Dzejnieki, rakstnieki, tulkotāji, sabiedriskie darbinieki – oktobrī dzimušie izcilie novadnieki
Ģeogrāfiski Latvija ir maza zeme, lielu to dara cilvēki ar saviem darbiem, savu atstāto mantojumu. Viņu dzīvesstāstos mēs varam gūt spēku, viņu darbos rast ierosmi un idejas, viņu pārliecībā – stiprināties. Tajā brīdī, kad mums šķiet, ka ir grūti, atliek vien palasīt, kādos apstākļos dzīvoja un strādāja daudzi mūsu dižie novadnieki.
Smaidi, un dzīve kļūs vieglāka!
Cik labi tomēr dzimtenē,
Kur šalko priežu sils.
Ne mīlu plēš te tīģeris,
Nedz vajā krokodils!
Tik optimistiski uz dzīvi skatījies Kuri-Beri. Arvīds Valdmanis (1890–1942) ar pseidonīmu Arvīds Spodris sāka publicēties jau studiju laikā Rīgas Politehnikumā, bet vēlāk savus darbus parakstīja kā Kuri-Beri. Viņš strādāja par agronomu un no 1934. gada līdz mūža beigām par Zaļenieku mājturības skolas skolotāju, vēlāk – direktoru.
Agronoms Arvīds Valdmanis kuplinājis lauksaimniecības mācību literatūru ar darbiem piensaimniecībā un lopkopībā. Tās ir grāmatas “Dzīvnieku anatomija un fizioloģija” un “Piensaimniecība”, “Ievads piensaimniecībā”, “Lopkopība”. Sastādījis humoristiski satīriskās dzejas antoloģiju “Jautrās mūzas”, un šāda veida dzejoļus un stāstiņus rakstījis pats. Darbi publicēti žurnālos “Svari”, “Mūsu Mājas Viesis”, laikrakstā “Sikspārnis” un citos preses izdevumos. Vēl atzīmējamas viņa radiolugas, satīriska grāmata “Zvirbuļi cilpās”, luga “Pēdējā diena”, komēdija par lauku dzīvi “Viena vasara”. Bagātīgu vielu viņa darbiem deva cilvēku raksturu peļamās īpašības un negatīvās parādības sabiedriskajā dzīvē. Rakstnieks humorists Arvīds Valdmanis rakstījis komēdijas Zaļenieku amatierteātrim, darbojies kā režisors, un Zaļeniekos viņa veikumu literatūrā un teātra vēsturē arvien vēl atceras.
Sāmala Āris 1944. gadā žurnālā “Tālavietis” par lugas “Viena vasara” iestudējumu Valmieras teātrī raksta: “Kuri-Beri mums vairāk pazīstams satīriskos žurnālos un feļetonos. Viņa “Viena vasara” jau rādīta vairākās mazās skatuvēs, kur ieguvusi savu cienītāju skaitu un atzinību, kaut arī pašu komēdiju nevarētu pieskaitīt labākajām. Komēdija savā saturā pieskaras nesenajiem gadiem, kad uz Latviju ik vasaras brauca Polijas laukstrādnieku tūkstoši. Kāda poliete Monika nonākusi Kārļa Sildedža lauku mājā Zemgalē un savaldzina savu sirmo saimnieku tik tālu, ka viņš gatavs darīt visu, lai tikai laukstrādnieci iegūtu sev par sievu. Ir divi lieli šķēršļi: likums polietei liek rudenī atgriezties uz savu zemi, un Sildedzim ir pašam sava sieva, kas nepiekrīt šķirties. Pirmo šķērsli novērš tādi, ka Monika salaulājas ar pagasta nabagu Doniņu, lai iegūtu Latvijas pavalstniecību, vēlāk šķirtos un varētu pilnīgi palikt pie Sildedža. Atdodot savai sievai saimniecības labāko daļu, izdodas nokārtot arī otro šķērsli, bet tad rodas jauns nepārvarams šķērslis. Monika pamanījusi, ka saimnieks, cīnoties ar šķēršļiem, ir daļēji paputējis un arī to, ka vecajam Doniņam ir sens paprāvs zelta un sudraba ietaupījums. Nu viņa paliek uzticīga savai pagaidu laulībai cerībā, ka Doniņa nāvē to drīzi izbeigs un viņa tiks pie vecā nabaga ietaupījuma. Sildedzis paliek savā kauna pilnā nelaimē. Tādu viņu sieva pieņem atpakaļ. Savā laikā šai darbā cilātie jautājumi bija ļoti akūti, bet to tie nav zaudējuši vēl arī tagad. Režisors Vīnkalns bija izvēlējies tēlot Kārli Sildedzi, kas viņam izdevās tīri labi, bet arī te palika spēkā vecā patiesība, ka ikvienam tēlotājam savā režijā nav iespējams lietā likt visas savas dotības. (..) Monikas lomā laba bija Ņina Gruzna.”
Humoristiskajiem dzejoļiem un arī feļetoniem vielu dod gan īstenojamā zemes reforma, gan politiķu savstarpējās ķildas, gan izmanīgu cilvēku “darījumi”, gan mīlestības ķibeles.
Pieci gadi, diena vai nakts,
Darba ļaužu barā
Fricis dūšīgi uzstājās
Pret tiem, naudā kam vara.
Sestā gadā, ak, tu žē! –
Tavu brīnumu lielu:
Pēkšņi Fric’s apkārt apsviedās,
Aizgāja prom pa ežu.
Darba ļaudis neziņā
Ilgi lauzīja prātu:
Kādēļ Fric’s pēkšņi atstāja
Proletariātu?
Atbilde viegli te rodama:
Idejas cilvēks Fricis,
Vienlīdzību sludinot,
Akciju karals bij ticis.
Ūziņu parka veidotājs
Savukārt 1937. gada “Zemgales Balsī” lasām par kādu citu mūsu novadnieku.
“Jēkabnieki. Šogad spodrības nedēļā spodrības darbi pagastā notika vairākās vietās. Vispirms 4. maijā darbus ievadīja Ūziņu pamatskola ar mazpulkiem Ūziņu piensaimnieku parkā, sakopjot celiņus, izgrābjot sausās lapas, arī nokasot kociņiem sūnas un ķērpjus. 7. maijā aizsargi un aizsardzes parkā stādīja puķes un veidoja celiņus, tīrot tos no saknēm un zālēm. Aizsargu nodaļai par veikto darbu sirsnīgos vārdos pateicās sirmais Ūziņu piensaimnieku sabiedrības priekšnieks D.Biezbārdis.
Kādreiz pirms 10 gadiem Ūziņu piensaimnieku nama priekšā atradās kaila smiltaine, kurā vējš bieži vien sacēla smilšu virpuļus, aiznesdams tos tālu projām. Neauglīgo 4 pūrvietas lielo smiltsgabalu nevarēja izmantot kultūraugu audzēšanai, un sabiedrība to nolēma apmežot, pēc iepriekš izstrādāta plāna stādot parku. Ūziņu piensaimnieku sabiedrība netaupīja pūļu un līdzekļu, un tagad, pēc 10 gadiem, kailo smiltaini klāj krāšņs mežs. Parku visapkārt ietver eglīšu un priedīšu dzīvžogs, bet iekšā aug bērzi, ozoli, liepas un citi koki. Pirmie stādījumi ir lieli un kupli. Šeit labs piemērs lauksaimniekiem, kā izmantot liesās augsnes.
Ūziņu piensaimnieku sabiedrība ir paredzējusi š. g. jūnija mēnesī parku atklāt publikas lietošanai. Tāpēc arī šopavasar parkā uzkopj celiņus, ierīko soliņus atpūtai un veic vēl citus darbus, kam sakars ar parka atklāšanu. Parka ieaudzēšanā un kopšanā ļoti lieli nopelni piekrīt sabiedrības priekšniekam D.Biezbārdim, kurš vienmēr nenogurstoši rūpējies par stādāmo materiālu un par iedēstīto kociņu kopšanu.”
Dāvis Biezbārdis dzimis 1861. gada 31. oktobrī Jēkabnieku pagasta Vidzemniekos. Bijis aktīvs sabiedrisks darbinieks, biedrību dibinātājs un vadītājs. Beidzis Zaļās draudzes skolu Zaļeniekos. Jēkabnieku (agrāk Ūziņu) piensaimnieku sabiedrības dibinātājs, valdes priekšsēdētājs, Zaļās draudzes baznīcas atjaunotājs, Zaļās draudzes priekšnieks, Ūziņu kapu biedrības priekšnieks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Atzinības krusta ordeni. Viņa vadībā tika iestādīts Ūziņu parks (1927). 1941. gada 14. jūnijā izsūtīts, miris izsūtījumā.
Romantiķis, kurš neizturēja dzīvi
21. oktobrī dzimšanas dienu svinētu Ausekļa, Pumpura un Esenberģu Jāņa laikabiedrs dzejnieks un prozaiķis, publicists un atdzejotājs Vensku Edvarts, īstajā vārdā Edvarts Skujenieks (1855–1897). Dzimis Zemgalē, toreizējā Lielsesavas pagasta Ķirkuču Vensku mājās. Tēvs bija turīgs saimnieks un nodrošināja dēlam labu izglītību. Mācījies vācu skolās, ģimnāzijas diplomu ieguva Rīgā. Studējis jurisprudenci Pēterburgas Universitātē. Pēterburgā tautiski noskaņotās latviešu inteliģences vidē Vensku Edvartam noturīga draudzība izveidojās ar Jāzepu Vītolu, Jurjānu Andreju, Ausekli viņa dzīves pēdējā mēnesī u.c. Pēterburgā viņš kļuva arī par krievu avīzes “Новости” līdzstrādnieku. Pēc atgriešanās Latvijā apprecējās ar Ādolfa Alunāna māsu, vēlāko latviešu teātra kritiķi Luīzi Irmu Alunāni un strādāja kā vācu, tā latviešu periodisko izdevumu redakcijās, daudz laika pavadīja dzejnieku un mākslinieku vidē un uzdzīvē, rakstīja un tulkoja.
Pamazām pasaulē nāca viņa četri bērni – trīs meitas un dēls. Ģimene piedzīvoja pārtikušus un trūcīgus brīžus. Sievas mudināts, Vensku Edvarts nolēma attālināties no Rīgas bohēmas un atgriezties pie jurista karjeras. 1888. gadā visa ģimene pārcelās uz mazpilsētu, Vensku Edvarts kļuva par apriņķa priekšnieka palīgu un pavadīja Smiltenē turpmākos četrus gadus.
Straujā, neatkarīgā daba, nespēja samierināties ar pārkrievošanas laikmeta prasībām un, jāatzīst, arī nolaidīga attieksme pret darba pienākumiem romantiski noskaņoto dzejnieku noveda līdz tiesas darbiem. Par prāvu galvojuma summu viņu no apcietinājuma izpirka Smiltenes bagātais tirgotājs Zaķītis, tomēr negaidīti 1897. gada pavasarī īsi pirms gaidāmās tiesas sēdes savu galvojuma naudu atsauca. Jaunu aizņēmumu neizdodas iegūt, uz spēles likts ne tikai paša, bet arī ģimenes gods. Nespēdams pārdzīvot domu par iespējamo cietumsodu, Vensku Edvarts nošāvās.
Latviešu kultūrā Vensku Edvarts pirmkārt pazīstams kā dzejnieks. Rakstījis fabulas, epigrammas, mīlestības un pārdomu, satīrisko un bērnu dzeju. Pārdomu un mīlestības dzejā daudz skumju un rezignācijas, krājumus caurvij nāves motīvs, pat tuvējas nāves izjūta, ko dzejnieks kompensē ar vaļīgākām dzīru dziesmām. Dzejoļos valda atmodas laikmeta noskaņas – uz Krišjāņa Valdemāra aicinājumu savu dzīvi veltīt jūrniecībai atsaucas viens no labākajiem Vensku Edvarta bērnu dzejoļiem “Mazais kuģenieks”, viņš raksta veltījuma dzejas tēvzemei, atdarina tautas dziesmas, un tautas dziesmu stilistikā nereti ieturēta arī viņa mīlestības dzeja. Ar atmodas laikmetu vieno arī aicinājumi būt pašapzinīgākiem, nekautrēties no savas tautības un latviskuma.
Vensku Edvarts daudz atdzejojis, galvenokārt no vācu valodas. Arī daudz publicējies – rakstījis par tautības jautājumiem un aizstāvējis latviešu tiesības uz savu valodu visniknākajā pārkrievošanas laikmetā – 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs. Rakstījis par lauku skolām un juridiskiem jautājumiem.
Juridiskajā laukā sākumā darbojies kā publicists, skaidrodams latviešiem tiesvedības terminus un tiesvedības gaitu, 1893. gadā laiž klajā pirmo juridiskiem jautājumiem veltīto “Tiesu kalendāru 1894. gadam: rokasgrāmata amata vīriem un privātpersonām”, pats to sakārto un pats arī pieraksta.
Tu to zini
Debess tumša, mākoņaina,
Jūra vētras dauzīta,
Tā caur viļņiem, bangām cīnās
Mana dzīves laiviņa.
Visur tumsa, visur briesmas,
Tikai tāļu rietrumā
Atspīd manā bēdu naktī
Zvaigzne viena vienīgā.
Vai šī zvaigzne mani briesmās,
Mani nāvē viļina:
Jeb vai tumsā ceļu rāda,
Kurp man laiva griežama;
Jeb vai viņa manim saka,
Ka aiz mākoņiem vēl spīd
Laimes sala spoža, balta? –
to zini, spulgacīt!
Kas vieno Pepiju un Karlsonu?
6. oktobrī savu dzimšanas dienu svinētu literāte un tulkotāja Elija Kliene. Dzimusi 1895. gada 6. oktobrī Jēkabnieku pagasta Rāvājos, mācījusies Ūziņu pagastskolā, vēlāk Kleinberģes ģimnāzijā Jelgavā, Pēteres un Krēgeres ģimnāzijā Rīgā. 1979. gada žurnālā “Karogs” pati Elija atceras “ [..] mani pirmie skolas gadi aizritēja Zemgalē, Dziņu pagasta skolā. Ziemā cilpojām uz turieni kājām prāvs skolēnu bariņš, salasījušies kopā no kaimiņu mājam. Lielu pateicību izjūtu pret savu pirmo skolotāju. Viņam man jāpateicas, ka nokļuvu viņa radinieces E.Kleinberģes ģimnāzijā Jelgavā. Šauro apstākļu dēļ (tēvs bija miris, māte strādāja par vaļinieci) es par ģimnāziju nedomāju. Taču mans skolotājs teica: “Tev, meitēn, jāmācās tālāk.” Viņš pat bija tik cēlsirdīgs, ka aizbrauca uz Jelgavu pie minētās radinieces un aizrunāja mani tūdaļ uzņemt otrajā klasē, piešķirot bezmaksas skolu.”
Pēc skolas beigšanas dzīvojusi Pēterburgā, Somijā. Bijusi Zviedrijas Tirdzniecības kameras korespondente Rīgā. Pirmā publikācija 1921. gadā – mazas skices par Somiju laikrakstā “Brīvā Zeme”. 1923. gadā pirmais nozīmīgais tulkojums – somu klasiķa Alekša Kivi “Kāzu brauciens jeb Ciema kurpnieks” dramatizējums. Rakstnieku savienības biedre kopš 1955. gada. Tulkojusi galvenokārt no skandināvu valodām. Latviešu valodā pārtulkojusi ap 100 grāmatām. Zināmākās ir Tūves Jansones “Komēta nāk” un “Neredzamais bērns un citi stāsti”, kā arī Astridas Lindgrēnes “Brāļi Lauvassirdis”, “Lennenbergas Emīls”, “Grāmata par Pepiju Garzeķi”. Periodikā publicējusi arī dažus stāstus, skices un dzejoļus, apceres par rakstniekiem.
Ar Zemgali sirdī
22. oktobrī dzejniecei un literatūrzinātniecei Ausmai Jaunzemei būtu 85. Viņa dzimusi Tērvetes pagasta Zirņos. 1944. gada rudenī Ausma Jaunzeme bēgļu gaitās nonāca Vācijā. Mācījās Augsburgas-Hohfeldas latviešu pamatskolā. 1950. gadā izceļoja uz ASV un dzīvoja Kalifornijā. 1955. gadā beigusi Takomas vidusskolu. 1967. gadā ar uzslavu un maģistres grādu beigusi Stanfordas Universitātes moderno Eiropas valodu fakultāti vācu valodas un literatūras specialitātē. Berlīnes Brīvajā universitātē studējusi vācu valodu, bet Berlīnes Mūzikas akadēmijā renesanses mūziku, uzstājoties arī kā soliste motetu ansamblī. No 1970. līdz 1978. gadam latviešu, lietuviešu valodas un Baltijas vēstures docētāja Stanfordas Universitātē Kalifornijā, ģermānistikas un lingvistikas departamentā.
1967. gadā žurnālā “Tilts” publicētie dzejoļi “Pie sudraba ezera” un “Ieslodzītais” ir viņas pirmās publikācijas. 1967. gadā Ausma Jaunzeme pirmo reizi uzstājas publikas priekšā ar dzejas lasījumiem ASV Rietumkrasta 3. latviešu dziesmu svētku Sanfrancisko rakstnieku rītā.
Ausma Jaunzeme darbojās Takomas latviešu jauniešu pulciņā, piedalījās ALJA kongresos, 2×2 nometnēs, mācīja latviešu valodu Kursas Vasaras vidusskolā, kā arī organizēja gadskārtējus Baltiešu vakarus (Baltic Night), kuros Stanfordas Universitātes studentiem demonstrēja baltiešu tautas tērpus, dejas un paražas.
Līdzās literārajai jaunradei gleznojusi un dziedājusi, uzstājusies ar tautasdziesmu dziedāšanu. Pievērsusies autentiskai dziedāšanai. Bijusi soliste Sanfrancisko tautas deju grupai “Ritenītis”, kā arī Takomas un Sietlas latviešu koros.
Publicējusies izdevumos “Jaunā Gaita”, “Treji Vārti”, “Tilts”, “Latvija Amerikā” un “Latvija” Vācijā, kur līdzās dzejai publicētas apceres par moderno dzeju, literatūras kritikas, apraksti par jaunatnes jautājumiem, latviskās audzināšanas problēmām un mūziku. Dzejas krājumu “Rīta eņģeļa dziesmas” un “Akmens maize” autore, savukārt žurnālā “Jaunā Gaita” publicēts cikls “Morfija sapņi”.
Rakstnieks Jānis Klīdzejs, kurš arī dzīvoja ASV Rietumkrastā un ne reizi vien bija dzirdējis jauno dzejnieci, 1972. gadā rakstījis: “Ausma Jaunzeme ir daudzpusīgi apdāvināta jaunās paaudzes latviete, kuras talanti uzziedējuši, atrodot sevi un savu piederību tautai svešumā un dzimtenē, Amerikā un Kanādā viņa ir iepriecinājusi ar tautas dziesmu dziedāšanu, ar tīru un sērīgi skanīgu balsi, kas aizsniedz klausītājus visos zāles stūros. Latviešu tautas tērpu viņa prot valkāt ar grāciju.”
Ausmas Jaunzemes mūžs pāragri noslēdzās 1978. gadā ceļā no Sandjego uz mājām.
Kompetences ir sens izgudrojums
Skolotāja un bērnu rakstniece Ārija (Antonija Āre) dzimusi 1879. gadā Zaļenieku pagasta Juku mājās zemnieka Kūlmaņa ģimenē. Beigusi Zaļenieku draudzes skolu un mācījusies ģimnāzijā Jelgavā. 1904. gadā kopā ar vīru pedagogu Kārli Āri pārcēlusies uz Ukrainu. 1905. gadā piedzimst meita Zina. Vēlāk meita Zina Ločmele būs bērnudārzu darba audzināšanas metodiķe, grāmatu ilustratore un sastādītāja. Ilustrēs arī visas izdotās Ārijas grāmatas. 1918. gadā Antonija Āre Perejaslavā nodibinājusi bērnudārzu. 1924. gadā atgriezusies Latvijā. Strādājusi Latvijas Bērnu draugu biedrības bērnudārzā Jelgavā. 20. un 30. gados rakstījusi par pirmsskolas bērnu audzināšanas problēmām. Kopā ar Kārli Āri sastādījusi grāmatu “Ābece mājai un skolai”. Sarakstījusi daudzas grāmatas bērniem – “Guntiņa” ,”Ainas sapnītis”, ”Vecmāmiņa”, “Kas pļavā gaida mūs?”, “Iesim talkā!”.
Žurnālā “Karogs” Ārijas laikabiedre Aina Deglava raksta: “Atceros Antoniju Āri kā reti apdāvinātu cilvēku tieši mākslinieciskās, estētiskās gaumes veidošanā ne tikai bērniem, bet arī mums, topošajiem audzinātajiem. Bezgala bagāta bija viņas izdomu pasaule, ar ko piesaistīt un reizē arī mācīt bērnus mīlēt dzīvniekus, ziedus, kokus – visu, kas ir ap mums. Mēs izejam pludmalē, un Antonija Āre stāsta mums par jūru tā, it kā runātu ar mazuļiem, pievērš mūsu uzmanību ūdens krāsu bagātībai, turpat skaidro, kāpēc ir šāda krāsu maiņa, liek vērot debeszilgmi un jūras viļņaino skaistumu. (..) Kad apmeklēju Antonijas Āres ģimeni mājās, allaž jutu visu tās locekļu vienotību un saskaņu. Šeit viss saistījās ar audzināšanas darbu: tapa jauna bērnu grāmata, tika izgudrotas jaunas rota|as vai no kaut kāda ļoti parasta materiāla gatavotas jaunas rotaļlietas – viss, kas paver bērnu skatam kaut ko vēl nezināmu, nebijušu, palīdz apgūt pasauli. Sevišķi lielu vērību bērnu audzināšanā viņa pievērsa grāmatai, lai jau kopš pirmajiem savas apzinīgās dzīves soļiem bērns iemīlētu grāmatu, lai tā viņam būtu nepieciešama kā dienišķā maize.”
Ciku, caku, caku,
Šuju lellei jaku.
Kruzuļotu, vizuļotu,
Ciku cakām izcakotu.
Gailis vistai saka:
“Redz, cik skaista jaka!”
“Gā, gā, gā,” teic skumji zoss,
“Kas man tādu jaku dos?”
Pliku, pleku, pleku,
Pēkšķe iet pa taku,
Pretī kaķis: “Ņau, ņau, ņau,
Man ar tādas jakas nav!”
Bet te visiem pikti
Lelle uzsauc dikti:
“Kruzuļotu, vizuļotu
Jaku es tik nēsāt protu!”
