nelikās sevišķi sarežģīta. Būs tikai neuzmanības kļūdas. Es visvairāk baidījos par komatiem. Mājās man daudzi novēlēja veiksmi, un arī es pati centos izdarīt tā, lai labi iznāktu. Sākumā ļoti uztraucos, bet, kad sāku rakstīt, tas ātri pārgāja.
Līga: Man veicās diezgan labi. Visvairāk bija bail par komatu kļūdām, īpaši teikumos, kur palīgteikums ir vidū. Satraucos ne vairāk kā parastā kontroldarbā.
Artis: Domāju, ka ieskaiti uzrakstīju normāli. Nolicis būšu. Līdzīgi kā citi, arī es visvairāk baidījos, ka nepareizi salikšu komatus. Bet nebija tik traki, jo mamma man ceļā uz skolu novēlēja veiksmi.
Eva: Ieskaitē gāja labāk, nekā domāju. Sākumā biju uztraukusies par stāstīšanu, jo baidījos, ka varbūt izvilkšu kādu tēmu, par kuru neko nevarēšu pastāstīt. Man paveicās – izvilku zināmu tēmu. Mājās par mani īkšķi turēja mamma. Viņa vienmēr tā dara, ja man ir kāds pārbaudījums.
Evija: Sākumā gan baidījos, bet sapratu, ka tas nebūs nekas briesmīgs. Turklāt, ja pārāk uztraucas, vispār nekas neiznāk. Grūtākā man šķita mutiskā ieskaite; ja būtu izvilkusi tēmu «Es un sports», man nebūtu ko stāstīt. Taču man paveicās, izvilku labu tēmu – «Tas notika tieši ar mani». Bet, ko stāstīju, tas ir noslēpums. Es gan nebiju droša par komatiem un garumzīmēm, bet nemaz tik traki nebija. Mamma novēlēja veiksmi. Un viss patiešām bija labi.
Darja: Visvairāk nervozēju par domrakstu, bet vajadzēja rakstīt vēstuli. Tā man šķita daudz vieglāka. Uzvilku savu gredzentiņu, un tas man palīdzēja: izvilku labu tēmu un dabūju daudz punktu. Man brāļu un māsu nav, līdzi juta mamma, vectētiņš un vecmāmiņa.
Aija (ieskaitē nopelnījusi 10): Arī es sākumā mazliet baidījos, bet man līdzi bija amulets – tāds kā stikla zobs, ko mamma man atveda no Venēcijas. Amulets mani nomierināja. Mājās par mani īkšķi turēja māsa un omīte. Kad sākām rakstīt, nomierinājos un redzēju, ka nav jau nemaz tik grūti.
Mārcis: Es visvairāk uztraucos par domrakstu un stāstīšanu. Domāju, vai izvilkšu labu tēmu, vai varēšu par to stāstīt trīs minūtes. Visvairāk negribēju runāt par tēmu «Es un kaimiņi», jo nepazīstu savus kaimiņus un nezinātu, ko teikt. Par mani mājās «fanoja» visi – pat mamma un vecaistēvs. Viņi teica, lai piezvanu, kad viss būs sācies. Tā arī izdarīju. Un tad viņi turēja īkšķus!
