Aiviekste paliek atmiņā ar ozoliem un vietējo ļaužu sirsnību.
Kad draugu pulkā ar laivām izbraukta Abava, Venta, Gauja, Amata, Rinda un Irbe, Daugavas loki, tad viens no skaistiem maršrutiem atliek Latgales un Vidzemes robežupe Aiviekste. Gatavojoties pārgājienam, domājām – brauksim 38 kilometru posmu no Aiviekstes iztekas Lubāna ezerā līdz Lubānai. Taču, kad nesteidzīgi Lubānā apskatījām Amatniecības centru, atraisījās citas valodas.
Sākotnējais plāns neder
Proti, Lubānas Amatniecības centrā pieejamā liela mēroga Aiviekstes karte skaidri atklāja – upes augštecē vienīgā apdzīvotā vieta ir lauku mājas «Lettes» (ar ugunskura vietu un tūristiem domātām tualetēm). Taču Lettes atrodas tikai astoņus kilometrus augšpus Lubānas. Trīsdesmit kilometru posms Aiviekstes augštecē ir neapdzīvots, bez kādām civilizācijas pazīmēm. Tas vēl būtu pieņemami. Arī Rinda un Irbe Kurzemē desmitiem kilometru tek pa vietām, kur pāris dienu gaiļa dziesmu nedzird, bet Aiviekstes augšteces īpatnība ir zemie krasti. Kartē atzīmētie nosaukumi – Baltie klāni, Šnitkas purvs, Klajotnis, Vilku purvs – radīja bažas, kur mēs ar maziem bērniem (jaunākajam Danielam būs tikai četri gadi) tur liksimies, kur celsim teltis. Nospriedām, ka Aiviekstes augštece domāta ūdenstūristiem, kas no upes iztekas līdz Lubānai var atlaivot vienā rāvienā.
Ūdeņus nes uz turbīnām
Par Lubāna ezeru jāpaskaidro, ka pirms meliorācijas pasākumiem, kas šajā apkārtnē sākās jau 19. gadsimta vidū, tajā ietecēja divpadsmit upju. Padomju laikos Aiviekstes iztekā no Lubāna tika ierīkotas slūžas, bet lielu daļu mazo upīšu, kas ietecēja ezerā, pārraka un novirzīja pa taisno Aiviekstē. Tādējādi acīmredzami mazinājās pavasara pali, kas gadu tūkstošiem darīja raizes apkārtnes zemniekiem, bet vēl svarīgāk – auga Aiviekstes loma enerģētikā.
Savulaik viena no lielākajām autoritātēm meliorācijā un ūdenssaimniecībā akadēmiķis Censonis Šķiņķis uzsvēra Lubāna nozīmi šajā jomā. Proti, ezers kā sūklis īpaši pavasarī plašā apkārtnē uzsūc ūdeņus un pamazām tos caur Aivieksti atdod Aiviekstes HES un Daugavas spēkstaciju kaskādei. Bagarētajā Aiviekstes posmā nav krāču, taču tās vienmērīgā un mazliet duļķainā, bet spēcīgā straume ir ievērojams zaļās enerģijas resurss.
Straume netver smailīti aiz deguna
Kopš 20., 30. gadiem, kad pa Aivieksti ņēmās bagarmašīna «Spēkonis», upē vairs nemana smilšainus līčus un atstraumes. Lejup plūst it kā viss ūdens klājums – no viena krasta līdz otram. Tādēļ, palaižot smailītes priekšgalu pret upes vidu, nejūt ūdenstūrisma ābecē zināmo straumes kampienu, kas sagriež laivu lejupbraukšanas virzienā. Pašiem vien jāķeras pie airiem, lai laiva neslīdētu lejup pa straumi sāniski. Palu laikā upes līmenis ceļas par apmēram pusotru metru, un tad spēcīgās straumes mutulis varētu būt ne pa jokam (par to liecina duļķainā ūdens nosēdumi uz abiem Lubānas tilta balstiem). Taču vasaras vidū Aiviekste ir droša un mierīga upe, kas gar kokiem noaugušajiem krastiem nes apmēram tikpat ātri kā Gauja.
Vienkocis – šaurs kā sporta smailīte
Linu kreklā tērptais tūrisma un senatnes lietpratējs Māris Valainis, ar vieglā auto piekabi atvedot iznomātās laivas, bija paņēmis līdzi piectūkstoš gadu vecu cirvi, ko bērnībā atradis kartupeļu laukā (tas ir oficiāli reģistrēts kā arheoloģiska vērtība). Māra vadībā arī izmēģinājām roku šaušanā ar loku, berzējot koku pret koku, lūkojām iegūt uguni (dūmi sanāca visai drīz). Zinātnieki uzskata, ka jau pirms tūkstošiem gadu Lubānas ezera apkārtne bija blīvi apdzīvota. Par to liecina 27 akmens laikmeta apmetņu pēdas. Tur atradies arī viens no lielākajiem neolīta dzintara pārstrādes centriem Eiropas teritorijā. Protams, Aiviekste tajā laikā cilvēkiem bija galvenais ceļš. Pirms mūsu septiņu tūristu laivu flotes devās ceļā, pamēģināju iesēsties arī Māra piedāvātajā vienkocī, ar kādu ceļoja akmens laikmeta senči. Diez cik ērti gan nebija, arī mantām maz vietas. Taču, ja tev ir veicies jaunībā trenēties smaiļošanā, tad uz priekšu tikt var.
Samiem nav ko zīst
Laižoties lejup pa straumi, daudzviet krastos manīja elektriskos ganus. Satiktie makšķernieki gan smīnēja par manis atgādināto leģendu, ka Aiviekstē dzīvo sami, kas piepeld pie padzerties iebridušajām govīm un no to tesmeņiem izsūc pienu. Tagad tādi neesot manīti. Taču 2015. gadā Aiviekstē tika noķerts 197 centimetrus garš un 50,2 kilogramus smags sams. Ej nu sazini, vai bija piena dzērājs! Aiviekstes krastos gan ir mazāk piena govju. Ieilgusī piensaimnieku krīze liek daudziem zemniekiem pāriet uz eksportēšanai derīgo gaļas govju audzēšanu.
Pusdienlaikā paairējām garām norādei uz dziedātāja Jāņa Zābera (1935–1973) memoriālajām mājām, kas atradās netālu no upes. Gribējās jau izkāpt, bet grupā pietrūka vienprātības. Bieži vien tiem, kam vēl nav piecdesmit, Zābera vārds izsaka mazāk (izņēmums ir mūsu novadnieks jaunais operdziedātājs Jānis Kurševs). Taču es no bērnības labi atceros: «Ak, tu tētiņ, svešo tētiņ, katru dienu viņu redzu» – Antiņa āriju no Arvīda Žilinska operas (pēc Raiņa libreta) «Zelta zirgs». Katrā ziņā paldies meirāniešiem par upes krastā nolikto ceļa zīmi.
Tuvojoties vakaram, nakšņošanas vietu izvēlējāmies lejpus Meirāniem kreisajā krastā. No kultūrvēsturiskā viedokļa pareizāk likās ierīkot nometni pretējā krastā, kur atrodas Visagala kapi ar Kārļa Zāles pieminekli pirmajam Latvijas bruņoto spēku komandierim Oskaram Kalpakam. Taču labajā krastā izkāpt bija iespējams vienīgi šaurā ganību joslā, kurā skaidri varēja redzēt svaigas govs pēdas. Uzsliet sešas teltis blakus vietai, kur lopi iet dzert, nebūtu prātīgi. Jāpiebilst, ka nākamajā rītā no mūsu nometnes, kas tapa pretējā krastā, šis govju gājiens bija skaisti apskatāms. Brūnaļas, disciplinēti sagrupējušās pa divām trim, pienāca pie upes un, vienai trijotnei nomainot otru, padzērās. Pietrūka tā jaukā māviena, kāds ir piena govīm, tomēr ainavu šis gājiens daiļoja.
No Kozāriešu «ostas» Liepsalas ir vistuvāk
Mūsu nometnes vieta atradās apmēram piecdesmit metru platā krūmājā, ko no vienas puses ierobežoja Aiviekste, bet no otras – elektriskais gans, kas lopus līdz teltīm nelaida. Pie upes bija ierīkota ugunskura vieta, sakrauta malka. Likās, tā nebija aiztikta kādu pusgadu. Apmēram divsimt metru no krasta atradās lauku mājas «Kozārieši». Nosaukumu varēja izlasīt uz kādas plāksnes, kas liecināja, ka saimnieki iesaistījušies ES atbalstītā projektā. Paši viņi bija izbraukuši. To skaidri lika saprast pret ārdurvīm atstutētais slotaskāts.
Vakars pagāja ar dziesmām pie ugunskura, latvisku pieēšanos. Dzeramais palika pāri. Lika manīt nākamās dienas vakarā paredzētais divsimt kilometru mājupceļš. No rīta pamodušies, gājām uz Kozāriešiem pateikties saimniekiem par neviļus piešķirtajām tiesībām izmantot «ostu» ar visu ugunskura vietu. Tad nu Ligitu un Eināru Eidukus satikām pagalmā. Saimniece ir veterinārfeldšere, piedalās mākslinieciskajā pašdarbībā, bet viņas vīrs – automehāniķis. Abu dēls Oskars, kas draugiem par prieku Aiviekstes krastā bija iekārtojis ugunskura vietu, nebija klāt, bet viņš studē būvniecību Jelgavā LLU Vides un būvzinātņu fakultātē. Vārds pa vārdam, un pēc brīža mēs divās vieglajās automašīnās braucām uz trīs kilometrus attālajām Oskara Kalpaka dzimtajām Liepsalām, kur vairāku hektāru platībā ar pulkveža brāļameitas Ārijas Kalpaks-Grundmanes idejām un līdzekļiem ierīkots piemiņas ansamblis ar karoga mastu, estrādi, kā arī bronzas pieminekli, kur Oskars Kalpaks atveidots spēlējam vijoli. Akmenī iecirsti Kārļa Ulmaņa, Zentas Mauriņas, arī Mārtiņa Lutera teksti. Bija ko padomāt. Liepsalās Kozāriešu saimnieki saskatījās, pārmija dažus vārdus, un mēs nebraucām vairs pa taisno atpakaļ uz nometnes vietu, bet, turpinot kultūrvēsturisko ievirzi, izlaidām padsmit kilometru līkumu. Bijām Visagala kapos un piestājām pie Oskara Kalpaka Meirānu pamatskolas, kur mācījies arī dziedātājs Jānis Zābers. Tagad skolas deviņās klasēs ir tikai piecdesmit audzēkņu, un tomēr ar Lubānas novada pašvaldības atbalstu tā darbojas.
Mūsu pārgājienu noslēdzošais desmit kilometru airējums aizveda līdz Vecsaikavas trošu tiltam. Lejpus tā beidzas Aiviekstes bagarētais posms. Izkāpuši krastā, vēl izpeldējāmies un, iegājuši tuvējās mājās, diviem jauniem puišiem, kuri pagalmā laboja automašīnu, paziņojām par bitēm, kas spietoja vienā no Aiviekstes ozoliem.
Aiviekste – vienīgā izteka no Lubānas ezera
Hidrotehnisko darbu rezultātā Lubāna ezers, kura platība ir ap 84 kvadrātkilometriem, visapkārt ir iedambēts. Tas to padara par lielāko iedambēto ezeru Eiropā. Pirms pavasara paliem ūdens līmeni ezerā pazemina līdz ģeodēziskajai atzīmei – 91,2 metri –, bet, uzkrājot upju ūdeni, tas var pacelties līdz 95,2 metru atzīmei. Var uzskatīt, ka Lubāns ir pārveidots par ūdenskrātuvi ar mākslīgu ūdens līmeņa regulēšanas iespēju. Tās mērķis ir uzkrāt pavasara plūdu ūdeņus un tos vienmērīgi novadīt caur Aiviekstes un Kalnagala slūžām.
Kārlis Siļķe, LLU docents
