Pirmdienas vakarā Jelgavu sasniedza trīs jauniešu ekspedīcija, kas divās laivās šķērso Latviju virzienā no ziemeļaustrumiem uz rietumiem.
Pirmdienas vakarā Jelgavu sasniedza trīs jauniešu ekspedīcija, kas divās laivās šķērso Latviju virzienā no ziemeļaustrumiem uz rietumiem.
Laivotāji ir 23 gadus veci ogrēnieši – tūrisma firmas darbinieks Ivars Jākobsons un jurists Kaspars Lore –, kā arī rīdziniece, Vidzemes augstskolas studente Dārta Treija.
Ceļš tika sākts 14. maijā Pededzes upē vietā, kur saiet kopā Igaunijas, Krievijas un Latvijas robeža. Pa Aivieksti ekspedīcija nonāca Daugavā, un tad no Pļaviņu HES tika veikts 40 kilometru posms, lai ar laivām nokļūtu Mēmelē.
Brauciena trīspadsmitās dienas vakarā īsu brīdi pirms negaisa ceļotāji sasniedza Jelgavu. Ar laipnu airēšanas kluba «KC» prezidentes Ilzes Bomes gādību laivas tika atstātas sporta laivu novietnē Pasta salā. Ekspedīcijas dalībnieki pirmdienas vakarā labprāt piekrita atbildēt uz «Ziņu» jautājumiem.
Vēl jāpiebilst, ka pirms tam apņēmīgais trijnieks bija LLU Lauku inženieru fakultātē, kur viena no lielākajām autoritātēm mazo upju jautājumos pasniedzējs Kārlis Siļķe jauniešus konsultēja, kā labāk pārvarēt Lielupes un Ventas baseina ūdensšķirtni. Tika nolemts, ka, lai nokļūtu no Svētes Bērzē, izdevīgāk ir šķērsot Jelgavu «sausā» un kāpt ūdenī Svētē pie Miezītes ceļa. Sākumā bija domāts laisties pa Lielupi vēl deviņus kilometrus zem Jelgavas un tad no Svētes ietekas, ejot pret straumi, iekļūt Bērzē no Apiņu tilta puses.
Kā radās šī oriģinālā ideja ūdenstūristiem visai netradicionāli šķērsot Latviju?
Ivars Jākobsons: Reiz ziemas vakarā, dzerot tēju un domājot, ko vasarā darīsi, šāda ideja arī prātā ienāca. Tūristi šķērsojuši Latviju kājām, bet ar laivām, šķiet, nekas tāds nebija darīts. Gan Kaspars, gan Dārta tam labprāt piekrita. Nevar teikt, ka esam īpaši stipri tieši ūdenstūrismā, ārpus Latvijas nekādās kalnu upēs neviens no mums nav braucis, bet ceram, ka ar labu gribu mērķi sasniegsim.
Priekšā jums varētu būt pats grūtākais ceļa posms…
I.J.: Tā droši vien būs. Laivu pārstumšanā pa sauszemi, kas šajā gadījumā būs apmēram četrdesmit kilometru no Bērzes līdz Jaunpils pagastam, kur sākas Abava, esam apņēmušies nelūgt palīdzību. Aizkraukles rajonā pārejā no Daugavas uz Lielupes baseinu mums viens vīrs, vakaram tumstot, gan nāca talkā – uzlika laivas uz savas vieglās automašīnas jumta un trīsdesmit kilometru paveda uz priekšu. Tagad jau mums laivu stumšanā ir sava skola rokā un neesam atkarīgi no labvēlīgiem palīgiem. Līdz šim pats grūtākais bija ceļa sākums, kad trīs dienas gandrīz nepārtraukti lija un trīs līdz piecus metrus platajai Pededzei daudzviet pāri gulēja izgāzušies koki. Pirmajā dienā tikām uz priekšu tikai 12 kilometru. Taču izjust Jaunannas dabas liegumu bija ko vērts. Pēc Abavas šķērsosim vēl vienu ūdensšķirtni un jūrā tiksim pa Irbes upi. Pa Ventu līdz Ventspilij būtu vienkāršāk, taču Irbe, šķiet, būs interesantāka. Turklāt pāreja no viena upes otrā pa Usmas ezeru būs vienkāršāka.
Ko šis ceļojums jums pašiem dod?
K. L.: Tā ir laba atpūta no darba, arī no televizora, no ikdienas.
D. T.: Es iepazīstu pati sevi. Pirmās sešas dienas par airēšanu izdevās nedomāt, tagad jau manāms nogurums, bet pašsajūta ir laba.
I. J.: Mums tikpat kā nav bijis jāpiedzīvo kaut kas nepatīkams, ja neskaita Litenē nozagtās laivošanai piemērotās bikses. Madonas rajonā esam sildījušies lauku pirtiņā. Pie Ļaudonas, kad grūti bija uzcelt telti un stipri lija, mums, neprasot pasi, atļāva pārgulēt saimniecības mājā. Arī Jelgavā, pateicoties «Zemgales Ziņām» un pasniedzējam Kārlim Siļķem, mūs uzņēma labi.
Laimīgu ceļu!
