Ziemassvētku kaujas kļuvušas par slavenākajām un leģendārākajām latviešu strēlnieku kaujām. Latviešu strēlniekiem izdevās paveikt to, ko nebija spējusi neviena krievu vienība Rīgas frontē, – pārraut vācu nocietinājumus un ieņemt aptuveni 30 kvadrātkilometru plašu teritoriju. Tā bija pirmā reize, kad visi latviešu strēlnieki cīnījās vienkopus plecu pie pleca. Latviešu strēlnieku pulki Ziemassvētku kaujā devās tik stipri kā vēl nekad un arī kā vairs nekad vēlāk. Kaujas notika purvainā apvidū starp Babītes ezeru un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļa purvu, 1917. gadā no 5. līdz 11. janvārim, un to mērķis bija ieņemt Jelgavu.
Jāapskata individuāli
Šogad, kad tradicionālie pasākumi kauju atceres vietās nenotiks, ikvienam ir iespēja individuāli izbraukt, izstaigāt, kaut domās, tos ceļus, kurus pirms vairāk nekā 100 gadiem mina mūsu varonīgie senči.
Tālākā piemiņas vieta no Jelgavas ir Antiņu kapi. Braucot pa Liepājas šoseju, nedaudz aiz Lāču ceptuves labajā pusē ir zīme – Latviešu strēlnieku brāļu kapi. Tie ir vieni no vislielākajiem un vislabāk iekārtotajiem Pirmajā pasaules karā kritušo brāļu kapiem, kuros guldīti 3800 kritušo, no tiem ap 1800 latviešu strēlnieki. 1925. gadā uzstādītā kapu pieminekļa autors ir arhitekts Eižens Laube. Piektais Zemgales latviešu strēlnieku pulks ar zirgu pajūgiem šurp saveda no tuvējām kauju vietām kritušos biedrus, lai apglabātu tos kopējā kapā. Nelielā paugura pakājē tas tika izrakts. Apbedīšana notika 19. janvāra naktī. Ceremoniālu izpildīja pulka komandieris pulkvedis Jukums Vācietis. Kāda aculiecinieka atmiņās var izlasīt: “Nakts bija auksta un viesuļaina. Pozīcijās notika nikna artilērijas divkauja. Brāzmaina artilērijas dārdoņa piepildīja sēro nakti ar īpatu kara simfoniju. Netālu no kapa dega astoņi milzīgi ugunskuri (te cīnījās astoņi strēlnieku pulki); to liesmas sniedzās tālu pāri priežu galiem, piepildīdamas tuvējo apkārtni ar zeltīti sarkanu gaismu. Pulkvedis J.Vācietis nostājās uz smilšu uzbēruma atvērtā kapa malā un noturēja vienu no savām spēcīgākajām uzrunām. Viņš aizrādīja, ka latviešu strēlnieki cīnās un mirst par visaugstākajiem kulturālās cilvēces ideāliem – par savas tautas un dzimtenes brīvību un laimi nākamībā. Tēvu zemes mīlestība ir bezgalīgi liels spēks, kas, pāriedams no paaudzes uz paaudzi, kļūst arvien lielāks un varenāks.”
Pie kapiem saglabājies kauju liecinieks – mūra pagrabiņš, kas ir bijusi zāļu noliktava, bet mežā Nordeķu–Kalnciema kāpas rajonā gandrīz vai uz katra soļa atrodamas apjomīgas Pirmā pasaules kara nocietinājumu sistēmas paliekas. SIA “Rīgas meži”, balstoties uz vēsturiskiem datiem, atjaunojuši trīs krievu armijas zemnīcas un ierakumu fragmentus.
Stāsts par strēlnieka māti
Braucot atpakaļ Jelgavas virzienā, labajā pusē celiņš ieved Peitiņu kapos. Te apglabāti 1917. gadā kritušie 1500 Sibīrijas pulka strēlnieki, 12 Tukuma pulka strēlnieki un strēlnieka māte. Stāsts par māti šāds: uzzinājusi, ka dēls ievainots, māte salikusi nastiņu un no Rīgas kājām nākusi pie dēla uz Tīreļpurvu. Pirmie satiktie strēlnieki viņu sasildījuši, paēdinājuši un aicinājuši pie viņiem pārnakšņot un no rīta doties tālāk. Māte no piedāvājuma atteikusies un devusies tālāk tūliņ. Otrā rītā strēlnieki purvā ieraudzījuši savādu apsnigušu cintiņu, piegājuši un atraduši pie dēla līķa nosalušo māmuļu. Strēlnieki māmuļu apglabājuši kopā ar kritušajiem karavīriem vienā kapā, mātes piemiņu iemūžinot ar atsevišķu krustiņu. Mātes vārds palicis nezināms. Piemineklis strēlniekiem veidots no šāviņu čaulām.
“Manas Dzimtenes zeme
ir svēta –
nevienas pēdas,
kur pāri nav gājusi
Bēda,
nevienas pēdas
bez ciešanām un rētām,
ne sprīža zem saules,
kur netrunē kauli.
Manas Dzimtenes zeme
ir svēta –
nāves neuzvarēta.” (A.Līce)
Nedaudz vēl pabraucot uz Jelgavas pusi, kreisajā pusē ir norāde – Ložmetējkalns. Iegriežoties šajā celiņā, labajā pusē uzreiz ieraugāmi Silenieku brāļu kapi. Ziemassvētku kauju epizode risinājusies arī Silenieku māju pagalmā. Māju nu jau vairs nav, pieaudzējis vai simts gadskārtas, zaļo vien ozols, pie kura par kauju notikumiem liecina brāļu kapi, kuros kopā ar citiem kritušajiem apbedīti 167 Valmieras pulka strēlnieki. 1924. gadā uzstādīta pēc Eižena Laubes meta Somijas sarkanajā granītā cirsta 5,7 metrus augsta stēla, savukārt bareljefi uz tā veidoti pēc Jelgavas mākslinieka Kārļa Celmiņa zīmējumiem. Astoņi izciļņi simbolizē astoņus latviešu strēlnieku pulkus. Valmieras pulks bija astotais. Pieminekli kritušo piemiņai dāvinājuši jelgavnieki, to atklāja prezidents Jānis Čakste. Uz tā rakstīts – “Spēkā liesmot Tēvijas mīlai” un “Iz nāves tumsas jūs sauli nesāt Latvijai”.
Par pamatu vietvārdam
Ložmetējkalns ir augstākais paugurs Valgundes pagastā. Tas paceļas 18,5 metrus virs apkārtējā purva tā sauktajā Garajā kāpā.
Bet ne jau šo dažu augstuma metru dēļ tik daudzviet Ložmetējkalns pieminēts. Kā jau vietvārds norāda, tas saistīts ar kaujām. Apkārtnē ir saglabājušās unikālas liecības par kara notikumiem un šeit notikušajām Ziemassvētku kaujām. Pēc kaujām Slokas apkārtnē fronte Tīreļpurvā nostabilizējās 1915. gada oktobrī un saglabājās līdz 1917. gada septembrim. Šo divu gadu laikā ķeizariskās Vācijas karaspēks bija izbūvējis spēcīgu un labi pārdomātu aizsardzības nocietinājumu sistēmu ar praktiski neieņemamām lielgabalu un ložmetēju ligzdām. Jo īpašs bija šis paugurs, no kura varēja kontrolēt un apšaudīt plašu apkārtni. Nocietinājumi bija aprīkoti pat ar elektrisko apgaismojumu, tajos vieta atradās arī nelielai baznīciņai, protams, pazemē. Gar nocietinājumiem bija izbūvēts šaursliežu dzelzceļš. Iepretim vācu nocietinājumiem krievu armija izveidoja savu “ložmetējkalnu”. Minētie nocietinājumi tad arī ir par pamatu vēlākajam vietvārdam.
20. gados Ložmetējkalna virsotnē tika uzstādīts liels koka krusts, tad vairākus gadu desmitus nebija nekādas piemiņas zīmes. Padomju laikā Tīreļpurva atceres vietas bija kļuvušas nevēlamas, taču pasargāt mežu no izciršanas un sakopt piemiņas takas palīdzēja apstāklis, ka šejienes mežus medībām bija iecienījuši paši augstākie padomju valdības ierēdņi. 1977. gadā ar Jelgavas meliorācijas pārvaldes gādību uzstādīja piemiņas akmeni. Te darbojusies arī dzejnieka Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupa. “1978. 23. decembris. Ložmetējkalnā strēlnieku kapiņos dedzinām svecītes. Tā ir tāda pusneatļauta lieta. Jo šais gados asi strīdas baltie ar sarkanajiem strēlniekiem. Sarkanie pastāv, ka Ziemassvētku kaujas latviešu cīņu ceļā nav tās svētākās. Un piesauc pulkvedi Jukumu Vācieti, kas Tīreļa cīņās nav meties ar pilnu krūti, bet centies paglābt savus zaldātiņus no izšķērdīgajiem slaktiņiem, kas izriet no cariskās virspavēlniecības muļķības. Lai kādreiz nākotnē varbūt radītu latviešu nacionālo armiju. Baltie pastāv, ka vislatviešu svētums slēpjas šai Tīreļa dvēseļu putenī. Šie ir tie cēlākie abu pušu argumenti. Pa vidam ir daudz personisku rēķinu, godkāres un lecīga strīdīguma. Tagad tā saķīvējušies, ka padomju drošības orgāni likuši saprast, ka tradicionālās strēlnieku Ziemassvētku eglītes vairs te nebūtu dedzināmas. Ziemassvētku svinēšana tīrelī varot tikt inkriminēta vismaz kā politiska kļūda, ja ne pretvalstiska ļaunprātība. Bet mēs neklausāmies ne kreisajos, ne labējos un ejam trešo ceļu, kultūrceļu. Mēs meklējam un identificējam streļķu pozīcijas tieši tur purvā, Tīrelī. Atrodam tieši pulku atrašanās īstās vietas. Un esam smalki izstudējuši cīņu gaitu gan no pulkveža Vācieša memuāru grāmatas “Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme”, gan no Grīna “Dvēseļu putenis,” rakstījis dzejnieks.
Ziedo piemiņas akmeņiem
Atmodas laikā, kad tika nodibināts Latvijas Kultūras fonds, strēlnieku kauju ceļu Tīreļpurvā iezīmēšanas iniciators bija tieši fonda vadītājs dzejnieks Imants Ziedonis. Lai godinātu šo vīru varonību un piemiņu, vienlaikus, lai stiprinātu lepnumu par mūsu vēsturi, liela daļa toreiz tautas saziedoto līdzekļu tika izlietoti piemiņas akmeņu izvietošanai autentiskajās pulku atrašanās starta vietās pirms traģiskajām Ziemassvētku cīņām. 1990. gadā Ložmetējkalnā un apkārt esošajā Tīreļpurā noteikts kultūrvēsturiskais liegums, 2005. gadā uzcelts 27 metrus augsts skatu tornis.
Vairākas piemiņas zīmes kultūrvēsturiskajā liegumā veidojis tēlnieks Ģirts Burvis. Piemiņas zīme “Krusts” likta vietā, kur 1917. gada 5. janvārī pulksten 5 strēlnieku bataljons bez artilērijas aizsega kapteiņa Fridriha Brieža vadībā straujā uzbrukumā pārrāva vācu nocietinājumu pirmo līniju purvājā astoņu kilometru platumā un iegāja dziļi aizmugurē, paverot brīvu ceļu krievu armijai vāciešu aizmugurē uz Jelgavu.
Pie piemiņas zīmes “Zobens” sākās Ziemassvētku kaujas. Sešus metrus augstais zobens (1993) simbolizē vācu aizsardzības līniju, kuru pārcirtis latviešu strēlnieka zobens. Aizsardzības līnija bija divus metrus augsta, uzbrucēju pusē vēl nostiprināta ar baļķu sienu, apledojušu slīpu nogāzi, pirms kuras vēl bija dziļš grāvis ar ūdeni. Pirms šīs kompleksās būves atradās vēl trīs rindu dzeloņstieples. Tas viss streļķiem bija jāpārvar zem ložmetēju uguns. Piemiņas zīmi atklāja strēlnieks un aktieris Ēvalds Valters.
Ejot pa Maztīreļa taku, var sameklēt piemiņas akmeņus, kas novietoti strēlnieku pulcēšanās vietās pirms Ziemassvētku kaujām. Tie uzstādīti 1990. gadā, akmeņos iekaltas pulku devīzes un norādīti laiki, kad tie devušies uzbrukumā.
Kara nopostītajās un pilnībā no jauna uzceltajās Mangaļu mežsargu mājās 1992. gadā iekārtoja Ziemassvētku kauju piemiņas istabu. Arī to, iekurot kamīnu, atklāja Ēvalds Valters. Viens no Latvijas vēsturei būtiskākajiem muzeja stāstošo materiālu klāstiem krietni paplašinājies, tapis arī lielākais kauju makets Latvijā. Sešus kvadrātmetrus lielā maketa autors ir jelgavnieks Raimonds Valters, tajā ievietots vairāk nekā 200 karavīru figūriņu, kā arī kara tehnikas modeļu. Šis veikums ļauj labāk izprast apstākļus, kādos cīnījās strēlnieki. 2006. gadā radusies arī brīvdabas sadaļa: autentiskā vietā rekonstruēts vācu armijas nocietinājumu sistēmas posms – blindāža un 50 metru no vācu vaļņa aizsardzības pirmās līnijas. Nocietinājumi atjaunoti, balstoties uz rakstiskiem avotiem, arheoloģisku izpēti, fotogrāfijām, un sniedz lielisku priekšstatu par to, ar kādām grūtībām sastapās mūsu streļķi un cik varonīgiem tiem vajadzēja būt. Tā kā purva dēļ nebija iespējams ierakumus veidot ierokoties (tajos krātos ūdens), tad vairāku desmitu kilometru garumā pāri Tīreļpurvam vācieši pirmajā līnijā uzbēra divus trīs metrus augstu un 2,5 metrus platu nepārtrauktu zemes valni, ko nostiprināja ar koka konstrukcijām. No priekšpuses to aizsargāja grāvis un dzeloņdrāšu aizžogojumi vairākās joslās. Uz vaļņa ik pēc noteikta attāluma atradās ložmetēju ligzdas un šaujamlūkas. Piedevām vēl tika izveidota mazāk nocietināta otra aizsardzības līnija un atsevišķi atbalsta punkti, kas kopā ar pirmo līniju veidoja grūti ieņemamu sistēmu. Lai gan blindāža bija paredzēta dzīvošanai, vienlaikus tā kalpoja kā atsevišķs aizsardzības punkts tuvcīņas gadījumos, tādēļ arī tika celta pamatīga – no vairākām kārtām baļķu un betona plāksnēm ar krāsniņu iekšpusē. Tur atradušās arī gultas, citas mēbeles, kādā no blindāžām bijušas pat klavieres. Vācieši cienīja solīdas un ērtas būves. Kad strēlnieki ieraudzījuši, kā friči dzīvojuši, tiem bijušas ij dusmas, ij pārsteigums.
Pārraujot vācu nocietinājumu līniju, strēlniekiem izdevās ieņemt arī Skangaļu mājas un virzīties tālāk uz priekšu. Taču tad vācieši saņēma papildinājumus un pārgāja pretuzbrukumā, kuru krievu ģenerāļi nespēja atsist. Sākās nežēlīgas un asiņainas kaujas, kuru noslēgumā vācieši atguva zaudētās pozīcijas. Šajās smagajās kaujās ievainots tika kapteinis Briedis. Arī te uzstādīta piemiņas zīme un ir kritušo apbedījumi.
Nu esam iepazinuši strēlnieku cīņu gaitas Tīreļpurvā, un gribas domāt, ka tās netiks aizmirstas nekad, jo kā dzejnieks Edvarts Virza rakstījis:
“Tas dvēseļu putenis gaisā, kad Ziemassvētki, ceļas viņš tad,
Pār Latviju gaudo un griežas un nenobeigs gaudot nekad.”
Rakstā izmantoti novadpētnieces Silvijas Volkovas apkopotie materiāli
